Atklājumi.lv

Cilvēces dažādība: kas ir rases? (lekcijas ievads)

Mūsdienās daudzās valstīs, arī Latvijā, saasinājušās rasu problēmas. Tas izpaužas ļoti dažādi, tai skaitā arī kā tieši uzbrukumi. Valstī parādās vairāk un vairāk pēc ārējā izskata atšķirīgu cilvēku. Un paši latvieši, braucot pa pasauli, var iekļūt ļoti dažādās situācijās tikai tāpēc, ka viņi ir atšķirīgi no vietējiem. Tagad cilvēka ģeogrāfija ir saistīta ar ekonomiku, tūrismu, kā arī apprecēšanos citā valstī. Visiem labi zināms, cik daudz pašlaik visā Rietumeiropā ir citu tautu un rasu pārstāvju. Ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā arī mūsu valsts durvis ir atvērtas ne tikai citu tautu, bet arī citu rasu pārstāvjiem.

Zinātnieku vidū vērojama dažāda, dažreiz dīvaina pieeja rasu jautājumiem, sevišķi tas ir raksturīgs ASV. Ir radusies pilnīgi absurda situācija amerikāņu cīņā pret rasismu. Piemēram, nēģerus "drīkst" saukt tikai par afroamerikāņiem. Tiek sajauktas rasistiskās teorijas, politiskās intereses un cilvēka bioloģijas jautājumi. Pamēģināsim izskatīt šo tēmu no dabas zinātņu viedokļa un sākumā precizēsim, kas ir rases.

Jau senos laikos cilvēki ievēroja, ka tautas atšķiras pēc ārējā izskata. Antropoloģija kā zinātne sākas ar cilvēku dažādības pētīšanu. No bioloģiskā viedokļa var teikt, ka rases veidojas no vairākām līdzīgām populācijām, kam ir kopēja veidošanās teritorija un kopējs pazīmju komplekss, kas izveidojies dabiskās atlases ceļā kā adaptācija noteiktiem vides apstākļiem un eksistē kā atklāta sistēma. Tas raksturo rasi kā adaptīvo tipu kopumu.

Jo tālāk viena no otras dzīvo cilvēku grupas, jo vairāk atšķiras teritoriju vides apstākļi, jo lielākas ir populāciju atšķirības pēc vairākām pazīmēm. Tās ir iedzimtas un izplatītas savos ģeogrāfiskajos areālos. Šīs atšķirības sauc par rasu pazīmēm. Visvieglāk pamanāmas ir morfoloģiskās pazīmes, jo tās ir labi redzamas ārējā izskatā. Jauno teritoriju apdzīvošana bija cieši saistīta ar cilvēku spēju ātri pielāgoties jauniem dabas apstākļiem.

Tika precizēti dažādi rasu veidošanās faktori, kurus var sadalīt grupās – kosmiskie, fiziskie, ģeogrāfiskie, ģenētiskie. Fiziskie un ģeogrāfiskie faktori ietekmē gan caur vietējām ģeofiziskām īpatnībām, gan ar klimata iedarbību uz dzīvajiem organismiem. Klimatisko apstākļu izpēte ir ļoti svarīga cilvēka ģeogrāfijas jautājumu noskaidrošanai, jo tie ietekmēja augus un dzīvniekus, no tiem bija atkarīgi cilvēki, un tie ietekmēja cilvēku grupu migrācijas un atsevišķu teritoriju apdzīvošanu.

Piemēram, pēdējā ledus laikmetā, atšķirībā no Eiropas un Ziemeļamerikas, Āzija ieskaitot Sibīriju nebija pārklāta ar ledāju, tāpēc bija apdzīvojama daudz agrāk, un līdz ar to rasu pazīmes šeit ir vecākas, turklāt atšķirīgas, salīdzinot ar Eiropu.

Ir pierādīts, ka cilvēces dzimtene ir Āfrika. Visa turpmākā cilvēces vēsture ir saistīta ar izceļošanu no pirmdzimtenes un jauno teritoriju apgūšanu, kas savukārt bija saistīta ar pielāgošanos klimatiskajiem apstākļiem konkrētos reģionos. Sevišķi aktīvi šis process risinājās vidējā paleolītā aptuveni pirms 300–500 tūkstošiem gadu. Bet kur? Kur ir tie centri, kur notikusi rasu veidošanās procesi? Dicentrisma teorija ir kā kompromisa variants starp monocentrismu un policentrismu. Tās galvenā ideja: pirmdzimtene bijusi viena, kopēja, bet ļoti sen no tās izceļoja H. sapiens senči un izveidoja divus rases veidošanās pirmatnējos centrus.

