Atklājumi.lv

Pāreja no neandertāliešiem uz mūsdienu cilvēkiem Rietumeiropā

Visos laikos, kopš senākie cilvēki sāka migrēt, un līdz mūsdienām, kad dažādu iemeslu dēļ dažāda izmēra cilvēku grupas parādās svešās teritorijās, veidojās situācijas, kad aborigēnu un ienācēju grupas sāka konkurēt savā starpā par izdzīvošanu.

Rezultāti varēja būt dažādi. Pastāvēja varbūtība, ka, pateicoties ļoti mazai teritorijas apdzīvotībai, vietējie iedzīvotāji varēja pat nepamanīt svešinieku ierašanos. Ja teritorija bija biežāk apdzīvota, varēja izcelties karš, jo ienācēji cīnījās par teritorijai iegūšanu un pieeju pārtikas resursiem. Gadījās, ka dažādu grupu satikšanas notika miermīlīgi, tomēr rezultāti vienalga varēja būt dažādi – abas grupas (vai kultūras) pastāvēja blakus vai agri vai vēlu notika asimilācija, un atkal – bija iespējami dažādi notikumu varianti.

Viens no jautājumiem, kas nedod mieru gan zinātniekiem, gan vienkārši cilvēkiem, kuriem interesē senvēsture, ir jautājums par notikumiem, kas ir saistīti ar neandertāliešu un kromaņjoniešu satikšanos.

Šī tēma tiešām ir ļoti interesanta, ar to saistītie jautājumi tiek apspriesti dažādos izdevumos, notiek aktīvi pētījumi, kas saistīti gan ar neandertāliešu ģenētiku, gan ar viņu bioloģiju, sevišķi daudz rakstu par smadzeņu pētījumiem. Tiek apspriestas neandertāliešu domāšanas spējas un viņu mākslas izpratne. Daži zinātnieki uzskata, ka neandertālieši bija tik pat gudri, ka Homo sapiens, tikai viņiem nepaveicās. Citi uzskata, ka neandertālieši bijuši pārāk neattīstīti. Tomēr tagad ir daudz pētījumu, kuros parādīts, ka neandertālieši bija ļoti interesanta grupa un viņi ir pelnījuši, lai par viņiem uzzinātu vairāk. Neandertāliešu tēmai atklājumos bija veltīti vairāki raksti, piemēram, par putnu spalvu izmantošanu rotājumos, par grupu lielumu un dzīves veidu, par neandertāliešu smadzeņu attīstību u.c.

Ar laiku mainās datējumi – gan tie, kas attiecas uz neandertāliešu parādīšanos, gan – uz to izzušanu. Tos sniedz kaulu materiāls un jaunas datēšanas metodes. Bet paliek atklāts jautājums par to, cik tad bija šo cilvēku, kurus mēs saucam par neandertāliešiem? Nav atrisināts jautājums, kāpēc tie ir izzuduši, kaut pastāv vairākas hipotēzes. Kādas bija attiecības starp neandertāliešiem un jaunatnācējiem – mūsdienu tipa cilvēkiem? Neandertālieši taču neizkūpēja gaisā, kad ienāca svešas ciltis. Tas nozīmē, ka kopējais iedzīvotāju skaits Eiropā palielinājās ar neoantropu ienākšanu. Mēs zinām arī iznākumu – galu galā izdzīvoja tikai mūsdienu tipa cilvēki, un tas nozīmē, ka neandertāliešu skaits samazinājās. Kā mainījās iedzīvotāju dažādu grupu proporcijas? Kā vispār mainījās iedzīvotāju skaits? Šiem demogrāfiskajiem jautājumiem veltīts Pola Melara (Paul Mellars) un Dženiferas Frenčas (Jennifer C. French) raksts žurnāla Science š.g. 29. jūlija numurā.

Autori nolēmuši analizēt kādu Rietumeiropas teritoriju, kas ir labi izpētīta. Viņu izvēle – Akvitānija, Francijas dienvidrietumu apgabals 75 000 km3 platībā. Tieši šeit ir lielākais neandertāliešu un kromanjoniešu atklāto apmetņu skaits Eiropā un tieši šeit atrodas slavenas atradnes Mustjē, Sensezārē, Ferasī, Kvinā u.c. Analizēti dati par 20 000 gadu laika posmu – pirms 55 000 – 35 000 gadiem (kalibrētie dati). Visu šo laiku var sadalīt atsevišķos posmos atbilstoši kultūrām, sākot ar senākām.

Tātad, laikā pirms 55 000 līdz 44 000 gadiem šajā apgabalā bija izplatīta vēlā Mustjē kultūra - Mustjē ar Ašēlas tradīcijām (Mousterianof-Acheulian tradition - MTA), datēta ar termoluminiscences un elektronu spina rezonanses (ESP) metodēm. Raksturīgākie šīs kultūras darba rīki bija nelielie rokas cirvji, apstrādāti no abām pusēm (bifacially flaked hand-axe forms), un nažveida plāksnītes (backed knives) ar plakanu muguru (rīka daļa, kuru tur rokā). Pēc šo rīku proporcijām periods dalās A un B stadijās.

