Atklājumi.lv

Pusmiljonu gadu sens Homo erectus gravējums gliemežvākā liek pārvērtēt cilvēces kognitīvās evolūcijas vēsturi

Ar ko Homo sapiens atšķīrās no citām vēlajā pleistocēnā Eirāzijā dzīvojušajām Homo grupām? Kas bija tas, kas mūsu senčiem, izspiežot un daļēji uzsūcot sevī pārējās populācijas (sk.: "Denisa alas neandertāliešu genoms liecina par agrīno cilvēku grupu plašu sajaukšanos vidējā paleolītā", atklajumi.lv, 22.13.2013.), vēlajā paleolītā ļāva kļūt par vienīgajiem uz Zemes dzīvojošajiem hominīdiem? Daudzi pētnieki uzskata, ka izšķirošās bija domāšanas un uztveres jeb kognitīvās atšķirības, kuru izteiksmīgākā izpausme, par kuru varam spriest pēc atradumiem, jo īpaši alu gleznojumiem, ir māksla. 

Par to, kas ir māksla, viedokļi izteikti ne mazāk kā par kultūru. Viena no daudzajām definīcijām mākslu raksturo kā jebkuru iztēles rosinātu darbību, kas pārsniedz tiešās funkcionalitātes diktētās vajadzības. Piemēram, noziešanās ar dubļiem, lai aizsargātos pret insektiem jeb nomāktu savu smaku medību laikā nav māksla, toties par tādu ir saucama ķermeņa izkrāsošana izdaiļošanas jeb citu sociālu iemeslu nolūkā, estētiski pievilcīgas rīku formas veidošana (kas pēc vairāku pētnieku uzskatiem novērojama līdz ar Ašelas tipa rīku parādīšanos, sākot no 1,7 miljonu gadu senatnes) vai keramikas trauku rotāšana ar iespiedumiem. Cits mākslas raksturojums, vairāk lietots runājot par Homo sapiens, ietver spēju attēlot apkārtējās pasaules (tajā iekļaujot arī sapņu jeb iekšējā pasaulē saskatītos tēlus) objektus un veidot abstraktas figūras. Visiem, kas interesējas par Homo sapiens evolūciju ir pazīstams Blombosas alā Dienvidāfrikā atrastais, nereti par pasaulē senāko mākslas darbu dēvētais, apmēram 75,000 līdz 100,000 gadu senais sarkanā okera gabals, uz kura viena sāna kāds Āfrikas vidējā akmens laikmeta (280 tūkst.g. līdz 50-25 tūkst. g. pirms mūsdienām) Homo sapiens iegravējis mums neizprotamas nozīmes zigzaga ornamentu.

Lai gan artefakti ar senākās mākslas jeb "priekšstatus pārnesošu iezīmju" iespējamām liecībām - dažāda veida iegriezumiem, kas nav skaidrojami ar priekšmetu funkcionālu izmantošanu - pētniekiem bija zināmi jau no atsevišķiem agrā paleolīta (2,6 milj.g. - 300 tūkst.g.) beigu posma un vidējā paleolīta (300 tūkst.g. - apm. 50 tūkst.g.) sākuma/vidus pieminekļiem, šīs interpretācijas, kā "Current anthropology" 1995.g. publicētā rakstā "Concept mediated Marking in the Lower Paleolithic" norādīja paleoantropologs R.G. Bednariks, 20.gs. beigu zinātniskajā diskusijā lielākoties neguva plašāku atzinību un autoriem, kuri par tiem rakstīja kā par cilvēka agrīnās kognitīvās evolūcijas liecībām, nereti bija jāsaskaras ar iznīcinošu kritiku.

Tomēr tagad Blombosas alas okera gabalam pasaulē nosacīti senākā mākslas darba gods jānodod ne vien citam priekšmetam, bet pat citai, senākai hominīdu grupai - starptautiska, Leidenes universitātes arheoloģes Žozefīnas Žardēnas (Josephine Joordens) vadībā strādājoša zinātnieku komanda 2014.g. 3.decembrī žurnālā "Nature" publicējusi rakstu par savu atklājumu, kas liecina, ka Javas salā pirms pusmiljona gadu dzīvojušie Homo erectus sugai piederošie cilvēki (suga pastāvēja no apm. 1,9 miljoniem gadu līdz 100 tūkstošiem gadu pirms mūsdienām) ne tikai lietoja uzturā turienes iekšzemes ūdeņos dzīvojošās saldūdens gliemenes, to vākus pēc tam izmantojot rīku izgatavošanai, kas pats par sevi nav nekas izbrīnu raisošs, bet uz tiem arī iegrebuši abstraktu ģeometrisku līniju kopumu.

Zīmīgi, ka atklājums, tāpat kā daudzi citi pēdējo gadu laikā, izdarīts nevis lauka ekspedīcijā, jaunatrastos priekšmetus arheologiem pašiem izceļot no zemes, bet muzeja krājumā, atkārtoti izpētot citu zinātnieku iepriekš savāktās kolekcijas.

