Atklājumi.lv

Deņisovieši - paleolīta cilvēku trešais zars

Pirms dažiem gadiem zinātnieku vairākums uzskatīja, ka neandertālieši nav cilvēka senči, bet eksistēja ar tiem vienā laikā. Vairākums paleoantropologu bija pārliecināti, ka šīs divas sugas savstarpēji nejaucās. Tomēr 2010.g. ģenētiķu pētījumi atklāja, ka, neandertālieši, visticamāk tomēr krustojās ar Homo sapiens un mūsdienu cilvēkos saglabājušies vismaz 4% neandertāliešu gēnu.

Paleolīta arheoloģijā ir zināmas dažas grupas ar jauktām pazīmēm. Piemēram, zēnam no Tešiktašas alas Uzbekijā bijis apaļš galvaskauss, bet zobos joprojām saglabājās vairākas neandertāliešiem raksturīgas pazīmes. To var izskaidrot ļoti dažādi. Iespējams, šāda zobu uzbūve šajā populācijā saglabājās uztura dēļ: kalnu rajonos nav sulīgu augļu, pieejamie augi ir grūti sakošļājami, sēklas un saknes arī nav mīkstākā barība, tāpēc varēja saglabāties lielākie, masīvākie zobi, līdzīgi neandertāliešu zobiem. Ja tiešām homo sapiens un neandertālieši varēja krustoties, tad varbūt cilvēki, līdzīgi Tešiktašas zēnam, bijuši krustošanās rezultāts?

Bet varbūt šī zēna īpatnības ir saistītas ar citu problēmu? Un tā ir kādas līdz šīm nezināmas cilvēku grupas eksistēšana - trešā cilvēku suga, kura dzīvoja vienā laikā ar senākiem homo sapiens un neandertāliešiem. Tāda suga tiešām ir atrasta Deņisova alā Altajā.

Tagad šī grupa jau ir samērā labi izpētīta, taču par pētījumu rezultātiem plašākai sabiedrībai, ārpus paleoantropologu aprindām, pagaidām nav nekas daudz zināms.

Pētījumus kops 1983.gada veic Krievijas ZA Arheoloģija institūta Sibīrijas nodaļas zinātnieki sadarbībā ar dažādu valstu speciālistiem. Izrakumus Deņisova alā vada vēstures zinātņu doktors Mihails Šuņkovs, institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā, bet piedalās arī institūta direktors akadēmiķis P.Derevjanko. M.Šuņkovs savā intervijā interneta portālam НГС НОВОСТИ uzsvēra domu par cilvēka evolūcijas sarežģītību un cilvēces daudzveidību. Cilvēks no Deņisova alas, kura nosaukums, visticamāk, būs Homo altaiensis, pēc savām ģenētiskām pazīmēm ir arhaisks salīdzinoši ne tikai ar sapiens, bet arī ar neandertāliešiem, kuri tajā pašā laikā dzīvojuši citās alās, apmēram 100 km attālumā.

Pašlaik 100 km rādiusā no pirmo atradumu vietas Deņisova alā jau ir atklātas vēl 9 alas un 10 apmetnes.

Tagad ir vairāki lietišķie un ģenētiskie pierādījumi (ģenētiskās analīzes veiktas Svantes Pēbo laboratorijā Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūtā Vācijā), ka tiešām bez H. sapiens un H. neanderthalensis pastāvējusi vēl viena suga. Matemātiskie aprēķini parādīja, ka pirms 1 milj. gadu kopēja senču grupa sadalījās divos zaros. Viens zars gala rezultātā noveda pie cilvēkiem no Deņisova alas, cits zars vēlāk, apmēram pirms 500-600 tūkst. gadu, sadalījās cilvēka senčos un neandertāliešos.

Deņisoviešu senči pirms 800 tūkst. gadu caur Kaukāzu izplatījās uz Sibīriju. Klimata pasliktināšanas dēļ pirms 500 tūkst. gadu šie cilvēki bija spiesti atkāpties uz dienvidiem, bet pirms 300 tūkst. gadu atkal atgriezās. Par to liecināja mitohondriālās DNS analīzes, kuru rezultāti bija publicēti 2010.gada martā, bet tos vajadzēja papildināt ar kodola DNS analīzēm.

