Atklājumi.lv

Dramatiski pieaug bērnu saslimšana ar I tipa diabētu

ASV Diabēta asociācijas žurnālā "Diabet Care" 22. janvārī publicēts raksts par pētījumu, kas atklāj dramatisku pieaugumu bērnu saslimšanā ar I tipa diabētu. Salīdzinot ar epidemioloģiskajiem datiem pirms 20 gadiem, pieaugums sasniedz 29%. Pētījums veikts Filadelfijā - Pensilvānijas štata lielākajā pilsētā -, bet līdzīgas tendences esot vērojamas arī citviet ASV un Eiropā.

Pētījuma mērķis bija noskaidrot, kāds, salīdzinot ar iepriekšējo gadu rādītājiem, 2000.-2004.g. bijis pieaugums Filadelfijas bērnu saslimstībai ar I tipa diabētu, kā arī uzzināt, kāds ir biežums saslimstībai ar II tipa diabētu. Ziņas pamatā ievāca no slimnīcām, datus papildinot ar skolu valdes informāciju.

Izrādījās, ka iepretī 1985-1989. gadam, kad šāda veida datus sāka uzkrāt, 2000.-2004.g. kohortā saslimstība vecuma grupā no 0 līdz 4 gadiem pieaugusi par 70% (12,2 gadījumi uz 100 000 bērniem gada laikā), bet grupā no 0 līdz 14 gadiem - par 29% (17,2 gadījumu uz 100 000 bērniem 2004.g.). Interesanti, ka saslimstības rādītāji ir ļoti atšķirīgi eiropeīdu un negroīdu vidū. Kopā eiropeīdi, salīdzinot ar iepriekšējo kohortu, saslimst par 48% vairāk (19,2 gadījumi uz 100 000 bērniem gada laikā) nekā negroīdi. Salīdzinoši, saslimstība ar I tipa diabētu ir 18 reižu biežāka baltajiem bērniem, bet tikai 1,6 reizes - negroīdiem.

Apkopojot datus par saslimstību ar II tipa diabētu, noskaidroja, ka saslimstība ir 5,8 gadījumi uz 100 000 bērniem un lielākā daļa saslimušo ir negroīdi.

Pēc vikipēdijas ziņām saslimšana ar I tipa diabētu pasaulē šobrīd pieaug par vidēji 5,3 % gadā, vislielākos rādītājus sasniedzot ASV un Ziemeļeiropā. Vēsturiski diabēta epidēmija izcēlās 20. gs. 40.-50. gados, turpmākajās desmitgadēs pieaugot milzīgos apmēros.

I tipa diabēts, atšķirībā no II tipa, ko var regulēt un pat izārstēt ar medikamentiem, pareizu uzturu un fiziskām nodarbībām, ir ļoti smaga endokrinālā saslimšana. I tipa diabēta gadījumā slimnieka paša imūnsistēma ir nogalinājusi lielu daļu aizkuņģa dziedzera ß šūnas, kas sekretē glikozes pārstrādāšanai enerģijā nepieciešamo insulīnu. Atlikušās neražo insulīnu pietiekamā daudzumā, rodas insulīna deficīts, līdz ar to insulīns no slimības diagnosticēšanas brīža ievadāms injekciju veidā. Tā ir vienīgā iespēja likvidēt insulīna trūkumu, normalizēt cukura līmeni asinīs un saglabāt veselību. Visbiežākās cukura diabēta pazīmes ir nogurums bez redzama iemesla, neizskaidrojams svara zudums, slāpes, bieža urinācija, redzes pasliktināšanās, tirpšanas sajūta, “skudriņas kājās”, lēna brūču dzīšana un strutojošas infekcijas. I tipa diabētu nereti dēvē par juvenīlo diabētu, jo visbiežāk ar to saslimst bērnībā un jaunībā.

