Atklājumi.lv

Tehnoloģiju apmaiņa un augsts iedzīvotāju blīvums uztur kultūras līmeni

Angļu zinātnieki izstrādājuši jaunu modeli kultūras attīstībai cilvēku sabiedrībā. Tas paredz cilvēku populāciju dalīšanu dažādās apmetnēs ar atšķirīgiem kultūras līmeņiem. Jaunizveidotā modeļa izpēte parādīja, ka reiz sasniegtais kultūras (tehnoloģiju) līmenis var saglabāties tikai relatīvi augsta apmetņu iedzīvotāju blīvuma gadījumā.

Šo blīvumu var arī pazemināt - ja vien starp atsevišķām apmetnēm pastāv kultūras apmaiņa. Modelēšanas rezultāti, ko ieguva, izmantojot Eiropas kromaņoniešu kultūrai aprēķinātos parametrus, labi apraksta kultūras veidošanās sākuma posmus arī Āfrikā un Priekšāzijā.
Pirmās mūsdienu tipa cilvēkam raksturīgās civilizācijas sāka veidoties apmēram pirms 100 tūkstošiem gadu Āfrikā. Civilizētais cilvēks medīja ar metamo šķēpu, šāva ar loku, prata pīt no šķiedrām virves. Ķermeni rotāja ar krāsojumiem un tetovējumiem, darināja krelles no gliemežvākiem, dzīvnieku zobiem, plaši bija pārstāvēti reliģisko kultu priekšmeti. Tāpat šie cilvēki jau prata zīmēt gan abstraktas, gan dabā noskatītas ainas, izmantoja ne tikai prasmīgi veidotus akmens un kaula rīkus, bet arī mūzikas instrumentus - kaula svilpītes.

Šobrīd ir daudz argumentu, kas liecina, ka Homo sapiens civilizācija Āfrikā radusies vairākas reizes. Senākas arheoloģiskās liecības ir attiecināmas uz laiku pirms 160 tūkstošiem gadu (tiesa, šo skaitli daļa arheologu apstrīd). Par nākošo civilizācijas uzplaukumu liecina 90-70 tūkstošus gadu seni artefakti (cilvēka roku veidoti priekšmeti), bet trešais mūsdienu tipa civilizācijas attīstības vilnis Āfrikā nu jau attiecas uz 40 tūkstošu gadu tālu pagātni. (Par diviem Āfrikas civilizācijas viļņiem var izlasīt rakstā Cilvēka kultūras rašanās Āfrikā noritēja divos posmos, "Elementi", 05.11.2008.)

Eiropā šīs civilizācijas ietekme sāka iezīmēties apmēram pirms 45 tūkstošiem gadu, un pāreja jaunajā kultūrā beidzās relatīvi ātri. Dienvidsibīrijā un Ziemeļāzijā pirmās jaunās kultūras pazīmes tiek datētas ar 43 tūkstošus gadu senatni, bet viss inovāciju ieviešanas process prasīja vēl 20-15 tūkstošus gadu. Dienvidaustrumāzijā jaunā civilizācija ieradās ar vēl lielāku aizkavēšanos - apmēram pirms 30 tūkstošiem gadu. Visvēlāk jaunajai civilizācijai raksturīgās pazīmes sāka veidoties Dienvidāzijā un Austrālijā.

Par vēlīnā paleolīta kultūru ievadošo iezīmju parādīšanās iemeslu ir pieņemts uzskatīt mūsdienu cilvēka ar viņam raksturīgajām kognitīvajām spējām un sociālo uzvedību veidošanās nobeigumu. Taču zinātniekiem ir zināms, ka mūsdienu tipa cilvēki Āfrikā dzīvoja jau vismaz pirms 200-160 tūkstošiem gadu. Pirms 90-40 tūkstošiem gadu viņi devās apgūt Veco Pasauli. Tad kāpēc inovāciju parādīšanās ir tik nevienmērīgi izvietota laikā un telpā, ja cilvēki bija pilnībā gatavi tās pieņemt? Daži zinātnieki uzskata, ka kultūras inovācijas ir rezultāts bioloģiskām mutācijām, kas dažādās cilvēku apmetnēs parādījās dažādos laikos. Citi šo skatījumu apstrīd, jo tad sanāk, ka Āfrikas ciltis kultūras attīstību rosinošās mutācijas ieguva un zaudēja vairākas reizes. Taču jautājums vienalga paliek - kāpēc mūsdienu tipa cilvēka un kultūras civilizācijas parādīšanās ir tik spēcīgi nošķirtas laikā - ar apmēram 100 tūkstošu gadu starpību?

