Atklājumi.lv

Ko var atklāt paleopatoloģiskās rekonstrukcijas?

Cilvēka, tāpat kā citu dzīvnieku skelets zinātniekiem var pavēstīt daudz interesantu lietu, tai skaitā par reaģēšanu uz nelabvēlīgiem vides apstākļiem, slimībām un pārtikas sastāvu. Kaulos var redzēt arī dažādu ievainojumu un traumu pēdas, kas arī palīdz rekonstruēt šī cilvēka dzīves veidu vai nāves iemeslu. Tātad, skeletā var saskatīt dažādas patoloģijas – iedzimtas vai dzīves laikā iegūtas attīstības anomālijas.

Latvijā ar paleopatoloģijas problēmām nodarbojās V.Derums, kurš pētījis Latvijas teritorijā atrastus cilvēka skeletus, lai noteiktu, ar ko slimojuši tā laika cilvēki. Viņš publicēja vairākas grāmatas, to vidū „Baltijas sencilvēku slimības un tautas dziedniecība" (1978). Pēdējos gados dažus pētījumus par seno cilvēku traumām un ievainojumiem ir veicis Latvijas Vēstures institūta antropologs G.Gerhards, bet antropoloģe G.Zariņa – par pārtikas ietekmi uz seno cilvēku organismu atkarībā no tās ķīmiskā sastāvā.

Lai nodarboties ar paleopatoloģiju, labi jāpārzina ne tikai seno cilvēku skeletu atšķirības no mūsdienu cilvēkiem, bet arī jāorientējas medicīnā, jo šie pētījumi saistīti ar dažādām slimībām un to atstātām pēdām kaulos.

Pazīstamā krievu antropoloģe, Antropoloģijas zinātniski pētnieciskā institūta un MVU Antropoloģijas muzeja direktore A.Bužilova savā jaunajā rakstā stāsta par paleopatoloģiskajiem pētījumiem Krievijā, bet raksta sākumā viņa dod priekšstatu par šīs zinātnes attīstību kopumā.

Paleopatoloģijai kā zinātnei ir jau vairāk nekā 100 gadu. 1895.gadā Amerikas vārdnīcā «Standard Dictionary» dotais definējums skan šādi: paleopatoloģija ir zinātne par fosilo dzīvnieku, cilvēku un augu slimībām. Pirmajos, vēl XVIII gs. beigās publicētajos darbos, bija aprakstītas alu lāča un alu lauvas slimības. Cilvēku kaulus šajos nolūkos sāka pētīt tikai XIX gs. sākumā.

Tajā laikā lielā nozīme bija K.Bēra darbiem. Viņš piedzima Igaunijā (Estlandes guberņā), mācījās Tērbatas universitātē, vēlāk Kēnigsbergas universitātē dibināja Anatomijas institūtu, vēl vēlāk viņu ievēlēja par Pēterpils Zinātņu akadēmijas korespondentājlocekli. Tur K.Bērs dibināja antropoloģijas kabinetu, ko var uzskatīt par akadēmijas antropoloģijas nodaļu. No viņam sūtītiem eksponātiem sāka veidoties slavenā Kunstkamera. Tieši viņš uzrakstīja rakstu par deformētiem galvaskausiem no Krimas, pirmo reizi salīdzinot rakstītos avotus ar antropoloģijas datiem, ko nav darījuši rietumu zinātnieki.

Tomēr mākslīga deformācija nav īstā patoloģija. Pirmo grāmatu par seno cilvēku patoloģijām 1881.gadā publicēja Žils Le Barons. Vēlāk Dmitrijs Anučins savā disertācijā rakstījis par cilvēku galvaskausu anomālijām, salīdzinot gan dažādos laikos dzīvojušos cilvēkus, gan dažādu rasu pārstāvjus, bet vēl vēlāk viņš rakstīja par amuletiem, izgatavotiem no cilvēku galvaskausiem.

Paleopatoloģijas vieta citu zinātņu vidū

A.Bužilova uzsver domu, ka paleopatoloģija ir ļoti sarežģīta zinātne, kas izmanto medicīnas, antropoloģijas un tiesu medicīnas metodes, bet pēta senos cilvēkus. Šie pētījumi var būt interesanti dažādu nozaru speciālistiem. Mūsdienu zinātnes specifika – iedziļināšanās ļoti šauros jautājumos, bet paleopatoloģija nevar to atļauties.