Pats traģiskākais ir apstāklis, ka ar šo smago slimību saslimušie zīdaiņi un mazbērni nespēj pastāstīt par subjektīvajiem simptomiem, bet biežo urinēšanu, kamēr bērns valkā autiņbiksītes, ir grūti pamanīt. Tāpēc gadās, ka slimību agrīnā vecuma bērniem diagnosticē ar novēlošanos, kad tā jau paspējusi nodarīt bojājumus svarīgiem orgāniem.

Uz jautājumu, kāds gan varētu būt tik milzīga saslimstības pieauguma iemesls jau zīdaiņa un mazbērna vecumā, pētījuma vadošā autore, Pensilvānijas universitātes profesore Terija Lipmane atbild: "mēs nezinām". Un patiešām, kā gan var spriest par pieauguma iemesliem, ja īsti nav zināmi pašas saslimšanas cēloņi. Vairākums pētnieku ir gan vienisprātis, ka I tipa diabēta iemesli meklējami apkārtējā vidē. Kā aģenti, kas varētu ierosināt imūnsistēmas agresīvo uzbrukumu insulīna šūnām tiek minēti vakcīnu adjuvanti (imūnreakcijas hiperaktīvie veicinātāji, kuru toksisko ietekmi infektologi, reklamējot vakcināciju, parasti noklusē), patogēni - vīrusi un baktērijas (kuri ir arī daudzu vakcīnu sastāvā), kā arī nemitīgi pieaugošais ķīmisko vielu apjoms gaisā, ūdenī, sadzīves precēs, būvmateriālos un pārtikā. Vēl tiek minēta arī iedzimtā uzņēmība, liekais svars, kviešu proteīnu izmaiņas mūsdienu kviešu šķirnēs, nesamērīgi lielais cukura daudzums pārtikā, D vitamīna trūkums, u.c.

Būtiski norādīt, ka pretēji dažādu valstu infektoloģijas institūciju un vakcīnu ražotāju apgalvojumiem, ka nav konstatēta saistība starp bērnu vakcināciju un I tipa diabētu, teikto ilustrējot ar norādēm uz atbilstošiem rakstiem, šāda saistība ir vairākkārt novērota un par pētījumos konstatēto publicēti raksti virknē akadēmisku, ekspertu recenzētu žurnālu. Sk. piemēram izdevumā "Journal of Pediatric Endocrinology & Metabolism" 2003.g. publicēto rakstu "Clustering of cases of type 1 diabetes mellitus occurring 2-4 years after vaccination is consistent with clustering after infections and progression to type 1 diabetes mellitus in autoantibody positive individuals". Šeit gan jāpiezīmē, ka atbilstoši pozitīvajiem pētījumiem par atsevišķu vakcīnu saistību ar I tipa diabēta attīstību bērniem, vakcinācija neparādās kā vienīgais saslimšanas cēlonis - saslimst, lai gan ievērojami mazāk, arī nevakcinētie bērni no kontrolgrupām. Tas nozīmē, ka cēloņi ir vairāki, ietverot virkni no augstāk uzskaitītajiem faktoriem.

Interesanti, ka saslimstība ar I tipa diabētu visliekākā ir tieši eiropiešu vidū, virsotni sasniedzot Skandināvijā, kur (Zviedrijā un Somijā) vidējais saslimušo skaits šobrīd ir 35 cilvēki no 100 000 (Kanādā - 22 no 100 000, bet ASV - 16 no 100 000). Turpretī Japānā un Ķīnā šis rādītājs ir 1 no 100 000. Proporcijas lielākoties saglabājas arī migrantu populācijās, kas pārceļās uz citām pasaules daļām. Diemžēl, šīs saistības, salīdzinot arī vides apstākļus, pārtiku un imunizācijas kalendārus, pagaidām nav nopietni pētītas, vien izvirzot pieņēmumus par virkni kandidātgēnu, kuru īpašnieki varētu būt tendēti uz saslimšanu ar diabētu.

Avoti un literatūra:

care.diabetesjournals.org
scientificamerican.com
en.wikipedia.org/wiki/Diabetes_mellitus_type_1
ncbi.nlm.nih.gov
diapedia.org

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.