Atklājumi.lv

Senākie rakstītie avoti par ziemeļblāzmu novērojumiem tapuši 7.gs.p.m.ē. Asīrijā

Viens no nopietnākajiem ārējiem eksistenciālajiem apdraudējumiem mūsdienu tehnoloģiskajai, no elektroniskajām ierīcēm teju pilnībā atkarīgajai civilizācijai ir īpaši spēcīgs Saules koronārās masas izvirdums (SKMI) jeb Saules vētra, kas, ja sasniedz 1859.g. t.s. Karingtona notikuma apmērus, teorētiski var sabojāt planētas elektrotīklus, transporta un komunikācijas sistēmas (tostarp civilos un militāros satelītus), paralizēt bankas, veikalus, rūpnīcas, utml. Citiem vārdiem sakot, šāds notikums, kas pēc zinātnieku pašreizējiem priekšstatiem vidēji atgadās apmēram reizi 500 gados, mūsdienu civilizāciju varētu nosacīti atsviest atpakaļ ja ne viduslaikos, tad 20.gs. I pusē pavisam noteikti; izraisīt globālas jukas, esošās politiskās un ekonomiskās sistēmas sabrukumu. Līdzīga vēriena SKMI, kas varēja radīt globālas katastrofālas sekas, notika 2012. gada jūlijā, taču mums paveicās, jo lādēto Saules jonu triecienvilnis šķērsoja Zemes orbītu, neskarot planētu, kas attiecīgajā kosmiskās telpas apgabalā nonāca deviņas dienas vēlāk. Pirms tam mazākas intensitātes ģeomagnētiskā vētra, kas tomēr bija pietiekami spēcīga, lai radītu postījumus, notika 1989. gada martā, kad gandrīz visa Kvebekas province Kanādā palika bez elektrības uz deviņām stundām...

Diemžēl pagaidām pasaules valstu valdības ar atsevišķiem izņēmumiem (ASV) šo visai reālistisko apokaliptisko scenāriju sekmīgi ignorē, ar problēmas izpēti, cenšoties iegūt materiālus īpaši lielo Saules vētru cikliskuma izzināšanai un to iespējamības labākai prognozēšanai, nodarbojoties vien zinātniekiem. Pētījumi notiek dažādās jomās – gan vācot un analizējot vēsturiskas rakstīto avotu ziņas par ģeogrāfiski neparastās vietās veiktiem ziemeļblāzmu novērojumiem – ar neapbruņotu aci redzamo Saules vēja daļiņu izlādi Zemes atmosfērā, gan pētot radioaktīvo izotopu līmeņa pēkšņas izmaiņas senos bioloģiskos un ģeoloģiskos dabas arhīvos.

Saules vējš un Saules vētra

Par Saules vēju sauc lādētu Saules matērijas daļiņu (galvenokārt elektroni, protoni un hēlija kodoli) plūsmu, kuras plazmas veidā ar ātrumu 300 līdz 1200 km/s tiek izmestas kosmiskajā telpā no Saules atmosfēras augšējās daļas jeb vainaga. Saules vējš veido heliosfēru, kas aptur starpzvaigžņu gāzes iekļūšanu Saules sistēmā. Zemes dzīvībai Saules vēja augsti lādētās daļiņas ir bīstamas, taču Zemes iemītniekus no kosmiskās radiācijas aizsargā tās magnētiskais lauks, kas Saules vēju apliec apkārt mūsu planētai.

