Atklājumi.lv

Apstiprināts paleoantropoloģijas terminu saraksts (fails raksta pielikumā) latviešu valodā

Līdz ar 2011.gada 31.augusta publikāciju "Latvijas Vēstnesī" pabeigts vēl viens darbs, saistībā ar latviešu valodas dabaszinātņu nosaukumu sakārtošanu.

Šis darbs ir zinātniskās tēmas „Antropoģenēzes pamatetapi" daļa - skaidrojošo terminu vārdnīca, kurā apkopoti 92 paleoantropoloģijā lietoto sugu un citu grupu nosaukumi latviešu valodā un to skaidrojumi. Parasti vārdnīcās ir ļoti maz terminu, kas saistīti ar antropoloģiju un īpaši – paleoantropoloģiju. Pārsvarā tajās atrodami sociālās antropoloģijas termini. Arī šajā darbā nav uzrādītas visas izmirušo primātu sugas, bet tikai tās, kas ir saistītas ar hominīdiem un bieži minētas literatūrā.

Lietojot paleoantropoloģijas terminus, tiek pielaistas kļūdas vai doti neprecīzi skaidrojumi, jo grāmatu autori bieži ir nespeciālisti, reizēm pat nav biologi, bet visvairāk kļūdu rodas tulkošanas procesā. Šī problēma pastāv ne tikai latviešu valodā pieejamā literatūrā, bet ir ļoti izplatīta arī citās valodās.

Vairākus gadus pētot ar paleoantropoloģiju un cilvēka evolūciju saistītas tēmas, rodas vēlēšanās un iespēja pievērsties paleoantropoloģijā pieņemto nosaukumu veidošanai latviešu valodā. Materiāli tika vākti jau sen, bet par konkrētu darba sākumu uzskatāms 2009.gada 21.augusts.

1996.gadā izdevniecībā „Norden" izdotajai „Svešvārdu vārdnīcai" antropoloģijas terminus ieteica Rīgas Stradiņa universitātes docente Agita Lūse. Pārsvarā tie ir termini, kas saistīti ar sociālo un kultūrantropoloģiju, etnogrāfiju, ir arī daži arheoloģijas termini. Šo terminu saraksts ir pieejams arī Latvijas Antropologu biedrības e-materiālos (http://antropologubiedriba.wikidot.com). Tas ir ļoti vērtīgs darbs, bet konkrētu sugu vai grupu nosaukumu tajā ir ļoti maz.

Šī darba mērķis - izveidot pēc iespējas pilnu sugu un citu taksonu paleoantropoloģijas nosaukumu sarakstu latviešu valodā ar paskaidrojumiem, ko nozīmē šie nosaukumi, kā tie veidojušies, kā arī īsi raksturot katru grupu. Šajā sarakstā iekļauti 12 no A. Lūses minētajiem terminiem (iezīmēti ar *), bet tiem doti precizējoši paskaidrojumi.

Ārzemju literatūrā nosaukumus mēdz veidot dažādi. Angļu valodā pārsvarā lieto nosaukumus latīņu valodā vai kas skan gandrīz kā latīņu valodā, ar angļu valodai raksturīgām galotnēm (Manica, Amos, Balloux, 2007). Vācu valodā tāpat kā angļu valodā pārsvarā lieto pārveidotus latīņu nosaukumus, retāk - vācu nosaukumus, piemēram, Homo habilis ir der Urmensch (Wolf, Burian, 1979; Mania, Dietzel, 1980; Hard, Herkner, Menz, 2009; Natur und Museum. 2009). Vairākām sugām bieži doti neoficiāli nosaukumi, kuri dažreiz ir labāk pazīstami nekā zinātniskie nosaukumi. Piemēram, Australopithecus afarensis pazīstams kā Lūsija (Džohansons, Īdijs, 1990), bet Ardipithecus ramidus – kā Ardi (Lovejoy, 2009; Ardipithecus ramidus. Science. 02.10.2009) utt. Tāpēc piedāvātajā darbā doti nevis nosaukumi angļu valodā, bet neoficiālie nosaukumi, kas tiek lietoti arī zinātniskajā literatūrā. Krievu literatūrā parasti tiek izmantoti latīņu valodas nosaukumu tiešie tulkojumi, kas kalpo arī kā termina skaidrojums (Зубов, 2009; Марков, 2009; Происхождение и эволюция человека, 2007; Богатенков, Дробышевский, 2005; Бутовская,  Файнберг, 1992; Марков, 2009; Наймарк, 2007; Хрисанфова, Перевозчиков, 1999).