Rietumcentrs apvieno Dienvidu un Centrālo Eiropu, Tuvos Austrumus, Kaukāzu un Ziemeļāfriku. Šeit notika australoīdu veidošanās process. Eiropeīdu pazīmju komplekss izveidojās teritorijās uz ziemeļiem no rietumcentra. Dažas grupas migrēja atpakaļ uz dienvidiem, izspiežot vietējos iedzīvotājus vai daļēji tos asimilējot. Tā veidojās negroīdu rase, no bioloģiskā viedokļa tā ir visjaunākā. Australoīdu pazīmes izkaisītas dienvidustrumu virzienā, labi saskatāmas Indijas dienvidos, bet tīrākā veidā saglabājušās Austrālijā.

Austrumcentrs bija atdalīts no rietumcentra ar Centrālās Āzijas kalnu sistēmām un atradās Centrālajā Āzijā Huanhē un Jandzī upju lejtecēs, tam varētu pievienot Iekšējās Mongolijas un Ziemeļķīnas teritorijas. Vidējā paleolīta cilvēku galvaskausi no šīm teritorijām ir slikti saglabājušies, pēc tiem grūti spriest par vietējo populāciju īpatņu morfoloģiskajām pazīmēm. Vēlāk – augšējā paleolītā – Āzijas teritorijā bija novērojams iedzīvotāju polimorfisms kā rasu veidošanās procesa sākums, kad pazīmju komplekss vēl nebija sabalansēts.

Tālajā 1937. gadā krievu antropologs J. Roginskis izvirzīja hipotēzi par mongoloīdu sākumformas līdzību amerikanoīdu tipam, kuru dēvē par protomorfu, vēl nedifirencētu tipu. Pēdējā laikā šī teorija apstiprinājās, pētot Sibīrijas ciltis. Jukagiru tautai saglabājies šis senais mongoloīdo pazīmju komplekss.

Divu centru esamību apstiprina arī zobu pētījumi.

Vēlāk, cilvēkiem izceļojot no pirmatnējiem centriem un apdzīvojot plašākas teritorijas, veidojās sekundārie un vēl sīkākie centri, kuros norisinājās lokālo rasu formēšanās procesi, atbilstoši vietējiem dabas apstākļiem. Vēlajā paleolītā vai pat mezolītā izveidojās mums zināmas mazās rases jeb rasu tipi, kuru nosaukumi saistīti ar noteiktiem ģeogrāfiskiem reģioniem vai mūsdienu valstu nosaukumiem. Tātad, mūsdienu rases ir diezgan jauni veidojumi un izvietoti pasaulē atbilstoši migrāciju ceļiem.

Rasu tipi, rasu pazīmes, kā arī rasu izplatība pirms eiropiešu kolonizācijas paradīta Latvijas Dabas muzeja antropoloģijas ekspozīcijas daļā "Rases".

Eiropas teritorija ir vislabāk izpētīta. Pašlaik iedala ziemeļu un dienvidu eiropeīdus, katrā grupā ir vairāki morfoloģiskie tipi. Centrālajā Eiropā ir konstatētas mongoloīdās pazīmes dažādos variantos. Tās ir saistītas ar protomorfā kompleksa saglabāšanos, pastiprināšanos lielās tautu staigāšanas laikā un mongoļu ietekmi viduslaikos. Skandināvijas ziemeļos joprojām dzīvo lapi jeb sāmi ar savdabīgo laponoīdo pazīmju kompleksu, kas ir līdzīgs protomorfām mongoloīdam kompleksam.

Cilvēki ar šādām pazīmēm bija ienākuši no Krievijas ziemeļaustrumiem un Latvijas teritorijā dzīvojošajiem eiropeīdiem pirmo reizi pievienojās pirms 7 tūkstošiem gadu, bet vēlreiz - pirms 5,5 tūkstošiem gadu. Par to liecina Zvejnieku kapulauka - Ziemeļeiropā lielākā mezolīta/neolīta apbedījumu kompleksa - izpēte, kas notika 20. gs. 60.-70. gados Latvijas vēstures institūta arheologa Franča Zagorska vadībā. Iegūto skeletu galvaskausus analizēja antropoloģes Raisa Denisova un Rita Grāvere. Šajā kapulaukā cilvēki tika apglabāti vairāku gadu tūkstošu garumā. Konstatēti gan tīri eiropeīdi, gan indivīdi ar metisācijas pazīmēm. Tātad, kopš seniem laikiem arī Latvijas iedzīvotāju veidošanās procesi bija saistīti ar vairākkārtējām cilvēku grupu migrācijām, kas apstiprinājās arī tālākos pētījumos.