Angļu ģenētiķi un arheologi no Londonas universitātes koledžas uz šo jautājumu mēģina atbildēt ar demogrāfijas palīdzību. Augošais iedzīvotāju blīvums liek cilvēkiem apmesties citās vietās, bet jaunu teritoriju apgūšana izraisa nepieciešamību pēc tehnoloģijas un kultūras inovācijām. Atbilstoši, migrējot cilvēki pārnes savas kultūras prasmes. Iedzīvotāju blīvuma palielināšanās izraisa arī starpgrupu kontaktu un konfliktu biežuma palielināšanos - un tas viss, bez šaubām, veicina kultūras un tehnoloģiju apmaiņu.

Zinātnieki izveidoja kultūras prasmju pārneses modeli, kurā tika ņemta vērā populācijas sadalīšanās atsevišķās dažāda lieluma sabiedrībās. Katram subjektam sabiedrībā ir piešķirts kultūras (tehnoloģisko) prasmju līmenis, bet vidējā sabiedrības subjektu prasme raksturo apakšgrupas civilizētības līmeni. Katrā paaudzē prasme var mainīties atkarībā no "apmācamības" - tā var samazināties sliktiem skolniekiem (un/vai pārāk sarežģītu tehnoloģiju gadījumā) vai arī palielināties centīgiem un gudriem skolniekiem. Nevīžīgo un centīgo skolnieku attiecību nosaka divi parametri. Dabīgi, subjektu kontakti starp sabiedrībām izmaina kopējo civilizētības līmeni apakšgrupā: subjekta ar augstām prasmēm parādīšanās palielina kopējo līmeni, bet ar zemām - samazina.

Šī modeļa izpēti, tikai bez iedalījuma apakšgrupās, pirms dažiem gadiem veica kanādiešu etnogrāfs Džozefs Henrihs (Joseph Henrich). Viņš parādīja, ka pie augsta iedzīvotāju blīvuma tehnoloģiskās prasmes noteikti uzkrājas, pat ja lielākā daļa skolnieku izrādās ne pārāk centīgi un personīgā prasme pazeminās. Viņš šo parādību nosauca par kumulatīvo adaptīvo evolūciju (cumulative adaptive evolution). Tagad angļu zinātnieki savā modelī bija paredzējuši populācijas sadalījumu heterogēnās (tas ir, dažādās pēc skaita) apmetnēs starp kurām noris kultūras apmaiņas sakari, kā arī, pētīja modeļa jūtīgumu pret apmācības parametru (individuālās prasmes pazemināšanās un palielināšanās tempi paaudžu secībā) un apmaiņas intensitātes izmaiņām.

Jaunais pētījums parādīja, ka kopējais kultūras līmenis palielinās gadījumā, ja visas populācijas blīvums pārsniedz sliekšņa vērtību. Jo sarežģītāka civilizācija (sarežģītāka apmācība), jo augstākam jābūt šim iedzīvotāju blīvuma slieksnim. Turklāt, jo lielāki apmaiņas vai migrācijas tempi, jo ātrāk uzkrājas kultūras prasmes. Pie tam skaidri redzams, ka, bez kultūras apmaiņas vajadzīgā civilizētības līmeņa uzturēšanai iedzīvotāju blīvumam jābūt desmitiem, bet varbūt pat simtiem reižu augstākam nekā izveidotu sakaru gadījumā! Ja iedzīvotāju blīvums sarūk vai samazinās apakšgrupu (apmetņu) skaits, tad kultūras līmenis pakāpeniski samazinās.