Latviski tulkotajā literatūrā dažreiz sugu nosaukumi doti tā, kā tos sapratuši tulkotāji (Džohansons, Īdijs, 1990), bet citās grāmatās izmantoti nosaukumi latīņu valodā (Meiers, 2007).

D.Bogatenkovs un S.Drobiševskijs apkopojuši cilvēka senču nosaukumus, lai būtu iespējams izsekot laika gaitā notikušajām izmaiņām sugu nosaukumos (Богатенков, Дробышевский, 2005), tomēr viņu darbā trūkst vairāku sugu, kas ir atklātas vai izpētītas pēc 2002.gada.

Piemēram, 2010.gada sākumā Lī Bergers paziņoja par interesantas hominīdu formas atklāšanu netālu no Malapas Dienvidāfrikas Republikā. Pēc dažām pazīmēm šī hominīdu grupa atšķīrās no laika biedriem - australopitēkiem. Jaunatklātās grupas pārstāvjiem ķermeņa proporcijas ir līdzīgas cilvēkam, ar garām kājām, cilvēkiem līdzīgām locītavām un degunu, maziem zobiem. Arī rokas daudz līdzīgākas cilvēkiem nekā cilvēkpērtiķiem, ar īsiem, tomēr līkiem pirkstiem, kas palīdzēja kāpt kokos. Šī ir īstā pārejas forma. Vecums 1,95–1,78 miljoni gadu. Vieta sistemātikā – starp A.afarensis un H.habilis. Jaunā suga nosaukta par Australopithecus sediba. Šāds nosaukums dots tāpēc, ka šīs būtnes bija gājušas bojā alā ar vairākiem avotiem – vienīgo pieejamo ūdeni sausuma periodā. Sesoto valodā (vienā no 11 DĀR valodām, pieder bantu valodu grupai) sediba nozīmē „strūklaka," "avots." Tāpēc latviešu valodā ir piedāvāts nosaukums „avotu australopitēks." Cilvēkam tuvo pazīmju dēļ rodas priekšlikums nosaukt šo sugu par Homo sediba, kas ļautu ieņemt vietu cilvēciskajā zarā, tomēr vairākums zinātnieku neatbalstīja šo priekšlikumu. Komentāros vajadzēja šā nosaukuma vēsturi izskaidrot un dot abus nosaukumus, lai lasītāji zinātu, ka runa ir par vienu un to pašu sugu, nevis par divām dažādām.

Starp A.Lūses izveidotajiem sugu nosaukumiem latviešu valodā ir Homo habilis, kas nosaukts par „izveicīgo cilvēku" (http://antropologubiedriba.wikidot.com). Vārda habilis tulkojums kā „izveicīgs," manuprāt, nav veiksmīgs. Šī būtne par H.habilis bija nosaukta tāpēc, ka prata gatavot darbarīkus, tieši H.habilis ilgu laiku tika uzskatīts par pirmo hominīdu, kurš to darīja. Šajā gadījumā latviešu valodā precīzāks būtu apzīmējums „prasmīgais," jo tieši prasme (nevis izveicīgums) izdalīja šo sugu no australopitēkiem.

Pirmie senākie cilvēki tika atklāti Indonēzijā Javas salā. Tos atrada kara ārsts E.Dibuā un nosauca par pitekantropiem, kas nozīmē „pērtiķcilvēks." Šo cilvēku sistemātiskais nosaukums ir Homo erectus un viņi ir Āzijas senāko cilvēku pārstāvji. Bieži visus senākos cilvēkus sauc par pitekantropiem, tas nav pareizi. Pitekantropi ir tikai viena grupa no senākiem cilvēkiem – arhantropiem. Kad atklāja pitekantropus, tie bija vienīgie tik senie cilvēka senču pārstāvji, bet kopš XIX gs. ir atklātas vairākas senāko cilvēku sugas, kas arī veido arhantropu grupu.