Lai kļūt par paleopatologu, ir vajadzīga speciālā izglītība. Rietumos ar to nav nekādu problēmu: gandrīz katrā universitātē, sevišķi Amerikā, ir speciālās katedras. Krievijā paleopatologus gatavo galvenokārt Maskavas Valsts universitātes Antropoloģijas fakultātē, citās mācību iestādēs ir atsevišķas katedras antropoloģijas, etnoloģijas un arheoloģijas fakultātēs, tāpēc šīs zinātnes nozares speciālistu Eiropā un Amerikā ir nesalīdzināmi vairāk, bet viņiem ir šaurākā specializācija, dažreiz saistīta tikai ar vienu konkrētu slimību. Krievu paleopatologiem ir plašāks skats uz problēmu, kas ļauj saskatīt citas sakarības.

Šīs paleopatoloģijas virziens, ko var saukt par bioarheoloģiju, aktīvi attīstās arī ASV, kur kopš 1970.gadiem dažādu dabaszinātņu nozaru speciālisti – antropologi, zoologi, botāniķi, augsnes speciālisti u.c. sāka izmantot savas metodes un avotus senās dzīves apstākļu rekonstrukcijai. Paleopatologi uzskata, ka slimības bija viens no cilvēka organisma adaptācijas veidiem mainīgos dabas apstākļos. Pēc skeleta stāvokļa var noteikt dzīves apstākļus. Tieši tāpēc fiziskās antropoloģijas grupa tagad ir arī Krievijas ZA Arheoloģijas institūtā.

Vēsturiskās un senvēsturiskās personas

Viens no interesantiem paleopatoloģijas rekonstrukcijas piemēriem, kas izraisa gan vēsturnieku, gan parasto cilvēku interesi, ir Ivana Bargā (Briesmīgā) slimības. Vēsturiskos avotos ir daudz informācijas par viņa veselības stāvokli: gan par nelīdzsvarotu uzvedību, gan par nespēka brīžiem, gan par tuklumu pēc 45 gadu vecuma.

Tagad pēc paleopatoloģijas datiem var secināt, ka viņam, acīmredzot, bija diabēts, ko ārstēja ar dzīvsudraba preparātiem, bet tie izraisīja ādas problēmas. Diabēts Forestjē slimības izpausmē konstatējams arī kaulos. Garastāvokļa maiņa, vājuma lēkmes un tuklums arī ir diabēta simptomi. Iespējams, bija vēl arī citas slimības, bet diabēts – noteikti.

Labi izpētīti ir Sungiras skeleti (Sungiras apmetne Vladimiras pilsētas nomalē Krievijā). Tā ir paleolīta apmetne, kurā cilvēki dzīvojuši pirms 25-30 tūkstošiem gadu. Tur atrasti 2 apbedījumi: vienā bija atrasts 40-50 gadu veca vīrieša skelets, otrā – 12-14 gadu vecā zēna un 9-10 gadu vecās meitenes skeleti. Meitenes pirksti bija deformēti darba ietekmē – viņa ar plaukstu veica riņķveida kustības, raksturīgas urbšanas darbam. Spriežot pēc krellīšu un citu rotājumu ar izurbtiem caurumiem daudzuma uz apbedīto apģērba, šajā darbā tiešām bija iesaistīti daudzi cilvēki, ieskaitot mazas meitenes. Šai meitenei konstatēta arī cita patoloģija, kas liecina, ka viņa bieži nesāja smagumus uz galvas, pieturot tos ar labo roku, bet galvu nedaudz noliecot uz kreiso pusi. Šo parādību var izskaidrot ar to, ka tā laika cilvēki bieži mainīja dzīves vietu un pārgājienos visas mantas bija sadalītas uz visiem grupas locekļiem, arī mazie bērni bija spiesti ilgstoši nest smagu nastu.

