Atklājumi.lv

Vēsturisks atklājums medicīnā: atrasta iztrūkstošā mehāniskā saikne starp smadzenēm un imūnsistēmu

Plašāka interese par sava ķermeņa anatomiju cilvēkiem radās jau antīkajā periodā un tā turpinās līdz pat mūsdienām. Varētu šķist, ka cilvēka organisma iekšējā uzbūve ir izpētīta tik labi, kā teju nekas cits uz šīs planētas, tādēļ lielus pārsteigumus tā vairs nevar sagādāt. Tomēr pavisam nesen amerikāņu zinātnieki pārliecinājās par pretējo. Viņiem izdevās atklāt tiešu saikni starp smadzenēm un imūnsistēmu – saikni, kuras eksistenci zinātnes pasaule noliedza desmitgadēm ilgi. 

Iespaidīgo atklājumu veikuši Virdžīnijas universitātes Medicīnas skolas (ASV) pētnieki.

Desmitgadēm ilgi tika uzskatīts, ka centrālajai nervu sistēmai pavisam noteikti nav tiešas, anatomiska kanāla nodrošinātas saiknes ar limfātisko sistēmu. Turklāt gadu gaitā šis uzskats nostiprināts daudzos pētījumos.

Pirmkārt, pārsteidzoši ir tas, ka šie kanāli nav tikuši pamanīti ne laikā, kad tika veidota detāla cilvēka limfātiskās sistēmas „karte”, ne arī vēlākajos pētījumos. Taču tas jaunajā atklājumā nav visnozīmīgākais. Zinātniekuprāt, svarīgākais ir tas, ka jaunatklātā saikne starp smadzenēm un imūnsistēmu var kalpot par atslēgu smagu neiroloģisko slimību ārstēšanā. Šai sarakstā iekļaujamas visdažādākās slimības, sākot ar autismu un Alcheimera slimību, beidzot ar izkaisīto sklerozi.

Mediķi ilgus gadus nespēja gūt atbildes uz dažādiem ar neiroloģiskām slimībām saistītiem jautājumiem, piemēram, kādēļ izkaisītās sklerozes slimniekiem bieži vien parādās arī ar imūnsistēmu saistītas problēmas? Saikne starp imūnsistēmu un neiroloģisko sistēmu līdz šim mediķu vidū tika uzskatīta par kaut ko teju ezotērisku un neizskaidrojamu, ko tādu, kas pastāv, bet ko nav iespējams zinātniski izpētīt. Jaunais atklājums beidzot ļauj noņemt mistikas plīvuru no šiem jautājumiem.

„Mēs uzskatām, ka katrā neiroloģiskajā slimībā ar imūnsistēmas problēmu komponenti, šie kanāli spēlē galveno lomu. Ir pat grūti iedomāties, ka tiem varētu nebūt saistības ar šīm slimībām,” par atklājuma potenciālu ir pārliecināts Virdžīnijas universitātes neiroloģijas profesors Džonatans Kipnis (Jonathan Kipnis).

Jaunais atklājums pārsteidzis ne vienu vien nozares speciālistu. Kā norādījis Virdžīnijas universitātes Neirozinātnes nodaļas priekšsēdētājs Kevins Lī (Kevin Lee), pirmo reizi padzirdot par pētnieku atklājumu, vienīgais teikums, ko viņš spējis pateikt, ir bijis: „Viņiem būs jālabo mācību grāmatas.”

Pat pētījumā iesaistītais Dž. Kipnis sākumā par iegūtajiem rezultātiem bijis skeptisks: „Es neticēju, ka ķermenī pastāv struktūras, par kurām mēs vēl nezinām. Es uzskatīju, ka šāda veida atklājumiem gals pienācis jau ap pagājušā gadsimta vidu. Bet tā tomēr nav.”

Tas, ka saikne nebija pamanīta iepriekš, skaidrojams ar to, ka tā bija „labi noslēpta” – limfvadi seko galvenajam asinsvadam lejup deguna blakusdobumam, un atrodas tik tuvu asinsvadam, ka tos ir iespējams pamanīt tikai tad, ja noteikti zini, ko meklē.

Kanāli tika atklāti ar šķietami vienkāršu metodi - peles smadzeņu plēves tika uzliktas uz paliktņa tādējādi, lai tās varētu izpētīt vienā gabalā, fiksētas to fizioloģiskajā stāvoklī.

Pēc tam, kad pētnieki, ar mikroskopu izpētot plēves, pamanīja kanālveidīgus imūnsistēmas šūnu veidotus rakstus, tika pārbaudīts vai tur neatrodas limfvads, un to patiešām izdevās atrast.

Negaidītais limfvadu atklājums aktualizē daudzus, pagaidām neatbildētus jautājumus par smadzeņu darbību un iespējamām slimībām, kas varētu būt saistītas ar jaunatklātajiem kanāliem, taču prognozes ir daudzsološas. Piemēram, Alcheimera slimības gadījumā smadzenēs uzkrājas salīdzinoši lieli proteīnu (beta amiloīdi) gabali, kas ar laiku veido sakopojumus, kuri tiek uzskatīti par galvenajiem deģeneratīvo izmaiņu veicinātājiem. Pētījuma autori uzskata, ka proteīnu akumulācija saslimšanas gadījumos varētu būt saistīta ar to, ka kādu iemeslu dēļ tie netiek izvadīti pa jaunatklātajiem kanāliem. Tagad, kad smadzenēm pienākošie limfvadi beidzot ir nonākuši zinātnieku redzeslokā, ir iespējams sākt darbu pie metožu izstrādes, kas proteīnu izvadīšanu ļautu atjaunot.

Jaunais atklājums varētu dot cerības arī ar autismu, izkaisīto sklerozi un citām smagām, līdz šim par neārstējamām uzskatītām neiroloģiskajām slimībām sirgstošajiem cilvēkiem.

Pētnieki noskaidrojuši arī to, ka dažāda vecuma indivīdiem kanāli ir atšķirīgi, tātad būtu interesanti noskaidrot arī to saistību ar novecošanās procesiem.

Neskaitot nākotnes potenciālu smagu slimību ārstēšanā, jaunais atklājums uzskatāmi parāda to, ka ķermenī viss ir saistīts daudz ciešāk nekā mums varētu likties, kā arī to, ka cilvēka organisms joprojām sevī slēpj daudz nezināmā. Jo vairāk ķermeņa „nezināmos” zinātniekiem izdosies atklāt, jo vairāk, iespējams, saruks nedziedināmo slimību saraksts. 

Attēlā: Cilvēka lifātiskās sistēmas shēma pirms un pēc atklājuma.

Avots:

newsroom.uvahealth.com

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.