Vēl viens A.Lūses termins: Homo erectus - „stāvus pacēlies cilvēks." H.erectus nosaukums latviešu valodā „stāvus pacēlies cilvēks" pēc būtības ir pareizs, bet neatbilst binārās nomenklatūras principiem, tāpēc ieteicams vārdus „stāvus pacēlies" aizvietot ar vienu vārdu. Apspriesti dažādi varianti. Pēc terminoloģijas komisijas viedokļa, labākais no tiem ir „stāvstājas," tas labāk atbilst arī nosaukumam latīņu valodā.

Suga Homo floresiensis eksistējusi ļoti ilgi – kamēr mūsdienu tipa cilvēki sāka apdzīvot mazas salas starp Dienvidaustrumu Āziju un Austrāliju, un izzuda tikai pirms 16–14 tūkstošiem gadu (Вонг, 2005; Jungers et al., 2009; Weston, Lister, 2009). Morfoloģiski tā ir ļoti līdzīga H.erectus, tomēr izdalīta atsevišķā sugā, jo pārstāv īpašu variāciju – sugas pārstāvjiem ir ļoti mazs augums (ap 1 m), īsta pundurforma.

Īpašu vietu starp senākajiem cilvēkiem ieņem Gruzijas cilvēks, atrasts 2001.gadā Gruzijā pie Dmanisas pilsētas. To pētīja un aprakstīja zinātnieku grupa D.Lordkipanidzes vadībā (Lordkipanidze et al., 2007). Par šo sugu ir vairāki viedokļi. Daži saista Gruzijas cilvēku ar H.habilis, salīdzinot vecumu, galvaskausu un ķermeņu lielumu un uzskatot to par pārejas grupu starp habilis un erectus (Homo floresiens..., 2005). Citi velk radniecības līniju tālāk – līdz Flores salas cilvēkiem (Материалы по Homo floresiens...,2005; Jungers, 2009) kā īpašas H.erectus grupas pārstāvjiem. Jebkurā gadījumā – šie ir senākie Homo pārstāvji ārpus Āfrikas.

Sarežģīts ir neandertāliešu jautājums. Pēc A.Lūses teiktā, neandertālieši dzīvojuši pirms 100–40 tūkstošiem gadu, kaut visā antropoloģiskajā literatūrā viņu eksistēšanas laiks ir noteikts no 500 līdz 28 tūkstošiem gadu, tātad – sākot ar atdalīšanos no Heidelbergas cilvēka kā kopējā ar Homo sapiens senča līdz laikam, kad mūsdienu tipa cilvēki iekarojuši visu sauszemi un uzvarējuši neandertāliešus – pēdējā neandertāliešu bērna atraduma vecums ir 28 tūkstoši gadu (Пахневич, Фирсова, 2005; Krause et al., 2007; Pennisi, 2009). Pēdējā laikā parādījās darbi, kuros ir mēģināts neandertāliešu zara pārstāvjus sadalīt divās grupās. Piemēram, M.-A. de Lumlē (Marie Antoinette de Lumley-Woodyear...) senākus neandertāliešus, kas dzīvoja pirms 450-150 tūkstošiem gadu, nosauca par anteneandertāliešiem (pirmsneandertāliešiem). Viņa tos uzskata par īpašu grupu cilvēka evolūcijā. No viņiem apmēram pirms 250/200-150 tūkstošiem gadu cēlušies īstie neandertālieši.

Runājot par Homo sapiens, A.Lūse savā skaidrojumā raksta: „Apzīmējums primātu kārtas sugai, pie kuras pieder gan mūsdienu cilvēks, gan tā pirms 500 – 200 tūkst. g. dzīvojušie priekšteči." Pārpratums var būt saistīts ar faktu, ka otrā grupa, kura vienā laikā ar neandertāliešiem izdalījās no Heidelbergas cilvēkiem, bieži tiek dēvēta par agrīnajiem arhaiskajiem Homo sapiens, bet šeit svarīga ir nosaukuma pirmā daļa – agrīnie arhaiskie, kas uzsver, ka šie cilvēki tomēr vēl nav īstie Homo sapiens pārstāvji. Ne velti taču viņu oficiālais nosaukums ir Homo heidelbergensis.