Gadījumos, kad Saules viela no vainaga tiek izmesta lielākā daudzumā un izmestās daļiņas kustas lielākā ātrumā, Saules vējš pieņem vētras apmērus un, nonākot līdz Zemei, izraisa izmaiņas tās magnetosfērā un jonosfērā – tās tiek saspiestas un elektrizētas. Elektriskās izlādes vētras laikā var novērot kā dažāda veida ziemeļblāzmas/dienvidblāzmas (blāzmu gaisma rodas no elektrizēto atmosfēras gāzu spīdēšanas), kā arī tās rada pārspriegumu, kas var sabojāt visas iespējamās elektriskās un elektroniskās ierīces, no tām atkarīgās sistēmas, infrastruktūras elementus un traucēt to darbību. Saules aktivitātes 11 gadu perioda maksimumā Saules vētras notiek biežāk un tās ir spēcīgākas nekā šī cikla minimumā. Saules vētru saistība ar ilgtermiņa Saules cikliem (kas varētu būt no vairākiem simtiem līdz vairākiem tūkstošiem gadu gari) pagaidam nav pietiekami izpētīta, tāpēc virkne zinātnieku – astronomi, vēsturnieki, astrofiziķi, ģeofiziķi u.c. – apkopo un pēta visdažādākās ziņas, kas varētu palīdzēt labāk paredzēt nākotnē sagaidāmās Saules vētras.

Senākos ziemeļblāzmu novērojumus izdarījuši Divupes astronomi

Savu ieguldījumu vēsturisko datu apkopošanā par pagātnē notikušajām īpaši liela mēroga Saules vētrām tagad devusi Cukubas universitātes (Japāna) pētnieku vadīta komanda. Apvienojot asīriešu-babiloniešu ķīļraksta plāksnītēs Nīnives valdnieku bibliotēkā saglabātās ziņas par neparasti sarkanu debesu novērojumiem ar radioizotopu līmeņa noteikšanu (un to pēkšņu, ātri pārejošu, parasto variācijas spektru ievērojami pārsniedzošu izmaiņu konstatēšanu) seno koku stumbru gadskārtu apļos un polārā ledus urbumos, pētnieku komanda paplašinājusi rakstītajos avotos zināmo īpaši spēcīgo ziemeļblāzmu novērojumu hronoloģiskā aptvēruma senāko laiku par aptuveni 100 gadiem, to atvirzot līdz 7.gs.p.m.ē. Raksts ar pētījuma rezultātiem publicēts žurnāla “The Astrophysical Journal Letters” 2019.g. 10.oktobra numurā.

Pirms dažiem gadiem veiktās 14C analīzes fosilo koku gadskārtu apļos, kā arī radioaktīvo izotopu 10Be un 36Cl līmeņa noteikšana polārā ledū izurbtos serdeņos ļāva atklāt vairākus mūsu ēras I tūkstošgadē notikušus īpaši spēcīgus SKMI notikumus – tie norisinājušies ap 774./775. gadu un ap 992./993. vai 993./994. gadu. Tālākie radioizotopu pētījumi atklāja vēl vienu šādu ekstrēmu SKMI notikumu, kas norisinājies ap 660.g. pirms mūsu ēras. Zinātnieki ir applēsuši, ka 660.g.p.m.ē. protonu vētra (ekstrēmu SKMI izraisīta ātru un augsti enerģētiski lādētu protonu plūsma; nonākot zemes atmosfērā šie protoni saduras ar slāpekļa, skābekļa un argona atomiem, izsitot no to kodoliem daļu nukleonu, kā rezultātā veidojas radioaktīvi ķīmiski elementi; šo elementu pēkšņs pieaugums ģeoloģiskos nogulumos liecina par attiecīgajā laika brīdī notikušu protonu vētru) ir bijusi 10 reizes spēcīgāka par tām, kas fiksētas mūsdienu novērojumos, taču nav skaidrs kāds būtu tās salīdzinājums ar 1859.g. Karingtona notikumu. Iespējams, 660.g.p.m.ē. vētra bijusi vēl lielāka un potenciāli postošāka.

