Atklājumi.lv

Neandertālieši un anteneandertālieši – cits skats uz cilvēka evolūciju

Franču paleontoloģe Marija Antuanete de Lumlē-Vudjēra (Marie Antoinette de Lumley-Woodyear), pamatojot savus uzskatus ar Heidelbergas un Gruzijas cilvēku atradumiem, izvirzīja savu hipotēzi par cilvēku evolūciju. Tieši šīs sugas, viņasprāt, bija pirmie eiropieši. Viens no viņas pirmajiem, šai tēmai veltītajiem darbiem iznāca jau 1973.gadā. Šogad martā viņa ar savu vīru Anrī de Lumlē (Henry de Lumley) viesojās Krievijā, kur abi lasījuši lekcijas par cilvēka evolūciju un saviem pētījumiem Darvina muzejā Maskavā un Urālu Valsts universitātē.

Jāsaka, ka Gruzijas cilvēku savās teorijās izmanto ļoti dažādi zinātnieki. Piemēram, D.Lībermans uzskata, ka Homo georgicus varēja būt tā suga, no kuras salu izolācijā izveidojās Flores salas mazie cilvēciņi – Homo floresiensis.

Pirmie Gruzijas cilvēku atradumi bija uzieti jau pirms 1991.gada, bet 2001.gadā Dmanisi pilsētas tuvumā atrada trīs labi saglabājušos galvaskausus un vairākus skeleta kaulus, kuru vecums noteikts kā 1,86 milj. gadu (aprakstīti 2002.gadā). Tad beidzot arī bija dots šis nosaukums - Homo georgicus. Tā bija senākā un primitīvākā Homo suga ārpus Āfrikas. Vairāki zinātnieki uzskatīja to par pārejas formu starp H.habilis un H.ergaster. Tālākā attīstība varēja notikt dažādi. Šie senākie cilvēki varēja attīstīties uz vietas vai atgriezties uz Āfriku, izzust vai doties citās migrācijās.

M. A. de Lumlē-Vudjēra uzskata, ka cilvēka evolūcija notikusi savādāk. Senākos neandertāliešus, kas dzīvoja pirms 450-150 tūkst. gadu, viņa nosauca par anteneandertāliešiem. Viņa tos uzskata par īpašu grupu cilvēka evolūcijā. Šīs grupas senākā pārstāvja galvaskausu viņa, kopā ar savu vīru A. de Lumlē, atradusi Francijā Kondelaragas alā netālu no Totaveļas ciematiņa (zināms kā galvaskauss no Arago). Šis cilvēks jau pazina uguni un ar laiku, apmēram pirms 70-80 tūkst. gadu, kļuva par neandertālieti.

2010.gadā Svantes Pēbo laboratorijā Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūtā Leipcigā tika atšifrēts neandertālieša genoms un pierādīts, ka neandertālieši tomēr atstājuši kādu daļu savu gēnu mūsdienu cilvēkiem. Arī neandertāliešu uguns izmantošanas prasme ir pierādīta Paolas Villas (Kolorado universitāte) un Vila Robroksa (Leidenas universitāte) pētījumos. Neandertālieši pie ugunskuriem ne tikai sildījās un gatavoja ēst, bet pat veica sarežģītus ķīmiskus darbus – bedrēs zem ugunskura bezskābekļa apstākļos sildīja bērzu mizu, lai iegūt īpašu līmi uzgaļu stiprināšanai pie šķēpu kātiem. Šī līme tika atrasta vairākās apmetnēs, kurās pēc neandertāliešiem dzīvojuši Homo sapiens pārstāvji, tāpēc bija pieņemts, ka tieši kromanjonieši nodarbojas ar „līmes ražošanu". Vairākos pētījumos ir pierādīts, ka neandertālieši bija ļoti gudri cilvēki un daudz ko sasnieguši. Viņu prāts bija tik attīstīts, ka viņiem parādījās dažādi rituāli un ticības, kas liecina par saprāta augstu līmeni, zināmi viņu rokām darināti mākslas priekšmeti.

Balstoties uz pēdējiem pētījumiem, M. A. de Lumlē-Vudjēra domā, ka Gruzijas cilvēki migrējuši uz rietumiem un „pa ceļam" no Kaukāza uz Rietumeiropu kļuva par Heidelbergas cilvēkiem Homo heidelbergensis, un tālāk – par anteneandertāliešiem, no kuriem ceļas ne tikai neandertālieši, bet arī kromaņjonieši – un šajā procesā nemaz nav obligāti minēt Āfriku (kaut viņa nenoliedz, ka Homo georgicus senči varēja nākt no Āfrikas, jo tieši Āfrika bija cilvēka pirmdzimtene).

Tādējādi, Francijas antropologi uzskata, ka senākie eiropieši cēlušies no seniem cilvēkiem, kuri dzīvojuši Gruzijā, un ka Homo georgicus aizpilda spraugu starp Homo habilis un Homo erectus (šajā gadījumā – Homo ergaster).