Līdz šim senākie H.sapiens tika datēti ar 200 (195) tūkstošiem gadu (Journal of Human Evolution, 2008.g.), nedaudz jaunāks ir atradums Etiopijā – 160 tūkstošu gadu vecs H.sapiens idaltu (http://www.talkorigins. org/faqs/ homs/herto.html; Зубов, 2009; Mellars, 2006a). 2011.gadā publicēts viens darbs, kurā teikts, ka Izraēlā atrasti 400 tūkstošu gadu veci zobi, gandrīz identiski mūsdienu cilvēka zobiem, kas pierāda, ka Homo sapiens vecums ir divreiz lielāks un izcelšanās vieta ir Tuvie Austrumi, nevis Āfrika. Tomēr pagaidām precīzāku datu nav, atradumi vēl nav kārtīgi izpētīti, tāpēc mainīt H.sapiens vecumu nav iemeslu.

Pastāvīgi dzīvot Austrumeiropā H.sapiens sapiens sācis pirms 45–42 tūkstošiem gadu. Tik vecajos slāņos šo cilvēku skeleti bija atklāti Kostjanku arheoloģiskajā kompleksā pie Donas (Krievijā) (Марков, 2009; Anikovich et al., 2007; Manica, Amos, Balloux, 2007). Rietumeiropā un Rietumāzijā tie parādījās pirms 41 tūkstoša gadu (Mellars, 2006b).

Viena no mūsdienu tipa cilvēku grupām, kura tika atklāta pirmā, nosaukta par kromaņjoniešiem – pēc atraduma vietas Francijas dienvidrietumos Kromanjonā (Придо, 1979.g.). A.Lūse viņus dēvē par pirmajiem Homo sapiens sapiens pārstāvjiem, kas nav pareizi, jo šo cilvēku vecums ir tikai 35–10 tūkstoši gadu. Tātad, tā ir pirmā atklātā Homo sapiens sapiens grupa, bet ne pirmie Homo sapiens sapiens pārstāvji.

Šo bioloģisko nosaukumu Homo sapiens sapiens – ar diviem vārdiem sapiens – lieto tikai mūsdienu formām, kas nav vecākas par vēlā paleolīta cilvēkiem (Зубов, 2009), bet E. Hrisanfova un I. Perevozčikovs Homo sapiens sapiens paradīšanās laiku apzīmē kā augšējā paleolīta vidus (1999). Nosaukumu H.sapiens un H.sapiens sapiens lietošana ikdienā ir vienkāršota, bieži vien tie tiek lietoti kā sinonīmi, bet antropoloģiskajā literatūrā parasti no konteksta ir saprotams, par kādu laiku vai attīstības posmu ir runa. Ja ir vajadzība ļoti precīzi raksturot sugu vai uzsvērt kādas pazīmes, tad tomēr jālieto precīzs nosaukums.

Bieži ar terminu „kromanjonieši" apzīmē visus vēlā paleolīta cilvēkus, kas nav pareizi, jo tajā pašā laikā Vācijas, Čehijas, Morāvijas, Krievijas un citās teritorijās dzīvoja cilvēki, kas pēc morfoloģiskā tipa atšķīrās no kromanjoniešiem, tos pat dēvē par dažādām augšēja paleolīta rasēm. Pareizi būtu viņus visus kopā saukt par neoantropiem, kas pārstāv mūsdienu tipa cilvēka fosilo formu.

Nevienā vārdnīcā nav minēta vēl viena interesanta suga, par kuru nevar atrast informāciju arī mācību grāmatās, kaut zinātniskos žurnālos rakstu skaits ir ļoti iespaidīgs. Pētījumus kopš 1983.gada veic Krievijas ZA Arheoloģijas institūta Sibīrijas nodaļas speciālisti akadēmiķa A.Derevjanko vadībā (David Reich et all, 2010; Johannes Krauze et all., 2010; Derevianko A.P., 2007.; Nelson Sarah M., 2006., Derevianko A.P., 2004. u.c.). Runa ir par pagaidām maz zināmu sabiedrībā, bet labi izpētītu seno cilvēku grupu Altajā. Pastāv teorija ar vairākiem lietišķiem un ģenētiskiem pierādījumiem, ka bez H.sapiens un H.neanderthalensis pastāvēja vēl viena suga – Homo altaiensis, kura caur Kaukāzu izplatījās uz Sibīriju un pirms 800 tūkst. g. apdzīvoja Altaju. Ģenētiskās analīzes veiktas Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūtā Vācijā Svantes Pābo vadībā. Klimata pasliktināšanas dēļ pirms 500 tūkst. gadu šie cilvēki bija spiesti atkāpties uz dienvidiem, bet pirms 300 tūkst. gadiem atkal atgriezās un palika.