Fiziskās slodzes rekonstrukcijas ir viens no paleopatoloģijas uzdevumiem. Nastas nešana uz muguras deformē plecu locītavas, kas ar laiku fiksē īpašu ķermeņa stāvokli. Specifiskās pazīmes parādās dažādos skriemeļos, krustos, muskuļu un cīpslu stiprināšanas vietās u.c. Mūsdienu cilvēkiem šīs izmaiņas ātri parādās ilgstoši strādājot ar datoru un citos gadījumos, saistītus ar nepareizās stājas veidošanos. Šī nepareizā stāja konstatējama arī seno cilvēku skeletos pēc mugurkaula deformācijām, bet pēc tām var noteikt nodarbošanās veidu.

Omas upes kurgāni

Tālāk A.Bužilova stāsta par bronzas laikmeta apbedījumiem, atklātiem Omas upes krastos Novosibirskas apgabalā Sibīrijā. Tos pētīja jau minēta fiziskās antropoloģijas speciālistu grupa no Arheoloģijas institūta un ZA Sibīrijas nodaļas Arheoloģijas, antropoloģijas un etnogrāfijas institūta.

Piemineklis saucas Sopka-2. Tas ir vesels uzkalniņu komplekss, kas 1,5 km garumā stiepjas netālu no Omas un Tartasas upju sateces. Atrasti vairāk nekā 100 uzkalni un 700 apbedījumi. Senākie datēti ar IV g.tk. pirms Kr., jaunākie – mūsu laika II g.tk. sākumu.

Uzkalniņos apbedītiem cilvēkiem bijis lielāks ķermeņa garums ar daudz garākiem augšstilba kauliem, nekā vienkāršos, līdzenajos kapos apbedītajiem indivīdiem. Garo cilvēku kaulos konstatēts liels stroncija daudzums. Tam var būt 2 skaidrojumi: vai nu šiem cilvēkiem bija cits pārtikas komplekss, nekā mazākā auguma cilvēkiem, vai arī viņi bija migranti no tuksnešu apgabaliem. Kāds skaidrojums šajā gadījumā ir pareizs?

Palīgā nāca paleopatologija. Tika konstatēts, ka uzkalniņos apbedītiem garā auguma cilvēkiem ir daudz dažādu durtu un grieztu ievainojumu pēdu, bet tikai vīriešiem. Tas bija arguments par labu „migrantu" teorijai: viņi bija šajā teritorijā ienācēji, kurus uzņēma ne visai draudzīgi. Sievietēm bija apakšžokļu traumas un lauzti deguni, izsisti priekšzobi, tātad, sievietes bieži cieta no smagām vīriešu rokām. Vēl viens arguments par labu „migrantu" teorijai: kurgānu cilvēku galvaskausu tips bija līdzīgs Vidusāzijas tipam, tātad tiešām šie cilvēki bija nākuši no arīdām (sausa klimata) zonām, par ko liecināja kaulu ķīmiskais sastāvs. Secinājums: kaut arī vietējie iedzīvotāji cīnījās ar ienācējiem, tie izcīnīja iespēju palikt šajā zemē. Spriežot pēc tā, ka sievietes stipri cieta no, domājams, sadzīves vardarbības, viņu grupā valdīja stingi patriarhāli noteikumi.

Bet arī tas vēl nav viss. Dažiem vīriešiem no uzkalniņiem bija raksturīgas plecu traumas, kas liecina par lielu slodzi uz rokām un pleciem, kā tas mēdz būt amatniekiem. Viņu kaulos vara procents bijis 2 reizēs lielāks, nekā pārējiem – acīmredzot viņi bija kalēji, kausēja vara rūdu vai strādāja ar vara priekšmetiem. Pēc autores viedokļa, tā ir ļoti liela informācija, kuru var iegūt ar paleopatoloģijas metodēm.

Kari un iebrukumi

Nākamais piemērs ir saistīts ar stresa faktoriem, kurus var noteikt ar paleopatoloģijas indikatoru palidzību. Daudz Napoleona I armijas zaldātu gājuši bojā Viļņā. 2003.gadā to skeletus sāka pētīt Francijas un Lietuvas paleopatologi. Vairākiem konstatēts kariess kā stresa rādītājs, kas parādījās zaudējot karā. Šeit bija nozīme gan psiholoģiskam stāvoklim un nomāktām garastāvoklim, gan sliktai pārtikai, gan nelabvēlīgiem dabas apstākļiem (auksta ziema). Uz visiem šiem faktoriem stiprāk reaģē jauni cilvēki.