Jāsaka, ka M. A. de Lumlē-Vudjēra nav vienīga, kura izdala pirmsneandertāliešu etapu cilvēka evolūcijā. Piemēram, 2010. gadā Krievijā iznākusi grāmata „Neandertālieši: nenotikušas cilvēces vēsture", kuras autors ir vēstures doktors Leonīds Višņackis (Krievijas ZA Materiālās kultūras vēstures institūts). Viņš šo etapu cilvēku evolūcijā arī uzskata par sevišķu un tā laika cilvēkus sauc par preneandertāliešiem, pie kuriem var pieskaitīt ne tikai jau minētus Arago atradumus, bet, piemēram, cilvēkus no Petralonas Itālijā, vēlāk – cilvēkus no Štainhaimas Vācijā u.c. Kā pārejas posms – protoneandertālieši jeb agrīnie neandertālieši – Ēringsdorfas, Biašas, Lazāres u.c. atradumi. Īpaša vieta ir atradumiem no Sakkopasrores un Krapinas, bet īstie – „klasiskie" neandertālieši pārstāvēti ar atradumiem La Ferrasī, La Šapel-o-Senā, La Kinā, Neandertālā u.c.

Kāpēc tiek izdalīta šī īpašā stadija? Pētot dažādus galvaskausus, zinātnieki nonākuši pie slēdziena, ka senākajā grupā uz galvaskausiem ir cits pazīmju komplekss, ko var saukt par mozaisku. Piemēram, galvaskausa pamatnes platums un pakauša forma līdzīga homo erectus, bet galvaskausa smadzeņu daļas lielums, deguna atveres forma un uzacu valnītis līdzīgs neandertāliešu tipam. Sākot ar galvaskausu no Čeprano (atradums netālu no Romas Itālijā), Eiropas vidējā pleistocēna seno cilvēku pārstāvji veido vienotu līniju 500 tūkst. gadu garumā, kuras pārstāvjus mēs varam saukt par neandertāliešu senčiem. Pāreja no vienas attīstības stadijas uz nākamo iezīmējās ar specifisko neandertaloīdo pazīmju daudzuma un izteiksmības palielināšanos, kamēr augšēja pleistocēna sākumā izveidojās „klasiskais" neandertaloīdais komplekss.

Tas ir tas interesants posms, kad kopējo senču grupa sadalījās divos zaros un viens zars sāka attīstīties kā Homo sapiens, bet otrā pamazām sāka uzkrāties pazīmes, kuras tagad mēs saucām par neanertaloīdām – gan ķermeņa uzbūvē, gan materiālā kultūrā.

Attēlā: homo georgicus mākslinieka Roman Yevseyev skatījumā.

Avoti un literatūra:

Marie-Antoinette de Lumley-Woodyear. Anténéandertaliens et néandertaliens du bassin méditerranéen occidental européen Cova Negra, Le Lazaret, Bañolas, Grotte du Prince, Carigüela, Hortus, Agut, Macassargues, La Masque, Rigabe, La Crouzade, Les Peyrards, Bau de l'Aubesier. Published 1973 by Éditions du Laboratoire de paléontologie humaine et de préhistoire, Université de Provence in Marseille .

Marie Antoinette de Lumley-Woodyear. Anteneandertaliens Et Neandertaliens Du Bassin Mediterraneen Occidental Europeen: Cova Negra, Le Lazaret, Banolas, Grotte Du Prince, Cariguela, Hortus, Agut, Macassargues, La Masque, Rigabe, La Crouzade, Les Peyrards, Bau De L'Aubesier. Hardcover, Editions du Laboratoire de paleontologie humaine et de prehistoire, Universite de Provence, ISBN 2853990222 (2-85399-022-2)

П. Образцов. Представлена новая схема эволюции наших далеких предков (M.-A. de Lumlē lekcijas „Kas viņi ir – pirmie eiropieši? " saturs, Darvina muzejs Maskavā, 13.03.2011.). 28.03.2011. (skat. 31.03.2011.)

Лекция Анри де Люмле в УрГУ 16.03.11 (Anrī de Lumlē lekcija Urālu Valsts universitātē 16.03.2011.) (skat. 31.03.2011.)

Wil Roebroeks and Paola Villa. On the earliest evidence for habitual use of fire in Europe. PNAS. Published online. March 14, 2011. Doi: 10.1073/pnas.1018116108

Daniel E. Lieberman. Homo floresiensis from head to toe // Nature. 2009. V. 459. P. 41–42.

David Lordkipanidze et al. Postcranial evidence from early Homo from Dmanisi, Georgia // Nature. 2007. V. 449. P. 305–310.

Л. Б. Вишняцкий. Неандертальцы: история несостоявшегося человечества. Изд. "Нестор-История", 2010 г.

Л. Вешняцкий. Неандертализация (отрывки из книги). (skat. 31.03.2011.)

Etiķetes:{tortags,641,1}{/groups}