Vairākas sugas zināmas ar dažādiem nosaukumiem. Tas ir saistīts ar sistemātikas sakārtošanu, jaunās informācijas iegūšanu, veco atradumu pētīšanu ar jaunām metodēm u.c. Šajos gadījumos vienmēr norādīti jaunie un vecie nosaukumi, kā arī iemesls, kāpēc mainīts nosaukums. Piemēram, tas skar sugu Rudapithecus hungaricus, kas agrāk bija zināmā kā atsevišķa suga, bet tagad iekļauta Dryopithecus branco, masīvus australopitēkus tagad sauc par parantropiem, ir izmaiņas arī citu sugu nosaukumos. Tāpēc ļoti svarīga tabulas daļa – aile „Sinonīmi." Ir nepieciešams parādīt ne tikai tos nosaukumu variantus, kas pašlaik ir pareizie, bet arī tos, kas bija pareizi nesen, bet mainījās. Visā pirms tam izdotajā literatūrā būs tieši iepriekšējie, tagad nepareizie nosaukumi. Piedāvātajā sarakstā var atrast gan pareizo nosaukumu, gan nonākt pie tā zinot nepareizo. Tas ir svarīgi arī tāpēc, ka vairāki zinātnieki paši turpina izmanot nosaukumus, kuri oficiāli jau ir mainīti.

Tie gadu tūkstoši, kas ir uzrādīti šajā darbā, ar laiku var mainīties. Notiek jauni atklājumi, tiek izmantotas dažādas datēšanas metodes, tāpēc dažreiz literatūrā ir minēti citi vecumi. Šajā darbā izmantoti dati, kas atbilst pašreizējai situācijai un uzrādīti jaunākajā literatūrā.

Protams, ka šeit nav minēti visi darbi, kas ir saistīti ar sugu nosaukumiem. Nosaukti tikai daži, lai parādītu, ka visi nosaukumi nav manis izdomāti, ka agrāk piedāvātiem terminiem tiešām ir vajadzīgs precizējums un arī nepieciešama pilnīga saraksta veidošana.

Gribu pievērst uzmanību dažu terminu pareizrakstībai. Tas skar tos, kuru sastāvā ir vārds „-pitēks," piemēram, „australopitēks", „driopitēks" u.c. Svešvārdu vārdnīcā (Jumava, 2005.) autori, Valodas centra speciālisti J.Baldunčiks un K.Pokrotniece šos nosaukumus piedāvā ar īso "e" (australopiteks, driopioteks...). Tomēr pārbaudot terminu pareizrakstību darbā „Paleoantropoloģijas termini latviešu valodā" Valodas centra ieteikums bija rakstīt ar ē.

Skaidrojums bijis šāds:

1) oriģinālformas rakstība,
2) zilbju skaits internacionālismā,
3) garo patskaņu skaits internacionālismā,
4) lietojuma tradīcija.

Saskaņā ar 1.faktoru jābūt "australopitēks," "driopitēks" u. tml., arī "pitēkantrops" (no gr. "pithēkos" 'pērtiķis' un "anthrōpos" 'cilvēks').

Saskaņā ar 2. un 3.faktoru daudzzilbīgā internacionālismā vismaz vienam patskanim jābūt garam: "australopitēks", "driopitēks" u. tml.

Saskaņā ar 4.faktoru vārda sākumā jābūt īsajam patskanim "pitekantrops", jo pagarināts tiek [ō]: [pitekantrōps].

Terminu saraksts apstiprināts LZA Terminoloģijas komisijā (TK) sēdē 2011.gada 3.maijā (prot. Nr.3/1105, lēmums Nr.91) un 2011.gada 31.augustā publicēts „Latvijas Vēstnesi" kā LZA TK lēmuma Nr.91 pielikums, ar to iegūstot likumīgu statusu kā vienīgi pareizie nosaukumi.

Lejupielādēt Paleoantropoloģijas terminu sarakstu (.pdf fails)

Literatūra:

Alberts, Bruce. 2009. The breakthroughs of 2009 // Science. 18 December 2009. V. 326. P. 1589.