Analoģiski pētījumi 2006.gadā bija paveikti Kaļiņingradā (bijusī Kēnigsberga) ar Krievijas ZA Arheoloģijas institūta speciālistu piedalīšanos, kur bija atrasti 12 franču zaldātu apbedījumi. Salīdzinoši ar Viļņu parādījās arī papildinformācija. Vairākums zaldātu bija 20 gadu veci, liela auguma (sākot ar 178 cm), jo Napoleona gvardē pieņēma tikai gara auguma jaunus vīriešus. Tomēr vidējais vecums un ķermeņa garums bijis, protams, atšķirīgs, jo šeit bija ne tikai gvardes, bet arī citu armijas vienību pārstāvji. Vairākiem kaulos bija palikušas sifilisa pēdas, ko tie dabūjuši pirms kara, bet armijā viņus veiksmīgi ārstēja. Visa informācija bija interesanta arī antropologiem, jo tie bija īsti Francijas iedzīvotāji, kuri piedzima Francijas revolūcijas juku laikos. Pēc skeletu stāvokļa var noteikt, kādos apstākļos šie cilvēki dzīvojuši pirms karadienesta un kara laikā.

Salīdzinājumam var paņemt pavisam citu materiālu – tatāru-mongoļu uzbrukuma laika masu apbedījumus Krievijā. 1238.gadā hana Batija karaspēks iekaroja un izlaupīja Jaroslavļu. Rakstītos materiālos informācijas ir ārkārtīgi maz, tāpēc jo svarīgāki ir izrakumu materiāli. 2005.gada izrakumos Jaroslavļas senākajā daļā atrastas sadegušu ēku – baznīcas un dzīvojamo māju - paliekas. Sadegušās klēts gruvešos apbedīti ap 100 cilvēku, galvenokārt, sievietes un bērni, vīrieši gājuši bojā citur, piemēram, pie pilsētas vārtiem. Tur akā tika atrasti vairāku kareivju skeleti.

Par šiem pētījumiem vajadzētu uzrakstīt atsevišķu rakstu, bet faktu pietiktu veselam romānam. Pētījumā piedalījās ne tikai arheologi un antropologi, bet arī paleozoologi, paleobotāniķi, dendrohronologi. Paleopatoloģijas dati palīdzēja noteikt šo cilvēku bojā ejas ainu. Cilvēki mēģināja aizbēgt no jātniekiem, bet tie mierīgos iedzīvotājus nogalināja, šaujot ar bultām, cērtot ar zobeniem, sašķaidot galvas ar kaujas cirvjiem. Kritušo bija tik daudz, ka visus nebija iespējams apbedīt. Tikai pēc dažiem mēnešiem viņus apbedīja masu kapos nopostītajā, bet ne iznīcinātajā pilsētā.

Mikrorentgens un DNS

Tālāk A.Bužilova stāsta par metodēm, kādas tika izmantotas šajos pētījumos. Pirmkārt, tās ir morfoloģiskās metodes, kuros ietilpst dažādi mērījumi, normu un patoloģiju analīze ar rentgena un histoloģijas palīdzību. Dažreiz izdodas pielietot pat mikrobioloģijas un bioķīmijas analīzes, kā arī molekulārās ģenētikas metodes. Tās palīdz noteikt dažādas slimības – sifilisu, spitālību, tuberkulozi u.c.

Darba kārtība atgādina tiesu medicīnas ekspertu darbu: skeleti tiek izvietoti anatomiskā kārtībā, pārbauda kaulu saglabātību, mērā, atzīmē patoloģijas un anomālijas, fotografē, tikai pēc tām seko smalkākas metodes.

