Atklājumi.lv

Zinātnieki gūst ieskatu redzes evolūcijā – rekonstruēta 160 miljonus gadu vecas acs uzbūve

Redze, kuras attīstību neapšaubāmi var dēvēt par vienu no dzīvnieku evolūcijas galvenajiem dzinējspēkiem, reiz radīja revolucionāras pārmaiņas tajā, kā dzīvnieki uztver apkārtējo vidi un mijiedarbojās savā starpā. Diemžēl noskaidrot, kā tieši senie dzīvnieki redzējuši apkārtējo pasauli, ir neiedomājami grūti. To nosaka apstāklis, ka acs iekšējā struktūra fosilijās tikpat kā nekad nesaglabājas. Tomēr zinātniekiem beidzot ir izdevies paveikt to, kas ilgi tika uzskatīts par neiespējamu – rekonstruēt 160 miljonus gadu vecas acs uzbūvi.

Jauno atklājumu veikusi zoologu un paleontologu komanda no Lionas universitātes (Francija) un Ķelnes universitātes (Vācija). Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā „Nature Communications”.  

Acs, kuras uzbūvi zinātniekiem izdevies rekonstruēt, ir saliktā acs jeb fasetacs, kas reiz piederējusi Juras periodā mītošam vēžveidīgajam Dollocaris ingens. Fosilija, no kuras acs atjaunota, atrasta Francijas dienvidaustrumu daļā, La Voulte marīnajos nogulumos – atradnē, kas pazīstama ar lielu Juras perioda vidējās epohas fosiliju daudzveidību.

Zinātnieki noskaidrojuši, ka Juras perioda vēžveidīgā fasetacs sastāvējusi no apmēram 18 tūkstošiem vienkāršo acu. Tas ir rekorda cienīgs rezultāts gan seno, gan mūsdienu posmkāju vidū – sarežģītākas uzbūves fasetacis ir tikai mūsdienu spārēm.

Pētījuma gaitā atklājies, ka senā fasetacs visvairāk līdzinās mūsdienu bites vai spāres acij. Zinātnieki uzskata, ka tā arī funkcionējusi ļoti līdzīgi kā šo kustoņu acis mūsdienās.

Iegūtie dati liecina, ka konkrētais vēžveidīgais bijis aktīvs diennakts gaišajā laikā, un mitinājies gaišās okeāna vietās. Šis atklājums dod spēcīgu pretargumentu līdzšinējai hipotēzei, ka La Voulte bijusi dziļūdens vide.

Fosilijas kuņģa analīze liecina, ka vēžveidīgais pārticis no mazākiem jūras organismiem, un par veiklu mednieku to visticamāk padarījušas tieši labi attīstītās acis.

Tomēr tas, kas šo pētījumu padara īpaši ievērojamu, nav fakti par Juras perioda vēžveidīgā dzīvesveidu.

Zinātnieki ilgi uzskatīja, ka no fosilijām nav iespējams atjaunot mīkstos audus, jo saglabāties var tikai tādas dzīvnieku cietās „sastāvdaļas” kā kauli un čaulas. Ķelnes un Lionas universitāšu pētnieku komandai, līdzīgas nozīmes atklājumus neatkarīgi izdarot arī Ziemeļkarolīnas universitātes paleontologiem (sk.: "80 miljonus gadu vecā fosilijā atrasti saglabājušies asinsvadi", atklajumi.lv, 02.02.2016.), tagad izdevies pierādīt, ka šim pieņēmumam ir laiks palikt vēsturē. Turklāt viņi aprakstījuši maņu šūnas ievērojami vecākai fosilijai, nekā, piemēram, tām, kas saglabājušās dzintaros[1]. Tas nozīmē, ka tagad pētniekiem ir dota zaļā gaisma citu seno dzīvnieku redzes orgānu izpētei, un, iespējams, jau pavisam drīz izdosies atrisināt līdzšinējās mīklas par to, kā notikusi šīs vitāli svarīgās maņas attīstība.

Augšējā attēlā: izpētītā Dollocaris ingens fosilija, atklātās acs mikrostruktūras - fasetes jeb omatīdijas un tajās esošās fotoreceptoru šūnas.

Piezīmes:

1. Senākie dzintari ar dzīvnieku–posmkāju ieslēgumiem datēti ar 125–135 miljonus gadu senu pagātni.

Avoti:

alphagalileo.org
nature.com

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.