Anikovich M. V., Sinitsyn A. A., Hoffecker John F., Holliday Vance T., Popov V. V., Lisitsyn S. N., Forman Steven L., Levkovskaya G. M., Pospelova G. A., Kuz'mina I. E., Burova N. D., Goldberg Paul, Macphail Richard I., Giaccio Biagio, Praslov N. D. 2007. Early upper Paleolithic in Eastern Europe and Implications for the Dispersal of Modern Humans//Science. 2007. V. 315. V. 315. P. 223-226.

A new Late Miocene great ape from Kenya and its implications for the origins of African great apes and humans// Proc Natl Acad Sci U S A. 2007 December 4; 104(49): 19220–19225. Published online 2007 November 16. doi: 10.1073/pnas.0706190104.

Ardipithecus ramidus. //Science. 02.10.2009. (speciālais izlaidums).

Breakthrough of the year 2009: The runners-up// Science. 18 December 2009. V. 326. P. 1600–1607.

Carbonell Eudald et al. 2008. The first hominin of Europe. //Nature. 2008. V. 452. P. 465-470.

Ciochon Russel L., Bettis E. Arthur. 2009. Paleoanthropology: Asian Homo erectus converges in time//Nature. 2009. V. 458. P. 153-154.

Derevianko, A. P., Molodin, V. I., Shunkov, M. V. 2007. Institute of archeology and ethnography SB RAS: Principal results of archaeological research//Archaeology, Ethnology and Anthropology of Eurasia. V. 30, Nr. 1, P. 2-23, DOI: 10.1134/S1563011007020016

Initial Upper Paleolithic Blade Industries from the North-Central Gobi Desert, Mongolia. - In P.J. Brantingham, S.L. Kuhn and K.W. Kerry (eds.) The Early Upper Paleolithic Beyond Western Europe. Berkeley: University of California Press. P. 207-222.

Džohansons D., Īdijs M. 1990. Lūsija. Cilvēces pirmsākumi.r. Zinātne. 383 lpp.

Gibbons, Ann. 2009. Breakthrough of the year: Ardipithecus ramidus // Science. 18 December 2009. V. 326. P. 1598–1599.

Hardt T., Herkner., Menz U. 2009. Safari zum Urmenschen. Die Geschichte der Menschheit. Senckenberg. Stuttgart.144 S.

Jungers W. L., Harcourt-Smith W. E. H., Wunderlich R. E., Tocheri M. W., Larson S. G., Sutikna T., Rhokus Awe Due, Morwood M., J. 2009. The foot of Homo floresiensis// Nature. V. 459. P. 81-84.

Journal of Human Evolution, 2008. V. 55. Issue 3 (September 2008).

Krause Johannes, Orlando Ludovic, Serre David, Viola Bence, Prüfer Kay, Richards Michael P., Hublin Jean-Jacques, Hänni Catherine, Derevianko Anatoly P., Pääbo Svante. 2007.

Neanderthals in Central Asia and Siberia//Nature. Advance onlaine publication 30.09.2007; doi:10.1038/nature06185.

Krause, Johannes; Fu, Qiaomei; Good, Jeffrey M.; Viola, Bence; Shunkov, Michael V.; Derevianko, Anatoli P.; Pääbo, Svante. 2010. The complete mitochondrial DNA genome of an unknown hominin from southern Siberia//Nature. Advance onlaine publication 24.03.2010.

Yutaka Kunimatsu, Masato Nakatsukasa, Yoshihiro Sawada, Tetsuya Sakai, Masayuki Hyodo, Hironobu Hyodo, Tetsumaru Itaya, Hideo Nakaya, Haruo Saegusa, Arnaud Mazurier, Mototaka Saneyoshi, Hiroshi Tsujikawa, Ayumi Yamamoto, and Emma Mbua.

http://www.inauka.ru/evolution/article105638/print.html - П. Образцов. Представлена новая схема эволюции наших далеких предков (M.-A. de Lumlē lekcijas „Kas viņi ir – pirmie eiropieši? " saturs, Darvina muzejs Maskavā, 13.03.2011.). 28.03.2011. (skat. 31.03.2011.)

http://www.usu.ru/usu/opencms/today/tvUSU/videoNews/2011/video_0012.html - Лекция Анри де Люмле в УрГУ 16.03.11 (Anrī de Lumlē lekcija Urālu Valsts universitātē 16.03.2011.) (skat. 31.03.2011.)

Līkijs R., Levins R. 1983. Sākotne. R. Zinātne. 285 lpp.