Kodola DNS analīzes tika veiktas tajā pašā 2010.gadā, izmantojot ģenētisko materiālu no 2008.gada atraduma - mazas meitenes pirksta falangas. Analīzes apstiprināja jaunās sugas atklāšanu un liecināja par deņisoviešu lielāku radniecību ar neandertāliešiem, nekā ar Homo sapiens.

Atbilstoši izrakumu materiāliem, kopš deņisoviešu atgriešanās no dienvidiem Deņisovas alā notiek nepārtraukta kultūras attīstība. Ap 45 000 līdz 50 000 gadu atpakaļ šeit izveidojās mūsdienu tipa cilvēkiem raksturīga vēlā paleolīta kultūra, kas ir senāka, nekā Rietumeiropas vēlā paleolīta kultūras.

Pētot Deņisovas alas slāņus, zinātnieki izvirzīja pieļāvumu, ka kādas senāk notikušas darbības rezultātā dažāda vecuma slāņi varēja sajaukties. Ja tas tā būtu, tad gan vēlā paleolīta darba rīkus nevarētu uzskatīt par piederošiem šiem cilvēkiem, bet Homo sapiens. Šīs jautājums vēl tiks pētīts.

Deņisova alas cilvēki krustojās gan ar neandertāliešiem, gan ar Homo sapiens. Iespējams, tas nebija tiešs process, kad satikās deņisovieši un sapiens grupa, bet pastarpināti caur neandertāliešiem, jo pēc mitohondriju nukleotīdu secības šie cilvēki bija daudz tuvāki neandertāliešiem, nekā modernā cilvēka senčiem. Deņisoviešu gēni saglabājas mūsdienu cilvēkos, sevišķi daudz – Melanēzijas (ieskaitot Jaungvineju) iedzīvotājos.

Homo altaiensis atklāšana runā par labu cilvēka multireģionālās evolūcijas hipotēzei, kura pieļauj, ka mūsdienu cilvēce varēja attīstīties vairākās vietās, bet no kopējiem senčiem. Iespējams, tie bija Homo erectus tipa senākie cilvēki. Sevišķi aktīvi šo teoriju atbalsta Ķīnas antropologi. Vairākums citu valstu zinātnieku uzskata Ķīnas zinātnieku centienus par nacionālisma izpausmēm. Tomēr ir daži galvaskausi, kuriem grūti atrast vietu evolūcijas shēmā, ignorējot multireģionālās evolūcijas modeli. Viens no tiem – galvaskauss no Dali Ķīnā. Tam varētu atrasties vieta starp pārējiem atradumiem, ja pieņemtu, ka viņš ir cēlies no kopējas ar deņisoviešiem grupas, tikai gājis nevis pāri Kaukāzam uz Sibīriju, bet uz austrumiem, līdz Ķīnai un, iespējams, līdz Melanēzijas salām. Bet arī šīs jautājums vēl gaida savu risinājumu.

Avoti un literatūra:

А. П. Деревянко, М. В. Шуньков, А. К. Агаджанян, Г. Ф. Барышников, Е. М. Малаева, В. А. Ульянов, Н. А. Кулик, А. В. Постнов, А. А. Анойкин. Природная среда и человек в палеолите Горного Алтая. Условия обитания в окрестностях Денисовой пещеры. Новосибирск. 2003.

(http://news.ngs.ru/more/61991/ - Михаил Шуньков: «Homo altaiensis — человек алтайский» - НГС.НОВОСТИ)

Johannes Krause, Qiaomei Fu, Jeffrey M. Good, Bence Viola, Michael V. Shunkov, Anatoli P. Derevianko, Svante Pääbo. The complete mitochondrial DNA genome of an unknown hominin from southern Siberia // Nature. 2010. Advance online publication 24 March 2010.

David Reich, Richard E. Green, Martin Kircher, Johannes Krause, Nick Patterson, Eric Y. Durand, Bence Viola, Adrian W. Briggs, Udo Stenzel, Philip L. F. Johnson, Tomislav Maricic, Jeffrey M. Good, Tomas Marques-Bonet, Can Alkan, Qiaomei Fu, Swapan Mallick, Heng Li, Matthias Meyer, Evan E. Eichler, Mark Stoneking, Michael Richards, Sahra Talamo, Michael V. Shunkov, Anatoli P. Derevianko, Jean-Jacques Hublin, Janet Kelso, Montgomery Slatkin, Svante Pääbo. Genetic history of an archaic hominin group from Denisova Cave in Siberia // Nature. 2010. V. 468. P. 1053–1060.

Etiķetes:{tortags,646,1}{/groups}