Atklājumi.lv

Ģenētiķi par pirmo amerikāņu izcelsmi

Par cilvēku ierašanos, tās laiku un veidu Amerikā joprojām ir vairāk jautājumu nekā atbilžu. 2011.g. martā mēs, piemēram, rakstījām par pētījumiem Kalifornijas piekrastes salās, kas ļāva izvirzīt pieņēmumu, ka turienes iedzīvotāji varētu būt ieradušies nevis nākot gar piekrasti, bet pa jūru no Āzijas (sk. "Senākie Ziemeļamerikas iedzīvotāji apdzīvoja piekrasti un pieguļošās salas", atklajumi.lv, 14.03.2011.). Ja iepriekš par šīm tēmām pamatā diskutēja, balstoties uz arheologu pētījumos iegūtajiem materiāliem, tad šobrīd arvien lielāku nozīmi iegūst ģenētiķu secinājumi.

Kā savā rakstā 23.septembra Science numurā atzīmē Maikls Balters (Michael Balter), par to, kā cilvēki apguva Ameriku, mums ir tikai virspusējs priekšstats. Apmēram pirms 20 tūkst. gadu pirmie ieceļotāji no Āzijas – mednieki-vācēji šķērsoja Beringa šaurumu, kas tajā laikā bija sauszeme, daļa no Beringijas. Kādu laiku tie pavadīja Beringijā un tad, pirms aptuveni 15 000 gadu strauji izplatījās Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, ne vēlāk kā pirms 14 000 gadu, sasniedzot Čīli.

Par ieceļošanas detaļām turpretī ir daudz neskaidrību. Bija tikai viens migrāciju vilnis vai vairāki? Cik ilgi cilvēki uzturējās Beringijā un kādā veidā populācijas savstarpēji ietekmējās, kad bija apmetušās uz pastāvīgu dzīvi apvidos no Jukonas Aļaskā ziemeļos līdz Ugunszemei dienvidos.

M.Balters konspektīvi sniedz ieskatu The American Journal of Physical Anthropology š.g. augusta speciālizlaidumā, kurā publicēti jauni ģenētiskie dati, saistīti ar pirmajiem Amerikas iedzīvotājiem un to migrāciju laikiem. Atradumi apstiprina agrākos priekšstatus par paleoindiāņiem, mūsdienu iezemiešu senčiem, kas cēlušies no vienas Āzijas populācijas. Taču šie dati apstiprina arī to, ka gadu tūkstošu laikā, dzīvojot Beringijā, šī populācija ģenētiski kļuva diezgan atšķirīga no sākotnējiem ienācējiem.

Protams, sajaukšanās ar eiropiešiem apgrūtina ainas noskaidrošanu par tagad dzīvojošo iezemiešu izcelšanos no paleoindiāņiem. Zinātnieki mēģina šo jautājumu atrisināt, veicot seno skeletu DNS pētījumus. Vairāk nekā 60 šādu pētījumu pēdējā laikā paveikuši antropologi Dženifera Rafa (Jennifer Raff) un Deniss O'Rūrks (Dennis O'Rourke) no Jūtas universitātes Soltleiksitijā (ASV). Atšķirībā no situācijas citu kontinentu, ieskaitot mūsdienu Austrāliju, paleoģenētiskajā izpētē, zinātniekiem Amerikā trūkst pamatiedzīvotāju šūnas kodola pilnā genoma atšifrējuma, taču ir iegūtas vairākas mitohondriālās DNS sekvences no paraugiem, kas nav vecāki par 6000 gadiem, kā arī pētnieku rīcībā ir mtDNS dati par pieciem, četrās vietās atrastiem indivīdiem, kuru vecums ir vairāk nekā 8000 gadi, ieskaitot 14 000 gadu vecu paraugu no Peislijas alas Oregonā.

Pārsteidzošā kārtā katram no šiem pieciem senajiem indivīdiem konstatēja atšķirīgu ģenētisko marķieri jeb haplotipu. Pavisam šobrīd Amerikas kontinentos izdalīti 15 pamathaplotipi, kuri, domājams, pārstāv ģenētiski daudzveidīgo cilvēku grupu, no kuras izcēlās vēlākie Amerikas iedzimtie.

Daži no pētniekiem uzskata šos rezultātus par pierādījumiem tā sauktajam Beringijas inkubācijas modelim (Beringian Incubation Model), kurš izvirza domu, ka Āzijas migranti tūkstošiem gadu pavadīja Beringijā, savstarpēji sajaucās un tikai tad devās tālāk uz rietumiem un dienvidiem, kļūstot par paleoindiāņiem un mūsdienās dzīvojošiem sarkanādainiem indiāņiem.