Žardēnas komandas pētījuma sākotnējais mērķis bija arhantropu paradumu izzināšana, saistībā ar saldūdens gliemeņu izmantošanu Trinilas senvietā, Javas salā, Indonēzijā. Trinilas fosilijas, sākot ar 1891.g. ieguva holandiešu paleoantropologs un ģeologs Eižens Dibuā (Marie Eugène François Thomas Dubois, 28.01.1858. – 16.12.1940.). Pārakmeņojumi nāca no tās pašas iegulu vietas upes terasē, kur Dibuā atrada slaveno galvaskausa augšdaļu, zobu un augšstilba kaulu, uz kuru pamata viņš noteica jaunu hominīdu veidu, to nosaucot par pitekantropu (Pithecanthropus erectus, - stāvus ejošais pērtiķcilvēks). Kopā ar pitekantropa jeb Javas cilvēka, kas vēlāk tika pārdēvēts par Homo erectus (stāvus ejošais cilvēks), atliekām Dibuā atrada un savāca lielu daudzumu citu dzīvnieku fosilās atliekas, tai skaitā dažādu molusku sugu vāku pārakmeņojumus.

Izpētot pirms vairāk nekā 100 gadiem atrastos gliemeņu vākus, no kuriem vairums piederēja saldūdens molusku Pseudodon vondembuschianus sugai, pētnieki izdarīja divus interesantus atklājumus.

Pirmkārt, viņi konstatēja, ka kolekcijā, ko veido 166 atsevišķu eksemplāru vāki, lielākoties ietilpst dažādās upes dzīvotnēs mājojošas liela izmēra gliemenes. Tas liecināja, ka gliemenes, atlasot pēc izmēra pārtikai noderīgākās, vienkopus savākuši senie cilvēki. Trešdaļai vāku tieši tur, kur dzīvām gliemenēm atrodas tos aizvērtā stāvoklī noturošā savilcējmuskuļa piestiprinājuma vieta, bija redzams neliels, 0,5-1cm liels caurums. Šādu caurumu pēc pētnieku domām nevarēja izveidot vienlaikus ar Homo erectus populāciju upes ielejā mītošie dzīvnieki. "Veids, kādā vāki tika atvērti, bija gudrs," stāsta Žardēna, "tā rīkojoties gaļa netiek sajaukta ar asajām vāku lauskām, kas notiktu, ja gliemežvāki tiktu atvērti, tos vienkārši sadauzot." Lai atvērtu gliemeni panākot savilcējmuskuļa atlaišanos un varētu ērti apēst vāku iekšpusē slēpjošos molusku, Javas salā dzīvojošie Homo erectus mednieki-vācēji, ko pētnieki pierādīja, veicot arheoloģisku eksperimentu, bija izmantojuši kādu asu priekšmetu, iespējams Trinilas paleovidē klātesošos haizivs zobus vai kaut ko tiem līdzīgu. Pēc apēšanas daļa vāku tika apstrādāti un no tiem izgatavoja nažveida griežņus. Vienu tādu zinātnieki atrada Dibuā savāktajā kolekcijā.

Otrkārt, kas bija pilnīgi negaidīti, uz kāda cita vāka (Kat.nr. DUB1006-fL) zinātnieki pamanīja iegrebtu ģeometrisku līniju kopumu. Detalizēti izpētot šo vāku un uz tā esošās līnijas viņi secināja, ka iegrebumi, tāpat kā iepriekš minētie caurumi, varētu būt izveidoti ar haizivs zobu. To izmantojot, pētniekiem, grebjot svaigā gliemenes vākā, izdevās atdarināt uz artefakta redzamajiem iegrebumiem līdzīgas līnijas. Turklāt eksperimentā, cenšoties atdarināt iegrebtās līnijas, viņi ievēroja, ka svaigā saldūdens gliemenes vākā, kura virskārta vēl kādu laiku pēc gliemja bojāejas saglabā brūnu krāsu, baltas līnijas veidojošie iegrebumi iezīmējas daudz pamanāmāk (balts uz brūna) nekā tad, ja tās grebj jau vecā, gaiši baltu nokrāsu ieguvušā vākā (balts uz balta).

Tāpat eksperiments atklāja, ka DUB1006-fL līdzīga dziļuma līniju iegrebšana prasa zināma spēka pielikšanu un uzmanīgu darbošanos (motorisko kustību kontroli). Ja iegrebums būtu izdarīts seklāk, tad pēc vāka virsējā, organiskā slāņa zuduma apkārtējās vides procesu ietekmē, šodien tas vairs nebūtu saskatāms, savukārt, ja grebjot uzmanīgi nesekotu līdzi grebļa gaitai jeb grebējs nespētu to kontrolēt, tad neizdotos izveidot tādas līnijas, kādas redzamas artefaktā - bez pārtraukumiem taisnēs un pagrieziena vietās. Iespējamību, ka līnijas radušās kāda funkcionāla gliemežvāka pielietojuma rezultātā vai dabīgos novecošanas jeb erozijas procesos, rūpīgi izvērtējot visas versijas, pētnieki izslēdz. Viņu secinājums - līnijas uz DUB1006-fL vienā darba reizē, izmantojot vienu rīku, izveidojis kāds atsevišķs Homo erectus indivīds.

