Atklājumi.lv

Pirmo reizi publicē pasaulē retākā vaļa attēlus un aprakstu

Planētas jūras un okeāni joprojām slēpj daudzus nezināmus un mazpazīstamus dzīvniekus. Žurnāla Current Biology š.g. 6.novembra numurā Jaunzēlandes zinātnieki publicējuši pirmo pasaulē retākā jūras zīdītāja - lāpstzobu knābjvaļa (Mesoplodon traversii) - aprakstu. Publikācijas nozīmīgumu raksturo M.traversii attēls uz žurnāla vāka.

Jaunzēlandē liela vaļveidīgo daudzveidība

Jaunzēlandi apskalojošos ūdeņos ir vērojama ļoti liela vaļveidīgo daudzveidība un šī salu valsts ir viena no vietām uz pasaules, kur vaļi visbiežāk tiek izskaloti krastā. Lai koordinētu glābšanas darbus un apkopotu zinātnisko informāciju, Jaunzēlandes Dabas aizsardzības pārvalde ir izveidojusi labi darbojošos, dažādas institūcijas un vietējo iedzīvotāju kopienas iekļaujošu sistēmu, kas ļauj ātri uzzināt par kārtējiem vaļu izskalošanas gadījumiem un atbilstoši reaģēt. Pārvaldes darbinieki ierodas notikuma vietā un cenšas palīdzēt vaļiem nokļūt atpakaļ jūrā. Ja tas neizdodas vai dzīvnieki jau ir miruši, kā tas bija arī gadījumā ar diviem lāpstzobu knābjvaļiem, kurus 2010.gada decembrī atrada netālu no Opapes, Ziemeļu salas ziemeļu piekrastē, ķermeņi pirms aprakšanas tiek fotografēti, mērīti un no tiem paņem audu paraugus.

Dziļūdens nirēji

Jaunzēlandes piekrastē sastopamas 13 no 21 šobrīd pasaulē zināmām knābjvaļu dzimtas sugām. Knābjvaļi ir dziļūdens dzīvnieki, kas barojas ar kalmāriem un nelielām zivīm. Tie vienīgie no jūras zīdītājiem spēj ienirt līdz pat 2 km dziļumam un zem ūdens vidēji pavada 30-45 minūtes, lai gan ilgākais uzņemtais laiks ir 85 minūtes. Tā kā knābjvaļi pamatā dzīvo atklātā jūrā, izvēloties vietas, kas nav seklākas par 300 metriem un lielāko dzīves daļu pavada atrodoties zem ūdens, to izpētes iespējas ir ierobežotas un par daudzām sugām zināms pavisam maz.

Noturēja par citu sugu

Ārēji visu šo sugu pārstāvji ir ļoti līdzīgi, tāpēc Dabas aizsardzības pārvaldes speciālisti, kas pēc fotogrāfijām un apraksta noteica 2010.gada decembrī pie Opapes, Jaunzēlandes ziemeļu piekrastē izskaloto dzīvnieku sugu, tos noturēja par Greja knābjvaļiem (M.grayi) - vienu no vispazīstamākajiem mezoplodonu ģints pārstāvjiem.

Uzskatāmākā M.grayi un M.traversii ārējā atšķirība ir dažādā zobu forma. Taču pie Opapes bija izskalota mātīte un jaunulis, kuriem zobu nebija - mātītēm tie neizaug nemaz, bet tēviņiem izšķiļās tikai sasniedzot briedumu. Tādējādi klasifikācijas kļūdu atklāja tikai tad, kad bija izdarītas DNS analīzes. Pēc analīžu rezultātu pārbaudes un atkārtotas apstiprināšanas abu Pārticības līča pludmalē atrasto M.traversii eksemplāru skeleti tika izrakti no vietas, kur bija apglabāti un pārvesti uz Jaunzēlandes muzeju anatomiskai izpētei.

140 gadu laikā neizdodas ieraudzīt

Pirmo M.traversii skeleta daļu - pieauguša tēviņa apakšžokli ar izteiksmīgo lāpstveida zobu un izaugumu (dentiklu) tā augšdaļā - atrada jau 1872.gadā, izskalotu Četema salā uz dienvidaustrumiem no Jaunzēlandes. Divdesmitajā gadsimtā uzgāja arī divus galvaskausus bez apakšžokļiem - vienu 1950.gadā Vaita salā netālu no Opapes, bet otru 1986.gadā Čīlei piederošajā Robinsona Krūzo salā. Iesākumā uzskatīja, ka tie nākuši no atšķirīgām knābjvaļu sugām un, tikai izdarot paraugu DNS analīzes, noteica, ka gan Četemas žoklis, gan abi minētie galvaskausi pieder M.traversii.