"Rietumos pie debesīm pacēlās sarkans spīdums"

Senākais, pētniekiem līdz šim zināmais iespējamais ziemeļblāzmas vēsturiskais novērojums, redzēto parādību raksturojot kā “sarkanu spīdumu kas rietumos pacēlās pie debesīm un bija redzams 2 stundas”, bija izdarīts Bābelē Nebukadnecara II valdīšanas laikā, 567. gadā, naktī no 12. uz 13. martu. Ziņu par novērojumu astronoms-astrologs (babiloniešu tekstos šie zinātnieki-pareģi saukti sugas vārdā par t·upšar) ķīļrakstā bija iespiedis māla plāksnītē, kuru līdz ar citām līdzīgām, aptuveni 3000 plāksnītēm ar seno babiloniešu regulāri veikto astronomisko novērojumu pierakstiem un to astroloģiskiem skaidrojumiem 19.gs. uzgāja senās Bābeles un Asīrijas pēdējās galvaspilsētas Nīnives drupās. Senākie plāksnītēs pierakstītie astronomiskie novērojumi bija izdarīti 8.gs.p.m.ē., bet jaunākie – 1.gs.p.m.ē.

Babiloniešus pamatoti uzskata par modernās astronomijas pamatlicējiem, no kuriem mācījušies un kuru zināšanas izmantojuši un tālāk attīstījuši seno grieķu, persiešu, indiešu, arābu un vēlākie Rietumeiropas jauno laiku astronomi. Lai arī babilonieši astronomiskos novērojumus nesāka tukšā vietā, bet tikai turpināja izmantot un pilnveidot šumeru uzkrātās zināšanas par debesu ķermeņiem, to novietojumu un kustību, taču tieši babilonieši, veicot sistemātiskus, ilglaicīgus zvaigžņu, planētu, Saules un Mēness novērojumus, kas cita starpā tika darīts tikai tāpēc, lai labāk varētu izdarīt astroloģiskos paredzējumus (jo planētas, Saule un Mēness tika uzskatīti par dievu manifestācijām debesīs, kuru gribas un ietekmes noskaidrošanai bija svarīga nozīme Divupes civilizācijas cilvēku, jo īpaši valdnieku, ikdienas dzīvē), lika pamatus mūsdienu zinātniskajai metodei, kurā būtiska loma ir eksaktai datu iegūšanai, apkopošanai, sistematizēšanai, to matemātiskai apstrādei un pārbaudīšanai ar atkārtotiem novērojumiem.

Kaut arī līdz mūsdienām saglabājusies tikai neliela daļa no babiloniešu debesu vērotāju un tajās saredzēto zīmju tulku kādreiz izdarītajiem pierakstiem, viņu sastādītās astronomiskās dienasgrāmatas ar savu precizitāti un aptuveni 600 gadu lielo aptvērumu veido neiedomājamu zinātnisku bagātību, kas sniedz bagātīgu materiālu gan Tuvo Austrumu politiskās, sociālās un ekonomiskās vēstures, senās astronomijas pētniekiem, gan arī praktiski noder mūsdienu astronomiem un ģeofiziķiem. Dienasgrāmatās pierakstīti gan ikdienišķi debesu ķermeņu kustības un atmosfērisko parādību novērojumi, gan tādas neparastas, ārkārtējas parādības un notikumi kā piemēram Haleja komētas ierašanās un Maķedonijas Aleksandra nāve... Lielākā babiloniešu astronomisko dienasgrāmatu plāksnīšu daļa nonāca Britu muzejā Londonā un līdz pat 1955.gadam gandrīz nekas no to tekstiem nebija publicēts. Materiālu apkopoja amerikāņu asirologs Ābrams Šahs (1915–1983) un pēc viņa nāves vairākos sējumos, laikā no 1998. līdz 2014. gadam, babiloniešu astonomiski-astroloģisko plāksnīšu tekstus un to tulkojumus publicēja Šaha darba turpinātājs austriešu asirologs Hermanis Hungers.