Izmantojot divas datēšanas metodes (argona-argona izotopu datēšanu un termoluminiscenci) Žardēnas komanda noteica, ka gliemežvāks apstrādāts pirms apmēram 500,000 gadiem. Minimālais noteiktais iegrebuma vecums ir 430,000 gadu, bet maksimālais - 540,000 gadu. Tas nozīmē, ka senākās mākslas pirmsākumi ir vismaz četras reizes vecāki nekā iegrebumi Blombosas okera gabalā.

Žardēnas komandas publicētajā "Nature" rakstā netiek lietoti tādi termini kā "māksla", "simbolisms" vai "mūsdienu tipa cilvēka uzvedība" jeb "modernās kognitīvās spējas". "Mēs nezinām, ko domāja Javas salas Homo erectus, iegrebjot šīs līnijas gliemežvākā," saka Žardēna, "taču, ja gliemežvāka vecums būtu 100,000 gadi, tas neapšaubāmi tiktu dēvēts par agrīnās mākslas paraugu."

Savā blogā, rakstot par Trinilas gliemežvākā atklātā iegrebuma iespējamo nozīmi, amerikāņu paleoantropologs Džons Hauks, citējot minētajā Bednarika publikācijā izteiktās domas, norāda, ka šīs līnijas, tāpat kā iegrebumi uz citiem agrā un vidējā paleolīta artefaktiem, iespējams var būt, - bet var arī nebūt -, sava laika "neapzinātie zīmējumi", kaut kas līdzīgs tām līnijām, rimbuļiem, rombiem, puķītēm, sejām un citām lietām, ko daudzi no mums spontāni, zemapziņas vadīti dažreiz zīmē uz papīra telefona sarunas, lekcijas, sapulces laikā, vienkārši garlaicības vai kādu pārdomu mākti. "Es domāju, ka neapzinātos zīmējumus nevar izslēgt no diskusijas, tos pasludinot par bezjēdzīgiem," saka profesors Hauks. "Taču tāpat es nedomāju, ka tajos iespējams atrast kādu īpašu jēgu," viņš turpina. "Jēga ir kas tāds, ko arheologi nevar izrakt. Tas, ko mēs varam pateikt, ir, ka šie artefakti nes informāciju par savu radītāju spējām. Tāpat šie daži, līdz mūsdienām saglabājušies kaula un raga priekšmeti ar iegrebumiem visdrīzāk liecina par tiem līdzās materiālajā kultūrā pastāvējušu plašāku dizaina tradīciju, kuras ietvaros kaut kādā veidā, iespējams, punktējot un velkot zigzagus, tika dekorēti arī apģērba gabali, ja tādi bija, kā arī koka rīki.

Kopsavilkumā jāsaka, ka Trinilas gliemežvāka iegrebumi uzdod jautājumu, kuru turpmāk, gribot, negribot, būs spiesti aplūkot autori, kas rakstīs par mākslas izcelšanos un tās agrākajiem paraugiem. Un proti, - vai beidzot nebūtu laiks plašākā tvērumā nopietni pārskatīt iepriekšējos modeļus un atzīt, ka modernā Homo sapiens radošo spēju uzplaiksnījums, kas, izpaužoties alu mākslā, pirms apmēram 40,000 gadu vienlaikus parādījās gan Eiropā, gan Āzijā nav nekas pēkšņs un neizskaidrojams (vai skaidrojams ar kādu notikumu/notikumiem hronoloģiski nesenā pagātnē), bet pakāpeniskas, ilgstošas Homo ģintī agri, iespējams, līdz ar pirmo darbarīku izgatavošanu iesākušās kognitīvo spēju evolūcijas rezultāts (sk.: "Indonēzijas alu gleznojumu datējums liek pārskatīt priekšstatus par mākslas rašanās laiku un vietu", aliens.lv, 27.10.2014.)?

Interesenti Dibuā kolekcijas gliemežvāku ar Homo erectus iegrebtajām zīmēm var aplūkot Leidenes universitātes Dabas daudzveidības centra (Naturalis Biodiversity Center) muzejā, kur tas izstādīts kopš 2014.g. 4.decembra. 

Augšējais attēls: Leidenes universitātes publicitātes foto.

Avoti:

Josephine C. A. Joordens, Francesco d’Errico, Frank P. Wesselingh, Stephen Munro, John de Vos, Jakob Wallinga, Christina Ankjærgaard, Tony Reimann, Jan R. Wijbrans, Klaudia F. Kuiper, Herman J. Mücher, Hélène Coqueugniot, Vincent Prié, Ineke Joosten, Bertil van Os, Anne S. Schulp, Michel Panuel, Victoria van der Haas, Wim Lustenhouwer, John J. G. Reijmer, Wil Roebroeks. Homo erectus at Trinil on Java used shells for tool production and engraving. Nature, 2014; DOI: 10.1038/nature13962

johnhawks.net
livescience.com
independent.co.uk
academicroom.com
ifrao.com

Etiķetes: {tortags,1190,1}

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.