Saskaņā ar angļu pētnieku viedokli, kultūras apmaiņas modelis izskaidro trīs ļoti svarīgas agrīnās kultūras evolūcijas īpatnības. Pirmkārt, civilizācijas agrā parādīšanās Āfrikā. Tieši tur izveidojās mūsdienu tipa cilvēks un tur to skaits sasniedza sākotnējo sliekšņa vērtību. Pēc tam nelabvēlīgu vides apstākļu rezultātā paleolīta populācijas apmērs pazeminājās, un iedzīvotāju blīvums un grupu skaits izrādījās nepietiekams kumulatīvajam evolūcijas efektam. Civilizācija izzuda, lai vēlāk ar jaunu demogrāfisko vilni parādītos atkal. Otrkārt, civilizācijas pazīmju parādīšanās dažādās vietās dažādos laikos. Skaidrs, ka dažādos reģionos iedzīvotāju skaits pieauga asinhroni un dažādos ātrumos. Šajā gadījumā gan kultūras apmaiņas efekts, gan dažādā blīvuma efekts ietekmēja civilizētības beigu līmeni. Un, beidzot, trešā īpatnība - civilizācijas veidošanās aizkavēšanās, salīdzinot ar mūsdienu cilvēka anatomijas un apziņas veidošanos. Acīmredzams, ka vajadzēja kādu laiku, lai iedzīvotāju blīvums sasniegtu nepieciešamo sliekšņa līmeni.

Zinātnieki aprēķināja - ar iedzīvotāju blīvumu apmēram trīs cilvēki uz 100 km2 Eiropas teritorijā (9 miljoni km2) varēja rasties un pastāvēt vēlīnā paleolīta tehnoloģiskā civilizācija. Lai to pašu blīvumu sasniegtu paleolīta Āfrika (platība apm. 24 miljoni km2), vajadzētu apmēram 100 tūkstošus gadu. Šis vērtējums, kaut arī ļoti rupjš, taču labi atbilst kultūras "atpalikšanai" no anatomijas. Ziemeļāfrikai un Priekšāzijai vēlīnās paleolīta kultūras parādīšanās laika vērtējumi arī pilnībā atbilst arheoloģiskajiem datējumiem - apmēram pirms 40 tūkstošiem gadu.

Tādējādi, modelis demonstrē ciešu saikni starp kultūras procesiem un demogrāfiju cilvēka civilizācijas sākuma posmos. Tas parāda kultūras apmaiņas un iedzīvotāju blīvuma pozitīvo lomu augsta civilizētības līmeņa uzturēšanā.

Šis modelis labi apraksta kultūras evolūcijas sākuma etapus, taču diez vai ir vērts attiecināt modelēšanas rezultātus uz mūsdienu pasauli, kurā iedzīvotāju blīvums nav draudīgi mazs, bet gan tieši otrādāk - draudīgi liels. Kurā apmaiņas intensitāte tiek mērīta nevis gadsimtos, bet sekundēs, un kurā runa ir nevis par lokālu tehnoloģiju apmaiņu, bet par tehnoloģijas globalizāciju. Skaidrs, ka mūsdienu kultūras procesu aprakstīšanai nepieciešami citi modeļi. Taču mums ir svarīgi, lai arī mūsdienu kultūras procesu modeļu radīšanā piedalītos ne vien kulturologi, bet arī demogrāfi.

Elēna Naimarka

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Avoti:

1) Adam Powell, Stephen Shennan, Mark Thomas. Late Pleistocene Demography and the Appearence of Modern Human Behavior // Science. 2009. V. 324. P. 1298-1301.
2) Joseph Henrich. Demography and Cultural Evolution: Why adaptive cultural processes produced maladaptive losses - The Tasmanian Case // American Antiquity. 2004. V. 69 (2). P. 197-214 (pilns teksts - PDF, 1,12 Мб).

Skatīt arī:
UCL study: high population density triggers cultural explosions - Londonas universitātes koledžas preses relīze, 05.06.2009.

Raksts pārpublicēts no www.elementy.ru