Pirms dažiem gadiem Floridas universitātes (ASV) antropoloģe Konija Maligena (Connie Mulligan) un viņas kolēģi izanalizēja mtDNS un arheoloģiskus pierādījumus, secinot, ka beringieši varēja pirms aptuveni 30 000 gadu nokļūt ģenētiskā izolācijā no kontinentālajiem aziātiem un pavadīt Beringijā līdz pat 15 000 gadu ilgu laiku.

Iegūtie dati liecina, saka Ilinoisas universitātes (ASV) ģenētiķis Raipens Malī (Ripan Malhi), ka Beringijā bija liela ģenētiskā dažādība vēl pirms Amerikas kolonizācijas sākuma. Lai arī vairākums pētnieku atbalsta domu tikai par vienu migrācijas vilni no Āzijas, Deniss O'Rūrks brīdina, ka pierādījumi varētu liecināt par pavisam citu scenāriju ar vairākām migrācijām.

Neatkarīgi no pirmo amerikāņu ienākšanas veida, mtDNS liecina, ka pirms 5000 gadiem viņu pēcnācēji pamatā bija novietojušies savās dzīves vietās, kurās atradās eiropiešu kolonizatoru ierašanās laikā. Tikai ar nelieliem izņēmumiem dažādu ģenētisko marķieru paraugi Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā bija stabili visu šo laiku. Saskaņā ar Sohini Ramačandranas (Sohini Ramachandran) no Brauna universitātes (ASV) un Noasa Rozenberga (Noah Rosenberg) no Mičiganas universitātes (ASV) pētījumu, senie amerikāņi nepārvietojās tālu no savām apmešanās vietām. Viņu rezultāti atbalsta Kalifornijas universitātes (ASV) biologa Džareda Daimonda (Jared Diamond) hipotēzi: cilvēki, kā arī viņu tehnoloģijas un pieradinātie dzīvnieki, ātri un bez grūtībām izplatījās ģeogrāfiskā platuma līniju virzienā, kur varēja izmantot savu pieredzi līdzīgos klimatiskos apstākļos un saprast notikumu gaitu, nevis gar garuma līnijām, nonākot nepazīstamos vides apstākļos, kur iepriekšējā pieredze nav noderīga.

Dž.Daimonds uzskata, ka Eirāzijas kontinenta austrumu-rietumu virzienā novietotā galvenā ass sekmēja tehnoloģiju izplatīšanos starp cilvēku grupām, ļaujot tām kļūt tehnoloģiski attīstītākām par Amerikas iedzīvotājiem, kuru kontaktus kavēja kontinenta ziemeļu-dienvidu ass.

Lai pārbaudītu šo teoriju, S.Ramačandrana un N.Rozenbergs salīdzināja ģenētiskās variācijas 39 Eirāzijas un 29 sarkanādaino indiāņu populācijās. Tādas variācijas kalpo kā indikators pagātnes populāciju pārvietošanās ātrumam. Ramačandrana skaidro: ātrāka pārvietošanās nozīmē plašāku gēnu apmaiņu starp grupām, tātad variāciju samazināšanos. Turpretī lēnāka cilvēku populāciju kustība veicina izolāciju un ģenētisko variāciju rašanos. Rezultātā pētnieki konstatēja, ka grupas, kas atrodas gar Amerikas kontinenta ziemeļu - dienvidu asi ir ģenētiski atšķirīgākas nekā gar austrumu - rietumu asi dzīvojošie eirāzieši.

Līdz ar Ramačandranas un Rozenberga pētījumu cilvēku gēnu izplatība kā nozīmīga parādība pievienojas jau iepriekš atzīmētajai labību kultūru un valsts pārvaldes formu izplatībai, ko ietekmē dažādos virzienos novietotās Eirāzijas un Amerikas garenasis.

Neskatoties uz jaunajiem atklājumiem, pētnieki vienoti atzīst, ka nepieciešami plašāki seno amerikāņu DNS pētījumi, lai aizpildītu Ameriku vēstures baltos plankumus. Prakstiski tas nozīmē ciešākas sadarbības veidošanu ar Amerikas iedzimto grupām. Neskatoties uz daudzajām domstarpībām par eiropiešu tiesībām pētīt indiāņu senču apbedījumus, šāda sadarbība var dot rezultātus. Piemēram, Kanādā dzīvojošie heiltsuki jau piekrita, ka no 5000 gadu senajām Namu, Britu Kolumbijā atrastajām cilvēka atliekām, pirms tās septembra sākumā tika ceremoniāli pārapbedītas, zinātnieki paņēma paraugu laboratoriskai izpētei.

Avots:
Michael Balter. Tracing the Paths of the First Americans. 23 september 2011 vol 333 Science p. 1692.

Interesanti: vēsturiski Amerikas indiāņu fotoattēli:
http://www.usgs.gov/features/native_americans.html