Iegūtos rezultātus publicēja 2002.gadā. Līdz ar to zinātnieku rīcībā beidzot bija pilnībā nokomplektēts M.traversii galvaskauss, aptuveni noskaidrots iespējamais izplatības areāls, taču par pārējā ķermeņa bioloģiju nekas nebija zināms. Vadoties pēc galvaskausa izmēra, noteica, ka pieauguša M.traversii garumam vajadzētu būt 5-5,5 m robežās. 140 gadu laikā, kopš skvairs Henrijs Treverss (Henry H.Travers) atrada pirmo apakšžokli, zoologiem nebija izdevies ieraudzīt kādu dzīvu lāpstzobu knābjvali vai atrast identificējamas visa ķermeņa paliekas.

Publicē pirmos attēlus un aprakstu

Tagad, divus gadus pēc dzīvnieku ķermeņu uziešanas ir publicētas gan 2010.gadā izskaloto Treversa knābjvaļu fotogrāfijas, gan sniegts pirmais biomorfoloģiskais sugas apraksts. Fotogrāfijās redzams, ka pieaugušai lāpstzobu knābjvaļa mātītei ir Greja knābjvaļiem līdzīga mutes līnija, muguras spuras un krūšu peldspuras forma. Visizteiktāk Travera knābjvaļi atšķiras no Greja knābjvaļiem ar pacēlumā virs deguna esošā ehoakustiskā orgāna (melones) formu. Ja salīdzina melones izskatu, tad M.traversii tā ir izteiktāka un vairāk līdzinās slokšņzobu vaļiem (M.layardii) nekā M.grayi. Arī ādas krāsa apkārt knābim M.traversii mātītei atšķiras no M.grayi - tā ir tumši pelēka vai melna nevis balta kā pieaugušiem Greja knābjvaļiem (jauniem M.grayi, tāpat kā pieaugušiem M.traversii knābis ir tumšs). Atzīmējams arī baltais vēders un tumšais plankums ap acīm. Par pieaugušu M.traversii tēviņa ķermeņa krāsojumu pagaidām diemžēl spriest nevar. Jaunajam lāpstzobu vaļa tēviņam, kas Opapes pludmalē tika atrasts kopā ar māti, teikts aplūkojamā "Current Biology" rakstā, ķermeņa krāsa bija "tāda pati kā vairumam mezoplodonu knābjvaļu jaunuļiem".

Ņemot vērā, ka M.traversii atliekas izraka un nogādāja izpētei tikai pēc ilgāka laika, kad mīkstie audi jau bija sadalījušies par šo vaļu fizioloģiskām īpatnībām un iekšējo orgānu raksturlielumiem nekāda informācija joprojām nav zināma.

Treversa knābjvaļu šībrīža populācijas apmērs nav nosakāms. Ļoti iespējams, tā ir neliela, taču acīmredzami pietiekama sugas turpināšanās nodrošinājumam.

Apdraud sonāri

Viens no lielākajiem knābjvaļu, to vidū arī M.traversii apdraudējumiem līdzās zvejai ar dziļūdens traļiem, kā arī okeāna piesārņojumam ar toksiskiem un rūpnieciskiem atkritumiem ir militāro sonāru izmantošana. Pēdējos desmit gados novērota regulāra, laikā un telpā sinhrona saistība starp dažādu valstu kara flotes mācībām, pielietojot sonārus, un knābjvaļu izmešanos krastā. Veicot izskaloto dzīvnieku sekciju, noskaidrots, ka nāves cēlonis ir kesona slimībai atbilstoši simptomi - gāzes burbuļi un tauku gabali asinīs, asinsizplūdums vidusausī, embolijas izraisīti sirds, asinsvadu un aknu bojājumi.

Veicot netraucētu ikdienas izniršanu, knābjvaļi no kesona slimības necieš. Domājams, sonāri no dzelmes uzpeldošajiem jau pēdējās skābekļa rezerves patērējošiem vaļiem aptuveni 50 metru dziļumā piespiež sākt jaunu, ārkārtas ieniršanu un atkārtota spiediena palielināšanās, apvienojumā ar skābekļa trūkumu un spēku izsīkumu, ir tas faktoru kopums, kas izraisa dekompresācijai raksturīgos orgānu un audu bojājumus.

Augšējā attēlā: Opapes pludmalē 2010.gada decembrī izskalotā M.traversii mātīte. Oklendas universitātes publicitātes foto.

Avoti:

Thompson, K., Baker, C., van Helden, A., Patel, S., Millar, C., & Constantine, R. (2012). The world's rarest whale. Current Biology, 22 (21) R905-R906.
lordgeekington.wordpress.com
download.cell.com
teara.govt.nz
vet.sagepub.com