Lordkipanidze D. et al. 2007. Postkranial evidence from early Homo from Dmanisi, Georgia//Nature. 2007. V. 449. P. 305-310.

Lovejoy, C. Owen. 2009. Reexamining Human Origins in Light of Ardipithecus ramidus//Scienece. V. 326. p.74, 74e1-74e-8.

Marie-Antoinette de Lumley-Woodyear. Anténéandertaliens et néandertaliens du bassin méditerranéen occidental européen Cova Negra, Le Lazaret, Bañolas, Grotte du Prince, Carigüela, Hortus, Agut, Macassargues, La Masque, Rigabe, La Crouzade, Les Peyrards, Bau de l'Aubesier. Published 1973 by Éditions du Laboratoire de paléontologie humaine et de préhistoire, Université de Provence in Marseille .

Marie Antoinette de Lumley-Woodyear. Anteneandertaliens Et Neandertaliens Du Bassin Mediterraneen Occidental Europeen: Cova Negra, Le Lazaret, Banolas, Grotte Du Prince, Cariguela, Hortus, Agut, Macassargues, La Masque, Rigabe, La Crouzade, Les Peyrards, Bau De L'Aubesier. Hardcover, Editions du Laboratoire de paleontologie humaine et de prehistoire, Universite de Provence, ISBN 2853990222 (2-85399-022-2)

Mania Dietrich, Dietzel Adelhelm. 1980. Begegung mit dem Urmenschen. Urania-Verlag. Leipzig-Jena-Berlin. 163 S.

Manica A., Amos W., Balloux F. 2007. Hanihar: ancient population bottlenecks on human variation//Nature. 2007. V. 448. P.346-348.

Meiers, Roberts Dž. 2007. Ceļvedis cilvēces aizvēsturē. R. Dienas grāmata. 350 lpp.

Mellars, Paul. 2006a. Why did modern human populations disperse from Africa ca. 60,000 years ago. A new model//PNAS. 20.06.2006. V. 103. No. 25. P. 9381-9386 (online 13.06.2006) (skatīts 2009.12.07.).

Mellars, Paul. 2006b. A new radiocarbon revolution and the dispersal of modern humāns in Eurasia//Nature. 2006. V. 439. P. 931-935.

Moya-Sola Salvador, Alba David M., Almecija Sergio, Casanovas-Vilas Isaac, Köhler Meike, De Esteban-Trivigno Soledad, Robles Josep M., Galingo Jordi, Fortuny Josep. Aunique Middle Miocene European hominoid and the origin of the great ape and human clade//PNAS. June 16. 2009. Vol. 106. no. 249601-9606.

Moya-Sola, S., Alba, D., Almecija, S., Casanovas-Vilar, I., Kohler, M., De Esteban-Trivigno, S., Robles, J., Galindo, J., & Fortuny, J. (2009). A unique Middle Miocene European hominoid and the origins of the great ape and human clade //Proceedings of the National Academy of Sciences DOI: 10.1073/pnas.0811730106.

Natur und Museum. 2009. Band 139. Heft 9/10/. S.269-332.

Nelson Sarah M., Derevianko Anatoly P., Kuzmin Yaroslav V. & Bland Richard L. (ed.). 2006. Archaeology of the Russian Far East: Essays in Stone Age Prehistory// 2006. Oxford: Archaeopress

Parfitt S. A. et al. 2005. The earliest record of human activity in northern Europe. //Nature. Vol 438. 15 December 2005. doi:10.1038/nature04227.

Pennisi, Elizabeth. 2009. Neandertal genomics: Tales of Prehistoric Human Genome// Science. 2009. V. 323. P. 866-871.

David Reich, Richard E. Green, Martin Kircher, Johannes Krause, Nick Patterson, Eric Y. Durand, Bence Viola, Adrian W. Briggs, Udo Stenzel, Philip L. F. Johnson, Tomislav Maricic, Jeffrey M. Good, Tomas Marques-Bonet, Can Alkan, Qiaomei Fu, Swapan Mallick, Heng Li, Matthias Meyer, Evan E. Eichler, Mark Stoneking, Michael Richards, Sahra Talamo, Michael V. Shunkov, Anatoli P. Derevianko, Jean-Jacques Hublin, Janet Kelso, Montgomery Slatkin, Svante Pääbo. Genetic history of an archaic hominin group from Denisova Cave in Siberia // Nature. 2010. V. 468. P. 1053–1060.