Zinot, ka babiloniešu un asīriešu astronomiskie novērojumi tikuši pierakstīti un apkopoti valdnieku bibliotēkās jau sākot ar 8.gs.p.m.ē. II pusi, japāņu pētnieki izmantoja Hungera publicētos plāksnīšu tekstu tulkojumus, lai noskaidrotu, vai tajos saglabātie astrologu ziņojumi nevēstī par novērojumiem, kuri varētu liecināt par 7.gs. notikušām liela mēroga Saules vētrām.

Valdniekam nosūtītie ziņojumi, kā to norāda Hungers, varēja saturēt sešus elementus:

I. Attiecīgo debesu zīmju apraksta citāti no astroloģisko tekstu krājuma Enūma Anu Enlil;
II. Šo zīmju skaidrojumi;
III. Konkrēto novērojumu apraksts, reizēm tajā iekļaujot paredzējumus;
IV. Vēstules veida vēstījums saņēmējam;
V. Sūtītāja vārds;
VI. Datums.

Bieži vien ziņojumos par debesīs redzēto vēstī tikai I. elements, kas pats par sevi jau ietver novērotās parādības veida aprakstu. Taču daļā gadījumu, kad novērojums vai nu kaut kādā ziņā būtiski atšķīrās no Enūma Anu Enlil vai citos astroloģiskos tekstos aprakstītajām parādībām, vai arī saistījās ar reti novērojamām un tāpēc par īpašām uzskatītām debesīs redzamajām norisēm, bija nepieciešams to atsevišķi aprakstīt un iekļaut plāksnītes tekstā kā III. elementu. Tas attiecās uz tādu debesu ķermeņu kā komētas (ṣallummû), meteori (kakkabu rabû), un tādu atmosfērisko parādību kā halo (tarbaṣu) un nakts debesu izgaismošanos novērojumiem.

Tāpēc, ņemot vērā, ka no poliem attālākos platuma grādos ziemeļblāzma – ja tā vispār ir novērojama – parasti, ar neapbruņotu aci vērojot, ir redzama sarkanās krāsās, pētnieki babiloniešu astronomiski-astroloģisko plāksnīšu korpusā meklēja tādus 7.gs.p.m.ē. tapušus tekstus, kuros būtu aprakstīti sarkanīgi spīdošu debesu novērojumi. No 389 izpētītajiem ziņojumiem izdevās atlasīt trīs tādus, kas varētu saistīties ar ziemeļblāzmu novērojumu.

Ar pētījuma ietvaros R1 apzīmētajā plāksnītē (Šaha/Hungera katologa signatūra – Rm211) senais astronoms debesīs redzēto bija raksturojis kā: “sarkanu blāzmu” (akukūtu). Šis pats tehniskais termins lietots arī jau iepriekš minētajā 567.g.p.m.ē. novērojumā. Sarkanas blāzmas novērojumi debesīs veikti arī salīdzinoši nesen. Tā 1872. gadā Bārnsteiplā, Anglijā pie debesīm bija redzama sarkani spīdoša ziemeļblāzma, kas stiepās no zenīta līdz pat dienvidu apvārsnim. Hungers kā R1 plāksnītes autoru identificējis asīriešu valdniekiem Ešarhadonam un Ašūrbanipālam kalpojošo zinātnieku Issār-šumu-ēreš. Plāksnītei nav datuma, bet vadoties pēc Issār-šumu-ēreš darbības laika Asīrijas galmā, pētījuma autori to attiecina uz laiku starp 679. un 655. gadu p.m.ē.

R1 tulkojums: “Ja Sivana mēnesī (gada III mēnesis) spīd sarkana blāzma, tad zemei draud ienaidnieka iebrukums. Ja sarkana blāzma nāk ar dienvidu vēju, diena būs mākoņaina. Ja sarkana blāzma zvēro zenītā, tad zemi pārņems anarhija, vai arī tā (jau jau pastāv) kļūs mazāka. Vēsti sūta [rakstvežu priekšnieks]."