1990. gados Latvijas Vēstures institūta antropologs G. Gerhards veica pētījumus, saistītus ar ķermeņa garumu un masivitāti, un konstatēja, ka cilvēku augums Latvijas teritorijā vairakkārt mainījās. Akmens laikmetā šie procesi bija saistīti gan ar klimata izmaiņām, gan ar svešo cilšu ienākšanu, kas arī bija klimata izmaiņu rezultātā izraisītas migrācijas. Ienākušās metisās ciltis ar daudz mazāku augumu un austrumnieciskām pazīmēm ietekmēja vietējos iedzīvotājus jaukto laulību rezultātā. Tomēr šī ietekme nebija liela, jo ienācēju nebija daudz un to lielākā daļa palika Latvijas ziemeļaustrumu rajonos.

Pakāpeniski līdz 3. g.t. beigām pr. Kr cilvēki atguvuši iepriekšējo ķermeņa garumu, kas varēja būt 172 cm. G. Gerhards skaidro šo procesu gan ar labiem dabas apstākļiem un nodrošinātību ar pārtiku (medījumu), gan ar kārtējām migrācijām - akmens cirvju un Auklas keramikas kultūras cilšu ienākšanu vēlajā neolītā.

Kopš 1.g.t. sākuma praktiski visu 1. gadu tūkstoti Latvijas teritoriju atkal skar migrācijas. Ienākušie dažādu cilšu pārstāvji – gan balti (zemgaļi, sēļi, latgaļi), gan Baltijas somi (lībieši) bijuši liela auguma cilvēki, taču ar laiku manāma zināma atšķirība starp rietumu un austrumu rajonu iedzīvotājiem. Rietumu rajonos cilvēku augums bijis nedaudz lielāks nekā austrumos. Tāda tendence pastāvēja arī Lietuvā. Par iemeslu varēja būt gan pārtikas sastāvā esošo mikroelementu atšķirība, saistīta ar augsnes sastāvu, gan no iepriekšējiem gadu tūkstošiem mantotā austrumu ietekme.

20. gadsimta revolūcijas un kari kārtējo reizi izraisīja lielās tautu migrācijas un negatīvi ietekmēja cilvēka bioloģiju, bet 20. gadsimta otrajā pusē krasi palielinājies jaukto laulību skaits, kas bija saistīts ar iedzīvotāju pieplūdumu Latvijā no citiem Padomju Savienības reģioniem un saistīts ar padomju politiku. Šo mākslīgo migrāciju rezultātā pieaug krieviski runājošo un slāvu morfoloģisko tipu cilvēku skaits, kā arī īsāka auguma iedzīvotāju skaits, tomēr latviešu vīriešu vidējais ķermeņa garums 20. gadsimtā sasniedz 176 cm, kāds bijis vietējiem iedzīvotājiem 1. gadu tūkstoša sākumā.

Latvijā, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, austrumu ietekme migrāciju rezultātā visos laikos bija vislielākā un konstatējama ne tikai ārējā izskatā, bet arī, piemēram, pēc B un M asins grupu lielākas koncentrācijas.

Tātad, var izdarīt secinājumu, ka kopš senākiem laikiem cilvēka ģeogrāfija bija saistīta ar klimata izmaiņām, dažādu cilvēku grupu adaptāciju dabas apstākļiem konkrētos reģionos un cilšu/tautu migrācijām. Latvijas Dabas muzeja antropoloģijas ekspozīcijā ir informācija gan par rasēm kopumā, gan par latviešu tautas veidošanas procesiem. Tas ir parādīts mūsu ekspozīcijās "Rases" un "Latviešu etnoģenēze".

Mūsdienās cilvēki pielāgojas videi, izmantojot civilizācijas sasniegumus, nevis savas bioloģiskās iespējas. Lai dzīvotu mierīgi un saprotoši viens otram blakus, visiem vairāk jāzina par kaimiņiem. Iepazīšanas procesu varētu atvieglot muzeji. Piemēram, Vācijas pilsētā Štutgartē pašvaldība domā par speciālu muzeju, lai vietējie iedzīvotāji, kuri skaitā jau ir mazāk nekā iebraucēji, varētu iepazīties ar tām 120 tautām, kas mūsdienās dzīvo šajā pilsētā.

Etiķetes:{tortags,643,1}