Atklājumi.lv

Vai neandertāliešu izmiršanas iemesls bija cilvēku-suņu sadarbība?

Izdzirdot vārdu salikumu „invazīvās sugas”, prātā nāk visdažādākie augi un dzīvnieki, sākot ar Latviju apsēdušajiem latvāņiem, beidzot ar kartupeļu lapgrauzi jeb Kolorādo vaboli, Ķīnas krabi un jenotsuni. Antropoloģe Pata Šipmena (Pat Shipman) uzskata, ka šai sarakstā iekļaujams arī mūsdienu cilvēks. Savā jaunajā grāmatā „The Invaders: How Humans and Their Dogs Drove Neanderthals to Extinction” viņa norādījusi, ka mūsdienu cilvēks ir visinvazīvākā suga, kas jelkad dzīvojusi uz Zemes virsmas un ka tieši mēs varētu būt vainojami pie neandertāliešu izzušanas.

„Izdzīvo, kas pārmainās”

Lai gan bieži vien attēloti kā pērtiķveidīgi radījumi, neandertālieši patiesībā bija ļoti līdzīgi mūsdienu cilvēku priekštečiem. Viņi abi gatavoja darbarīkus, izmantoja uguni, dzīvoja sociālās grupās un bija lieliski mednieki. Izpētīts, ka mūsdienu cilvēku Homo sapiens un neandertāliešu - Homo neanderthalensis - DNS atšķiras vien par nieka 0,12%. Un tomēr Homo sapiens izdzīvoja, bet Homo neanderthalensis nonāca izmirušo sugu sarakstā. Kādēļ tā?

Tradicionāli tika uzskatīts, ka neandertāliešu izmiršanu izraisīja klimata pārmaiņas, ko, iespējams, radīja masīvs Campli Flegrei vulkāna izvirdums netālu no Neapoles (Itālija), ievērojami atdzesējot jau tā vēso Zemi (sk.: Kāpēc izmira neandertālieši: izvirdumu hipotēze. atklajumi.lv, 11.02.2012.).

Tagad ir radusies jauna versija par neandertāliešu izzušanas iemeslu – iespējams, viņu izzušanu panācām mēs paši, sākot sadarboties ar cilvēka labāko draugu, suņu, līdziniekiem.

Intervijā žurnālam „National Geographic” pētniece pastāstījusi, kā nonākusi līdz grāmatas idejai - tas noticis brīvdienās kādā Karību jūras salā, lasot par invazīvajām sugām. Pirms vairākiem gadiem Karību jūras reģionā strauji izplatīties sāka krāšņa zivs – spārnskorpēna jeb lauvzivs. Lauvzivju dabīgā dzīvotne atrodas Indijas un Klusā okeāna reģionā. Karību reģionā tām nav, ko meklēt. Tomēr Karībās ievazātās lauvzivis sāka vairoties neiedomājamos ātrumos, apēdot teju visu, kas gadījās to ceļā, iznīcinot trauslās Karību ekosistēmas. Mēģinot saprast lauvzivju invāzijas fenomenu, pētniece sāka lasīt literatūru par invāzijas pētījumiem, līdzi nonāca līdz idejai, ka līdzīgs scenārijs varētu būt noticis cilvēku-neandertāliešu gadījumā.

Neandertālieši Eiropu un Āziju apdzīvoja simtiem tūkstošiem gadu, pirms mūsdienu cilvēku priekšteči sāka migrēt ārpus Āfrikas. Attīstības ziņā abas sugas bija līdzīgas. Kā nākas, ka cilvēkiem izdevās neandertāliešus „izspiest” no dzīves vides, kurā viņi bija pavadījuši daudz ilgāku laiku?

Kā jau reiz rakstīja Rainis: „Izdzīvo, kas pārmainās.” Visticamāk cilvēki savos medīšanas paradumos ieviesa uzlabojumus, kurus neieviesa neandertālieši. Tie varētu būt ieroči, ar kuriem medīt no attāluma un sadarbība ar suņu-vilkiem (pētniece senos suņveidīgos cilvēku kompanjonus dēvē par suņu-vilkiem, norādot, ka tie nav ne mūsdienu mājas suņu, ne vilku tiešie priekšteči – seno suņu-vilku izcelsme joprojām ir neskaidra) (sk.: Cik sen suņi dzīvo blakus cilvēkam? atklajumi.lv, 14.08.2011.).

Mūsdienu cilvēku priekšteču un neandertāliešu ēdienkartes ievērojami pārklājās, taču neandertālieši izmantoja rokas (šķēpus, dunčus, akmeņus), nevis šaujamieročus (šaujamlokus), tā palielinot iespējas gūt traumas un padarot medības grūtākas un neefektīvākas. Savukārt vilku-suņi kļuva par uzticamiem medību palīgiem mūsdienu cilvēku priekštečiem, ievērojami palielinot viņu veiksmīgo medību iespējas.

Cilvēki nespēj izturēt ilgstošu fizisku slodzi, ir apveltīti ar salīdzinoši vāji attīstību redzi un ožu. Toties suņu-vilki spēja medījumu vajāt pat stundām ilgi, izsekot to pēc smaržas un aplenkt dzīvniekus. Savukārt suņu-vilkiem cilvēku dēļ vairs nebija upuri jānogalina ar saviem zobiem, kas samazināja medību briesmas viņiem. Vairāk ēdiena, mazāk riska, ātrākas medības – ieguvums abām sugām.

