Atklājumi.lv

Deņisoviešu izpēte turpinās

Nesen mēs rakstījām par jauno cilvēku sugu Homo altaiensis no Deņisova alas Altajā. Krievijas ZA Arheoloģijas institūta vadošā speciāliste, bioloģijas zinātņu doktora kandidāte un vēstures doktore Marija Mednikova šobrīd gatavo jaunu rakstu izdevumam "Археология, этнография и антропология Евразии", kurā būs aprakstīts vēl viens atradums 11.slānī – pieauguša indivīda kreisās pēdas proksimālā falanga, vienkārši sakot, kājas pirksta kauliņš.

Var redzēt arhaiskas pazīmes: pēda bija masīvāka un platāka, nekā neandertāliešiem vai senākiem anatomiski mūsdienu tipa cilvēkiem. Pēc dažādām pazīmēm pēda nosacīti ievietojas starp neandertāliešiem un Homo sapiens vai ieņem īpašu – nediferencētas sugas vietu, kam tuvākas analoģijas varētu būt pēdas kaulu atradumi, kas piederēja vienām no Priekšāzijas paleoantropiem (Šanidāra 4) un Ķīnas neoantropam no Tjaņjaņas. Ar "ķīnieti" ir līdzība gaitā (heel-off tipa), kas atgādina maratona skriešanu vai sporta soļošanu.

M. Mednikova (attēlā zemāk) sakarā ar šo atradumu sniedza interviju portālam antropogenez.ru.

Intervijā viņa vēlreiz apstiprināja, ka tas ir jauns atradums un pašlaik atrodas Vācijā, kur, tāpat kā pārējiem atradumiem, veiks ģenētiskās analīzes.

Raksturojot visus līdz šim iegūtos, uz Homo altaiensis attiecināmos atradumus, tiešam var apgalvot, ka tie ir ļoti specifiski, to apstiprināja arī pēdējais atradums. Pazīmes ir ļoti arhaiskas. Ir atrasts arī galvaskausa vāka fragments, bet tas vēl nav izpētīts, tam arī nepieciešama ģenētiskā analīze.

Portālā antropogenez.ru publicēts vēl viens raksts par Altaja cilvēkiem, kura autors ir S.Drobiševskis, bioloģijas zinātņu kandidāts, Lomonosova MVU Bioloģijas fakultātes Antropoloģijas katedras asistents. Viņš uzsver, ka pēc 3 zobu aprakstiem dot taksonomiskus un evolucionārus slēdzienus tomēr ir riskanti (šeit Drobiševskis vēl nerunā par jaunākajiem atradumiem). Daudz precīzāki ir ģenētiskie pētījumi un tieši zobi šajos pētījumos ir ļoti svarīgi, jo zem emaljas var saglabāties tīra DNS, bez mūsdienu piesārņojumiem. Tieši ģenētiskās analīzes var pierādīt, vai atsevišķas morfoloģiskās pazīmes ir gēnu determinētas vai vienkārši izskatās līdzīgas.

Deņisova alā ir viens interesants moments, saistīts ar materiālo kultūru. Tieši 11.slānī, kurā atrasti visi pagaidām zināmie zobi un falangas, Mustjē kultūra ļoti plūstoši mainās un pāriet augšējā paleolīta kultūrā, bet Rietumeiropā starp šīm kultūrām ir manāma diezgan skaidri saredzama robeža. Šo parādību var skaidrot divējādi:
1) šeit varēja notikt slāņu sajaukšanās;
2) notikusi ievērojama rīku apstrādes industriju vai deņisoviešu un homo sapiens savstarpējā ietekme. Par to liecina atradumi citā Altaja alā – Okladņikova alā, kur pusaudža skeletā (34-38 tūkst. g.) saskatāmas dažas neandertaloīdas pazīmes, bet no pieauguša vīrieša skeleta (24 tūkst. g.) – ņemta DNS atbilst mūsdienu tipa cilvēka genomam. Salīdzinoši netālu - Uzbekijā - vēl 1920.gados atrastais pusaudža skelets Tešiktašas alā arī atzīts kā piederīgs neandertaloīdajam tipam. Var secināt, ka laikā pirms 20-40 tūkst. gadu Altajā un tuvākajos reģionos dzīvojuši 3 ģenētiski dažādas cilvēku populācijas (neandertālieši, denisovieši un homo sapiens pārstāvji). Varbūt šī situācija liecina par Homo sapiens sajaukšanos ar dažādām senāko Āzijas aborigēnu grupām?

Šajā sakarā interesi izraisa secinājumi par deņisoviešu ģenētisko radniecību ar Melanēzijas iedzīvotājiem (par to jau bija rakstīts iepriekšējā rakstā par deņisoviešiem). Protams, tas neliecina, ka melanēziešu senči savā ceļojumā apmeklējuši Altaju. Bet tas var liecināt par deņisoviešu gēnu izplatību citās senās Āzijas populācijās, tai skaitā arī tajās, kas dzīvoja okeānu krastos ceļā uz Melanēziju. Un šeit parādās nesaskaņas antropologu viedokļos par melanēziešu veidošanas procesiem. Daži zinātnieki uzskata, ka tajā noteikti vajadzēja piedalīties australoīdiem, Dienvidindijas vediem, Šrilankas un Kalimantānas salu iedzīvotājiem, citi apgalvo, ka melanēziešiem nav sakaru ar šīm grupām. Tomēr polinēziešiem un mikronēziešiem puse gēnu sakrīt ar melanēziešiem, bet gēnu plūsma no melanēziešiem uz Dienvidāzijas populācijām saskatāma Indonēzijas un Dienvidaustrumu Āzijas iedzīvotāju sejās. Tas nozīmē, ka deņisoviešu gēniem jābūt arī šajos reģionos. Speciālie pētījumi parādīja, ka ķīniešiem un mongoļiem denisoviešu gēnu nav.

