Atklājumi.lv

Baltijas jūrā pieaug 'mirušo zonu' platības

Baltijas jūra jau ilgstoši cieš no piesārņojuma problēmām. Pasaules Dabas fonda publicētā informācija liecina, ka 2013.gadā pilnībā mirusi bija jau 1/6 daļa no jūras kopējās platības. Arī jaunākie pētījumi apstiprina – Baltijas jūras nākotne, ja tuvākajā laikā netiks veikti būtiski ūdeņu apsaimniekošanas uzlabojumi, pagaidām krāsojas diezgan drūmos toņos.

Pētnieki no Orhūsas universitātes Dānijā, Lundas un Stokholmas universitātēm Zviedrijā kopīgi izstrādājuši jaunu pētījumu par Baltijas jūras ekoloģisko stāvokli. Tā rezultāti publicēti zinātniskajā žurnālā „Proceedings of the National Academy of Sciences”. Zinātnieku secinājums par Baltijas jūras stāvokļa izmaiņām pēdējās simtgades laikā nav iepriecinošs – platības ar kritiski mazu skābekļa daudzumu ūdenī palielinājušās vairāk nekā 10 reižu. 

Analizējot Baltijas jūras „veselības stāvokli”, pētnieki salīdzināja 1900.gada datus par Baltijas jūras stāvokli ar jaunāku informāciju. Analīzei tika izmantoti dati par Baltijas jūras ūdens temperatūru, skābekļa daudzumu un sāļuma izmaiņām.

Iegūtā informācija liecina, ka 1900.gadā no skābekļa trūkuma cietuši vien 5000 km2 jūras platības, taču šobrīd apdraudētā platība sasniegusi 60,000 km2 robežu (salīdzinājumam - Latvijas platība ir 64,589 km2). Turklāt jau tagad daļa no uzskaitītajām jūras zonām uzskatāmas par dzīvībai nepiemērotām. Pat gadījumā, ja tiks uzsāktas efektīvākas vides stāvokļa uzlabošanas iniciatīvas, līdz apstākļu uzlabošanās brīdim mirušajos reģionos visticamāk paies pat vairākas desmitgades.

Pētījuma rezultātā noskaidrots ne tikai apdraudēto ūdens platību pieauguma apmērs, bet arī galvenais piesārņojuma avots. Izrādās, lielākais skābekļa daudzuma sarukšanas dzinējspēks jūras ūdenī, ir lauksaimnieciskais piesārņojums.
Kopā ar notekūdeņiem, Baltijas jūrā ik gadu nonāk liels daudzums nonāk dažādu fosfora un slāpekļa savienojumu no lauksaimniecībā izmantotajiem mēslojumiem, kā rezultātā jūras ūdeņos sākas eitrofikācijas process – ūdenī aug biogēnu elementu daudzums un paātrinās bioloģisko procesu intensitāte. Eitrofikācija izpaužas kā paātrināta aļģu vairošanās. Un, jo vairāk barības vielu no lauksaimniecības notekūdeņiem aļģēm pieejams, jo ātrāk notiek to vairošanās. Tas savukārt noved pie ūdens kvalitātes pasliktināšanās – pieaug ūdens duļķainība, dziļūdens zonās uzkrājas sērūdeņradis un ogļskābā gāze, zūd skābekļa piesātinājums dziļākajos slāņos. Pamazām izzūd bentosa dzīvnieki un sākas zivju slāpšana.

Fosfora un slāpekļa savienojumi Baltijas jūrā nonāk arī no rūpnieciskajiem un sadzīves notekūdeņiem, taču lauksaimnieciskā piesārņojuma apjoms ir daudz lielāks.

Eitrofikāciju rosinošie savienojumi ūdeņos var nonākt gan tieša veidā (piesārņoto ūdeņu iepludināšana ūdenstecēs), gan netiešā veidā (caur augsni, noteci). Ja tiešo piesārņojumu izkontrolēt ir salīdzinoši viegli, netiešā piesārņojuma kontrole ir teju neiespējama, tādēļ Baltijas jūras reģionā jau ilgstoši notiek dabai draudzīgāku sadzīves ķīmiju un lauksaimniecības mēslojumu popularizēšana.

Pētnieki minējuši, ka skābekļa daudzuma kritumā liela loma ir arī klimata pārmaiņām – gaisa temperatūras pieaugums mazina skābekļa šķīdību ūdenī, kā arī paātrina skābekļa patēriņu ūdens vidē.

Baltijas jūras problēmas vēl sarežģītākas padara tās ģeogrāfiskais novietojums un ūdens režīms – Baltijas jūra ir iekškontinentāla un tai nav tiešas sasaistes ar okeānu, tādēļ ūdens apmaiņa notiek ļoti lēni, kas savukārt rada labvēlīgus apstākļus piesārņojuma uzkrāšanās un baktēriju vairošanās procesiem.

Baltijas jūras glābšanai izstrādāti dažādi rīcības plāni, piemēram, 2007.gadā vides ministri no deviņām Baltijas jūras piekrastes valstīm parakstīja „Baltijas jūras rīcības plānu” („Baltic Sea Action Plan”), kura mērķis ir sasniegt labu jūras ekoloģisko stāvokli līdz 2021.gadam. Diemžēl pagaidām plāns nav devis gaidītos rezultātus. Notikušas arī dažādas citas iniciatīvas, piemēram, pērn Latvijā tika vāktas balsis petīcijai „Par tīru un dzīvu Baltijas jūru – balsoju PAR”. Petīcijas mērķis bija pievērst Latvijas iedzīvotāju uzmanību Baltijas jūras problēmām. Kopumā petīciju parakstīja vairāk nekā 5000 Latvijas iedzīvotāju.

Pētījuma līdzautors, Orhūsas universitātes profesors Karstensens, mudina domāt par Baltijas jūras problēmām, kamēr vēl nav par vēlu: „Ūdens temperatūra ir palielinājusies un tā turpinās palielināties arī turpmāk. Tieši tādēļ šobrīd ir svarīgi, lai visas Baltijas jūras reģiona valstis pildītu „Baltijas jūras rīcības” plāna saistības un mērķtiecīgi likvidētu iespējamos avotus, no kuriem ūdeņos nonāk eitrofikāciju raisošie elementi.”

Ja situācija neuzlabosies, Baltijas jūra nākotnē varētu pārvērsties par ūdens tuksnesi – vietu, kur nespēs mitināties teju neviens organisms. Visvairāk apdraudēti ir Baltijas jūras dziļākie apgabali. Brīdī, kad apakšējos ūdens slāņos tiks sasniegts kritiskais skābekļa daudzums, tur vairs nemitināsies neviens, izņemot baktērijas, kuru dzīvības procesu nodrošināšanai nepieciešams minimāls skābekļa daudzums. Tālāk sekos ķēdes reakcija - daļa baktēriju kā blakusproduktu ražo metānu, kas ilgākā laikā jūras ūdeņus varētu padarīt tik toksiskus, ka Baltijas jūrā vairs nespēs izdzīvot pat izturīgākās zivju un ūdensaugu sugas.

Augšējais attēls: zilaļģu ziedēšana Baltijas jūrā 2001.g. jūlijā. Tirkīzzaļās fitoplanktona pārņemtās teritorijas atbilst aplūkojamā pētījumā konstatētajiem mazskābekļa apgabaliem jūrā. Avots: NASA.

Avots:

eurekalert.org