Parasti precizē arī individuālu vecumu pēc dažādām pazīmēm, kas bieži atšķiras vīriešiem un sievietēm. Dažreiz izmanto kaulu histoloģijas metodes. Diemžēl šo pētījumu rezultātā kauli tiek bojāti, jo vajadzīgs kaula šķērsgriezums. Toties šī metode dod daudz informācijas. Paleopatologi izmanto tradicionālās metodes, pieņemtas visās valstīs.

Rentgena metodes ir dažādas. Tas ir ne tikai parastais rentgens, kas ir pazīstams pēc flurogrāfa pārbaudēm poliklīnikās, bet arī mikrofokusa rentgenogrāfija, kura ļauj uzreiz iegūt palielinātus attēlus, kas sevišķi izdevīgi sīko kaulu pētījumos.

A.Bužilova par rentgena metodi stāsta, izmantojot Kīkobas neandertālieša pēdas izpētes piemēru. Tajā tika izmantota mikrofokusa rentgenogrāfijas metode kāju pirkstu izpētei. Gaišas līnijas kaula materiālā, kas atkārtojas pēc noteikta attāluma, liecina par augšanas aizkavēšanos sakarā ar pārtikas trūkumu noteiktās sezonās. Šim neandertālietim bija konstatētas arī vairākas pēdas traumas un iekaisuma procesu pēdas, kas varēja būt saistītas vai nu ar infekcijām, vai ar apsaldēšanos.

Histoloģijas metodes bieži izmanto bakteriālo slimību noteikšanai, piemēram, sifilisa un spitālības gadījumos. Pasaulē ir tikai daži diagnostikas speciālisti, kuri prot tās pielietot fosilā materiālā. Tomēr labāk to darīt ar DNS metodēm. Šajā gadījumā vislabāk der zobi, jo zoba iekšpusē ir ļoti tīrs materiāls bez piesārņojumiem.

Dažreiz palīdz arī metodes, kas pēc savas būtības stāv ļoti tālu no antropoloģijas, kā tas bija gadījumā ar Napoleona kareivjiem Viļņā: paleoentomologi apbedījuma vietā atraduši utis, no kurām izdevās izdalīt tīfa izraisītāju – riketsiju un precizēt tīfa izplatību starp franču armijas zaldātiem.

Diagnoze cauri gadsimtiem

No visa teiktā ir skaidrs, ka paleopatologi, lai noteiktu pēc iespējas precīzāku diagnozi, strādā ciešā sadarbībā ar kolēģiem no citām zinātņu nozarēm. Paleopatologu rīcībā nav mīksto audu, asins analīžu. Nedaudz vairāk informācijas satur mūmijas, bet Krievijā mūmijas pēta ļoti maz, pārsvarā – skeletus un kaulus. Un ar to informācijas minimumu, kas pieejams vajag noteikt diagnozi, kā to dara ārsts mūsu laikabiedriem. Skaidrs, ka paleopatologi nevar noteikt visas slimības. Tas ir iespējams tikai gadījumos, kad skarti kauli, locītavas, mugurkauls, dažreiz – audzēju gadījumos.

Var atšķirt traumas un patoloģijas, kuras parādās dzīves laikā no tām, kuras gūtas nāves brīdī vai īsi pirms tā, kā tas bija bērna no Taganas kapulauka skeleta pētījumos. Bērns gājis bojā dēļ ievainojumiem krūtīs un galvā, bet dzīves laikā viņam bija dažādas hroniskās slimības, kuras atstāja pēdas kaulos.

Tātad, ko var konstatēt pētot senos kaulus? Traumas un ievainojumi, zobu, locītavu un mugurkaula slimības, dažās bakteriālās infekcijas, vielmaiņas traucējumi, audzēji, stresa un slodzes pazīmes – tas ir ļoti liels informācijas apjoms, kas ļauj ar paleopatoloģijas metodēm nonākt līdz saistošiem un vēsturisko izpratni paplašinošiem slēdzieniem.

Augšējā attēlā: izrakumi Sungirā 1950.gados mākslinieka skatījumā.

Paleopatoloģiju attēli: http://wn.com/paleopathology

Avots:
А.П.БУЖИЛОВА. Палеопатологические реконструкции: что позволяет выявить изучение костных останков. – Химия и жизнь. 2011. № 5., стр. 14-21.{/reg}