Daudz bija rakstīts par pētījumiem Kosteņku apmetnē Voroņežas apgabalā, kur pirms 30 tūkst. gadu dzīvoja cilvēki ar savdabīgu negroīdu pazīmju kompleksu. M.Gerasimova Antropoloģisko rekonstrukciju laboratorijā starp vairākiem, pēc galvaskausiem gatavotiem seno cilvēku atveidiem ir arī viena Kostjonoku negroīda skulpturālais portrets (par šīs laboratorijas darbiem var izlasīt un aplūkot arī citus portretus vairākās grāmatās, piem. М.М.Герасимов. Люди каменного века.М. Наука. 1964., kā arī interneta vietnē http://www.kunstkamera.ru)

Šī cilvēka genoms atbilst Homo sapiens genomam, kaut antropoloģijā šī cilvēka paradīšanās pie Volgas ir liela mīkla. Tam ir mūsdienu melanēzieša galvaskauss! Tas pierāda, ka senatnē cilvēki varēja migrēt dažādos virzienos dažādā laikā, bet mēs no šiem atradumiem mēģinam salikt mozaīku.

Visu laiku pastāv neatbildēts jautājums: vai tiešām izceļotāji no Āfrikas sajaucās ar vietējiem iedzīvotājiem vai varbūt otrādi – nemaz nesajaucās? Pateicoties neandertāliešu un deņisoviešu genomu izpētei tagad ir zināms, ka sajaukšanās tomēr pastāvēja. Tajā piedalījās dažādas grupas. Un jaunie pētījumi sniegs mums vēl ļoti daudz interesantas informācijas. S.Drobiševska raksts tiks publicēts vienā no tuvākiem žurnāla „Природа" numuriem.

Augšējā attēlā: Pēdas falanga no Deņisova alas (M. Mednikovas foto).

Avoti un literatūra:

Медникова М.Б. К антропологии древнейшего населения Алтая: проксимальная фаланга стопы из раскопок Денисовой пещеры // Археология, этнография и антропология Евразии – 2011, №1 – С.129-138.

Деревянко А.П., Шуньков М.В., Агаджанян А.К., Барышников Г.Ф., Малаева Е.М., Ульянов В.А., Кулик Н.А., Постнов А.В., Анойник А.А. Природная среда и человек в палеолите Горного Алтая. Новосибирск, Институт археологии и этнографии СО РАН, 2003, 448 с.

Соколов А.Б. Найден древнейший Homo sapiens!!! Сенсация?..

Krause J., Fu Q., Good J.M., Viola B., Shunkov M.V.. Derevianko A.P. et Paabo S. The complete mitochondrial DNA genome of an unknown hominin from southern Siberia // Nature, 2010, V.464, pp.894-897.

Green R.E., Krause J., Briggs A.W., Maricic T., Stenzel U., Kircher M., Patterson N., Li H., Zhai W., Fritz M.H.-Y., Hansen N.F., Durand E.Y., Malaspinas A.-S., Jensen J.D., Marques-Bonet T., Alkan C., Prüfer K., Meyer M., Burbano H.A., Good J.M., Schultz R., Aximu-Petri A., Butthof A., Heber B., Höffner B., Siegemund M., Weihmann A., Nusbaum Ch., Lander E.S., Russ C., Novod N., Affourtit J., Egholm M., Verna Ch., Rudan P., Brajkovic D., Kucan Ž., Gušic I., Doronichev V.B., Golovanova L.V., Lalueza-Fox C., Rasilla de la M., Fortea J., Rosas A., Schmitz R.W., Johnson Ph.L.F., Eichler E.E., Falush D., Birney E., Mullikin J.C., Slatkin M., Nielsen R., Kelso J., Lachmann M., Reich D., Pääbo S. A draft sequence of the Neandertal genome // Science, 2010, V.328. pp.710-722.

Krause J., Orlando L., Serre D., Viola B., Prüfer K., Richards M.P., Hublin J.-J., Hänni C., Derevianko A.P., Pääbo S. Neanderthals in central Asia and Siberia // Nature. Advance online publication 30.09.2007; doi:10.1038/nature06185.

Reich D., Green R.E., Kircher M., Krause J., Patterson N., Durand E.Y., Viola B., Briggs A.W., Stenzel U., Johnson Ph.L.F., Maricic T., Good J.M., Marques-Bonet T., Alkan C., Fu Q., Mallick S., Li H., Meyer M., Eichler E.E., Stoneking M., Richards M., Talamo S., Shunkov M.V., Derevianko A.P., Hublin J.-J. et al. Genetic history of an archaic hominin group from Denisova Cave in Siberia // Nature, 2010, V.468, pp.1053-1060.