Plāksnītes R2 (K748) autors Nabû-aḫḫē-erı̄ba, kura darbības laiks Ešarhadona un Ašūrbanipāla galmā noteikts no 677. līdz 666.g.p.m.ē., izmantojis apzīmējumu “sarkans mākonis”. Arī šāds apzīmējums ticis izmantots ziemeļblāzmas aprakstīšanai vēlāk, piemēram 1859.g. augusta Saules vētras laikā novērotajām parādībām.

R2 tulkojums: “Ja sarkans mākonis ilgi redzams debesīs, sagaidāms vējš.”

Savukārt plāksnīte R3 (80-7-19,19) ziņo par “sarkanām debesīm”, resp. par ziemeļblāzmu, kas ir tik spēcīga, ka visas debesis kļūst sarkanas. Līdzīgi kā “sarkanās blāzmas” un “sarkanā mākoņa” gadījumā, arī “sarkano debesu” apraksti ir sastopami 19.gs. publicētajos novērojumos. R3 plāksnītes autors ir Zākiru, kas, iespējams, darbojās Babilonijā laikā no 679. līdz 670.g.p.m.ē.

R3 tulkojums: “Ja debesis kļūst sarkanas, zeme būs bagāta.”

Aplūkojot magnētisko vētru izraisīto ziemeļblāzmu novērošanas iespējamību Tuvajos Austrumos, autori norāda gan uz salīdzinoši neseniem novērojumiem Bagdādē un Kairā (1870.g. novembra vētras), gan uz novērojumiem vēl tālāk uz dienvidiem no ziemeļpola nekā Tuvie Austrumi novietotajā Japānā (1909.g.), kā arī uz faktu, ka magnētiskais ziemeļpols, kas tagad atrodas Ziemeļamerikā, 7.gs. p.m.ē. atradās Eirāzijā; resp. ģeogrāfiski tas bija novietots tuvāk Asīrijai un Babilonijai, kuru platuma grādos ziemeļblāzmas tolaik bija novērojamas biežāk un vizuāli iespaidīgāk nekā mūsdienās.

Izvērtējot atlasīto trīs plāksnīšu tekstos aprakstītās parādības un to iespējamos datējumus, japāņu pētnieki secināja, ka plāksnītēs R2 un R3 aprakstītie notikumi hronoloģiski visprecīzāk saskan ar radioizotopu līmeņa lēcienveida izmaiņu iezīmēto Saules aktivitātes pēkšņo pieaugumu, kas noticis ap 660.g.p.m.ē. Visai ticams, ka šajās plāksnītēs aprakstīti spēcīgas Saules vētras novērojumi. Savukārt par R1 plāksnītes atbilstību spriest grūtāk, jo tās datējums pārsedzās gan ar regulāri pieaugošo Saules aktivitāti, kas bijusi vērojama laikā no 680. līdz 670.g.p.m.ē., gan ar kosmogēniskas cilmes izotopu anomālo pieaugumu ap 660.g.p.m.ē.

Pētījuma rezultāti – līdzšinējo par īpaši spēcīgu ziemeļblāzmu novērojumiem vēstošo vēstures avotu liecību hronoloģiskais paplašinājums par 100 gadiem, atvirzoties pagātnē līdz 7.gs. p.m.ē. – gan palielina Saules vētru prognozēšanai droši izmantojamo datu apjomu, gan arī kārtējo reizi apliecina, ka jaunu atklājumu izdarīšanai nereti pietiek tikai ar jau publicētu materiālu atkārtotu izpētīšanu.

Valters Grīviņš, Andris Kraševskis

Avoti:

Hisashi Hayakawa et al. The Earliest Candidates of Auroral Observations in Assyrian Astrological Reports: Insights on Solar Activity around 660 BCE. The Astrophysical Journal Letters, Volume 884, Number 1. https://doi.org/10.3847/2041-8213/ab42e4

academic.oup.com
sciencealert.com

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.