Shen Guanjun, Gao Xing, Gao Bin, Granger darry E. 2009. Age of Zhoukoudian Homo erectus determined with 26Al/10Be burial dating//Nature. 2009. V. 458. P. 198-200.

Svešvārdu vārdnīca (antropoloģijas šķirkļi - Agita Lūse). 1996. Rīga. Norden. 799 lpp.

Weston, Eleanor M., Lister, Adrian M. 2009. Insular dwarfism in hippos and a model for brain size reduction in Homo floresiensis // Nature. 2009. V. 459. P. 85–88.

White, T. D. et al. 2006. Asa Issie, Aramis and the origin of Australopithecus//Nature. V. 440. P. 883-889.

Wolf Josef, Burian Zdenek. 1979. Menschen der Urzeit. Urania. Leipzig-Jena-Berlin.

231 S.

Биологический энциклопедический словарь под редакцией М. С. Гилярова и др., М., изд. Советская Энциклопедия, 1989.

Бутовская М. Л., Файнберг Л. А. 1992.Этология приматов (учебное пособие). М.: Издательство МГУ.

Л. Б. Вишняцкий. 2010. Неандертальцы: история несостоявшегося человечества. Изд. "Нестор-История".

Вонг Кейт. 2005. Самый маленький человек. //В мире науки (Scientific American). № 5. 2005. vai http://www.sciam.ru/2005/5/paleontology-p.shtml.

Зубов А. 2009. Предшественники человека (симиальная концепция и современная теория антропогенеза)\\ Вестник Московского университета. Серия 23. Антропология. № 4. М., стр. 25-33.

Зубов А. А. 2010. Homo helmei Dreyer, 1935: эволюционные и таксономические аспекты. http://antropogenez.ru/article/93/ (skat. 25.11.2010.)

Образцов П. 2010.04.23. Палеоантропологи заполнили еще один пробел в древе эволюции человека. www.inauka.ru/discovery/article78886/.

Пахневич А., Фирсова Н. 2005. Конкуренты из Неандерталя. //Вокруг света. № 7 (2778). vai http://www.vokrugsveta.ru/popup/vs/ (skatīts 2006.01.18.)

Придо Том. 1979. Кроманьонский человек. М. Мир. 159 стр.

Уайт Эдмунд, Браун Дейл М. 1978. Первые люди. М. Мир. 156 стр.

Хрисанфова Е. Н., Перевозчиков И. В. 1999. Антропология. 2-е издание. М. МГУ. 400 стр.

http://antropologubiedriba.wikidot.com/antropologijas-termini-latviesu-valoda: Antropoloģijas vārdnīca. Antropoloģijas termini latviešu valodā.

http://www.talkorigins.org/faqs/homs/herto.html. Herto skulls (Homo sapiens idaltu) (skatīts 2004.10.13.)

Богатенков Д. В., Дробышевский С. В. 2005. Антропология. http://www/ido.edu.ru/psychology/anthropology/index.html (skatīts 2005.06.16.).

Марков А. В. 2009. Происхождение и эволюция человека. Обзор достижений палеоантропологии, сравнительной генетики и эволюционной психологии (доклад в Институте Биологии Развития, 19 марта 2009 г.). http://www.macroevolution/narod.ru/markov_ anthropogenes.htm vai jaunā adrese http://evolbiol.ru/ markov_anthropogenes.htm (skatīts 2009.06.03.).

Материалы по Homo floresiens и грузинским находкам („Homo georgicus") из апрельского номера (2005) National Geographic-Россия: 1. Морвуд М., Сутикна Т., Робертс Р. Находка на острове Флорес. 2. Фишман Д. Находка в Дманиси. http://www.macroevolution.narod. ru/flores.htm. Jaunā adrese http://evolbiol.ru/ flores.htm (skatīts 2005.06.13.).

Наймарк Е. 2007. Поход за разумом. Компьютерра № 35. 2007.10.04. http://offline.computerra.ru/2007/703/334770/ (skatīts 2007.11.09.).

Происхождение и эволюция человека. Эволюционное древо гоминид (обзор с сайта Smithsonian Institution). http://www.macroevolution. narod.ru/human.htm. Jaunā adrese http://evolbiol.ru/ markov_anthropogenes.htm (skatīts 2007.07.04.).

Etiķetes:{tortags,627,1}{/groups}