Šipmena apraksta arī mamutu „megavietas” jeb vietas, kuras īpaši plaši apdzīvoja mamuti, mūsdienu Polijā, Ukrainā, Krievijā, Vācijā un Čehijā. Līdzšinējie pētījumi pierādījuši, ka šīs vietas vairāk apdzīvoja cilvēki, nevis neandertālieši. Mamutu „megavietās” atrasts satriecoši liels mamutu kaulu daudzums un pat apļveida mājas, kas veidotas no mamutu kauliem. Dažviet atrasto kaulu daudzums ir pat tik liels, ka, dzīvi būdami, visi mamuti nevarētu nostāties tik mazā teritorijā, kādā atrasti kauli. Pirms cilvēku ienākšanas Eirāzijā, nav pierādījumu, ka neandertālieši būtu aktīvi medījuši milzīgos zīdītājus. Visticamāk tādēļ, ka to medīšana bija grūta un bīstama. Turklāt mamutu „megavietās” atrasti daudzi suņu-vilku kauli. Suņu-vilki varēja nodrošināt ne tikai vieglākas medības, bet arī drošību, sargājot medījumu no citiem plēsējiem.

Klimata pārmaiņu ietekmi tomēr nevar ignorēt

Nenoliedzami, neandertāliešiem par labu nenāca arī mežu platību samazināšanās klimata pārmaiņu dēļ, jo mežos viņi bija visveiklākie mednieki. Tomēr hipotēze par klimata pārmaiņām kā neandertāliešu izzušanas dzinējspēku antropoloģei nešķiet pārliecinoša, jo gadījumā, ja izmiršanu izraisīja gaisa temperatūras kritums, tas neizskaidro, kā neandertālieši izdzīvojuši aukstos laika posmus citos periodos.

Tiesa, klimata pārmaiņu ietekmi uz neandertāliešu izzušanu pavisam viņa neizslēdz: „Mana versija ir, ka sinerģija starp klimata pārmaiņām un mūsdienu cilvēku invāziju radīja neandertāliešiem nepanesamu situāciju,” savu ideju paskaidrojusi Šipmena, „klimats, īpaši tajās pasaules daļās, ko apdzīvoja agrie cilvēki un neandertālieši izmiršanas laikā, bija nestabils. Nestabilais klimats radīja pārmaiņas dzīves vidē, mežos, augos un dzīvniekos. Tomēr pagaidām nav atrasta īpaši pārliecinoša saistība starp klimata izmaiņām un izmiršanas gadījumiem. Daļēji par to varam pateikties modernajām radioaktīvā oglekļa datēšanas metodēm, kas šobrīd pieejamas Oksfordas universitātes laboratorijās. Tās ļauj atbrīvoties no piesārņojuma fosilijās. Piemērs: šķietami 50 tūkstošus gadu vecā kaulā ir 1% piesārņojums ar mūsdienu oglekli, kas varētu šķist diezgan labs rādītājs. Taču, attīrot to no piesārņojuma, izrādās, ka kauls ir tikai 37 tūkstošus gadu vecs. Tā ir milzu atšķirība.”

Iepriekšējie pētījumi liecināja, ka neandertālieši izzuduši pirms 27-26 tūkstošiem gadu, kā arī, ka, klimatam kļūstot aukstākam un sausākam, notikusi pakāpeniska sugas atkāpšanās uz dienvidiem, Vidusjūras reģiona virzienā.

Atkārtotā datēšana (sk. "Neanderthals: Bone technique redrafts prehistory", nature.com, 20.08.2014.) parādījusi, ka iepriekšējie uzskati par fosiliju vecumu ir kļūdaini –noskaidrots, ka neandertāliešu pēdējās līdz šim zināmās populācijas izzudušas pirms 40-39 tūkstošiem gadu (lai gan atsevišķi neandertāliešu gēni cilvēkos dzīvo līdz pat šodienai). Pārdatēšana sašķoba arī hipotēzi par atkāpšanās uz dienvidiem, jo dienvidos atrastās fosilijas ir vienas no tām, kuru iepriekšnoteiktais vecums bija lielāks, nekā tas ir patiesībā.

Neskaidrības saglabājas

Tomēr pagaidām Šipmenas izvirzītajai intriģējošajai versijai nav neapgāžamu pierādījumu, jo pārdatēšanas rezultātā izskatās, ka starp neandertāliešiem un suņu-vilkiem ir neliela laika plaisa, proti, kad parādījās pirmie suņu-vilki, bija izzuduši pēdējie neandertālieši. Šobrīd nav izdevies atrast pārliecinošus pierādījumus par neandertāliešiem pēc 40 tūkstošu gadu senas pagātnes. Tāpat nav izdevies atrast pārliecinošus pierādījumus tam, ka suņu-vilki bijuši pieradināti senāk par 35 tūkstošiem gadu. Un tomēr – priekš paleoantropoloģijas pētījumiem šī aptuveni 5 tūkstošus gadu lielā sprauga ir ļoti īss laika periods, tāpēc pastāv reāla iespēja, ka mainoties datēšanas metodēm vai turpinoties izrakumiem, tiks atrasti par senākajiem suņiem jaunāki neandertālieši vai otrādi.

Attēls: wikimedia.org

Avoti:

news.nationalgeographic.com
npr.org/blogs

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.