Atklājumi.lv

Senie homo sapiens nedzīvoja ilgi

Vairāki antropologi pieļauj, ka vēlā paleolīta sākumā, apmēram pirms 50-30 tūkst. gadu, bet, iespējams, vēl agrāk, homo sapiens populācijas piedzīvoja demogrāfisku pieaugumu. Nav izslēgts, ka tieši demogrāfiskie faktori ietekmēja neandertāliešu un citu arhaisku cilvēku izspiešanu un Homo sapiens izplatīšanos. Demogrāfiskā pieauguma iemesli nav zināmi, bet domājams, ka viens no iemesliem varēja būt dzīves ilguma pieaugums un mirstības samazināšanās. Neandertāliešu zobos un kaulos ir atklāts daudz vairāk slimību, traumu un stresu pazīmju, nekā agrīno homo sapiens kaulos un zobos.

Lai pārbaudītu šo hipotēzi, Ēriks Trinkaus (Vašingtonas universitātes Antropoloģijas fakultāte, Sentluisa) izanalizēja seno cilvēku individuālo vecumu. Viena no pazīmēm – dzerokļu nodiluma pakāpe indivīdiem, kas bija vecāki par 20 gadiem.

Rezultātā viņš ieguva datus par 59 arhaiskiem cilvēkiem (faktiski tika analizēti neandertālieši), 13 vidēja paleolīta (pirms 200 000 - 40 000 tūkst. gadu) Āzijas un Ziemeļaustrumu Āfrikas homo sapiens (10 no tiem atrasti Skūlas un Kafzē alās Izraēlā), kā arī 49 vēlā paleolīta (pirms 45-25 tūkst. gadu) agrīniem modernā tipa cilvēkiem. Jauno (līdz 40 g.) un veco (pēc 40 g. vecumam) cilvēku proporcionālās attiecības izrādījās vienādas agrīniem sapiens un vēlīniem arhaiskiem cilvēkiem.

No 59 vēlīniem arhaiskiem cilvēkiem tikai 14 (23,7 %) bija sasnieguši 40 gadus, no 13 vidējā paleolīta sapiens – 1 (7,7%), no 49 augšēja paleolīta sapiens – 13 (26,5%). Statistiski nozīmīgu atšķirību starp Homo sapiens un neandertāliešiem netika konstatēts.

Visas trīs grupas pēc vecuma sastāva krasi atšķiras no analoģiskām holocēna grupām, kas dzīvoja pēdējos 10 000 gados. Vecāko cilvēku daļa holocēna grupās vidēji ir 39,3%. Vēl augstāki rādītāji ir mūsdienu cilvēku grupās, kas piekopj seno dzīves veidu un kam nav medicīnas mūsu izpratnē: līdz 40 gadiem nodzīvo 65% cilvēku, kuri sasnieguši 20 gadu vecumu.

Autors uzsver, ka mazs veco cilvēku skaits paleolītā nav izskaidrojams ar to, ka vecus cilvēkus neapglabāja. Tieši otrādi, arheoloģiskie dati liecina, ka starp apbedītājiem veco cilvēku daļa ir pat lielāka. Tas varēja izkropļot pētījuma rezultātus tikai uz veco cilvēku daļas pieaugumu.

Grūti pateikt, kad vēlā paleolīta cilvēku dzīves ilgums sāka pieaugt. Izskatās, ka visās tālaika grupās bērnu un pusaudžu daļa bija diezgan augsta, vairāki no viņiem bija bāreņi, bet darba slodze bija augsta pieaugušo trūkuma dēļ. Protams, nebija vecmāmiņu un vectētiņu, kuri varēja auklēt mazuļus.

Ar ko tad var izskaidrot cilvēces pieaugumu vēlajā paleolītā? Autors uzskata, ka tas bija saistīts nevis ar dzīves ilguma pieaugumu, bet ar bērnu un pusaudžu mirstības samazināšanos. Neatbildēts gan paliek jautājums - kāds bija mirstības samazināšanās iemesls.

Attēls: Emmanuel Brenner. Prehistoric man hunting bears. Wikipedia Commons.

Avots:

Erik Trinkaus. Late Pleistocene adult mortality patterns and modern human establishment // Proc. Nat. Acad. Sci. USA. Published online before print January 10, 2011, doi: 10.1073/pnas.1018700108. 

Redaktora piezīme:

Viskonsīnas universitātes Medisonā asociētais antropoloģijas profesors Džons Hauks savā blogā, aplūkojot šeit atstāstīto Trinkausa publikāciju, norāda uz citu, jau 2004. gadā PNAS publicētu rakstu (Caspari, Rachel, and Sang-Hee Lee. "Older Age Becomes Common Late in Human Evolution." Proceedings of the National Academy of Sciences, U. S. A.. 101 (2004): 10895-10900.), kurā izmantotas tādas pašas metodes un iegūti gandrīz tādi pat rezultāti kā Trinkausam. Kaspari un Sang-Hee raksts, Hauks norāda, toreiz ieguva plašu vērību un tēmas diskusija 2004.-2005.g. turpinājās virknē prestižu cilvēka evolūcijai un paleoantropoloģijai veltītu žurnālu. Diemžēl Trinkaus savā rakstā neatsaucas ne uz vienu no šīm publikācijām, pierādot, cik ambiciozi un negodīgi dažreiz mēdz būt zinātnieki, kā arī to, ka PNAS eksperti-recenzenti ne vienmēr ir savu uzdevumu augstumos.

Etiķetes:{tortags,647,1}{/groups}