Nākamajam laika posmam raksturīga Šatelperonas kultūra, kas uzskatāma par pārejas posmu no vidējā uz augšējo paleolītu. Pēc paleoantropoloģijas pētījumu (piem., Sensezārē) rezultātiem secināts, ka šīs abas ir neandertāliešu kultūras. Šatelperonas kultūras progresīvās pazīmes parasti tika skaidrotas ar kromanjoniešu parādīšanos, ar Mustjē un augšējā paleolīta tehniku sajaukšanos, kas izpaužas īpašās Šatelperonas industrijas rīku formās, datējamas ar laika periodu pirms 44 000 līdz 40 250 gadiem (14C datējumi).

Šatelperonam seko klasiskā augšēja paleolīta Oriņjakas kultūra (arī proto-Oriņjakas jeb pirms-Oriņjakas kultūra), kurai raksturīgi īpaša tipa krama rīki (kasīkļi, asgaļi, nažveida asmeņi un ar īpašu retušu apstrādāti naži), bieži kombinēti ar kaulu, kā arī īpaši ornamentēti. Oriņjakas industrijas „tehniskais komplekss" tiek datēts ar laika periodu pirms 40 250 līdz 35 000 gadiem (14C datējumi).

Kopumā šis laiks sakrīt ar leduslaikmeta interstadiālu un laiku, kad Īslandes ledus vairogs sasniedza savu maksimumu. Ir plaši izplatīts uzskats, ka šajos klimatiskajos apstākļos Rietumeiropas iedzīvotājus pārstāvēja MTA un Šatelperonas kultūras neandertālieši, bet par Oriņjakas kultūras nesējiem uzskatāmi anatomiski mūsdienu tipa cilvēki Homo sapiens sapiens.

Salīdzināti katra perioda dati, kas aptver apmetņu skaitu, resursu izmantošanu (darba rīku un dzīvnieku kaulu daudzums), kā arī apmetņu dzīvojamā platība. Šatelperonas kultūras apmetņu Akvitānijā bija pārāk maz, tāpēc paņemti dati arī par divām apmetnēm Perigoras (Périgord) reģionā Francijas centrālajā daļā – Arsisurkuru un Šatelperonu. Pēc autoru datiem apmetņu skaits pieauga vairāk nekā 2,5 reizes: ja MTA un Šatelperonas kultūru pārstāvju apmetņu skaits bijis attiecīgi 26 un 30, tad Oriņjakas kultūras pārstāvjiem to skaits jau sasniedza 108 (apmetnes alās un grotos). Par atklāta tipa apmetnēm MTA periodā izpētes teritorijā datu nav, Šatelperonas kultūrai piederošo zināmo apmetņu skaits ir tikai 7, bet Oriņjakas kultūras pārstāvju apmetņu skaits ir 39.

Tas pats attiecas arī uz darba rīku un dzīvnieku kaulu daudzumu (skaitīts rīku daudzums, kas uzkrājās 1000 gados 1 kvadrātmetrā): pieaugums ir no 6,6 MTA un 9,7 Šatelperonas kultūras rīkiem līdz 17,6 Oriņjakas kultūrai piederošiem rīkiem.

Dzīvnieku kauli izmantoti gaļas daudzuma aprēķinos, ņemot vērā dzīvnieku sugas. Pielikumā ir aprakstīta metode, kā var uzzināt, cik daudz gaļas patērēja katras apmetnes iemītnieki. Datu par MTA nav, bet Šatelperonas un Oriņjakas kultūru apmetnēs šīs daudzums ir 84,6 un 152,8 kg uz 1 m2.

Jo vairāk iemītnieku, jo lielāks ir gaļas patēriņš (protams, jāņem vēra dabas apstākļu izmaiņas, bet šajā gadījumā salīdzinājums tika veikts vienā laika dažādās apmetnēs).

Darba rīku daudzums un dzīvnieku kaulu skaits, kas ļauj uzzināt gaļas patēriņu, saucas ar resursu apgūšanas intensitāti. Var redzēt, ka šī intensitāte vidēji pieaug 1,8 reizēs.

Nedaudz sarežģītāk ir ar apdzīvotās platības aprēķiniem, jo laika gaitā apmetņu konfigurācija mainījās, mājokļi tika celti ar novirzi no sākotnējā apmetnes centra, bet vēlāk – pretējā virzienā. Tāpēc zinātnieki vērtēja minimālo apdzīvoto platību. Tika konstatēts, ka mūsdienu tipa cilvēku apmetnes ieņēma lielākas platības, nekā neandertāliešu apmetnes – no 100 (maksimāli – 250) līdz 500-600 m2, tātad – 2-3 reizēs.

Pētījuma autori secina, ka visi šie dati liecina par Francijas dienvidrietumu iedzīvotāju skaitu pieaugumu 9-10 reizēs (tas ir aprēķināts, reizinot darba rīku, gaļas daudzumu un apdzīvojamas platības datus). Tas nozīmē, ka uz 1 neandertālieti bija 9-10 kromanjoniešu (un pat vairāk!). Šis skaits varētu būt līdzīgs visā Rietumeiropā. Bet šajā gadījumā nebija vajadzīgi ne kari, ne kanibālisms – neandertālieši vienkārši tika asimilēti un pazuda ienācēju masā (arī ģenētiski).

Iegūtie dati netieši norāda uz skaitlisku mūsdienu tipa cilvēku pārākumu. Tehnoloģiskie, ekonomiskie, sociālie, bioloģiskie un citi adaptīvie mehānismi sekmējuši mūsdienu tipa cilvēku pārākumu un veicinājuši neandertāliešu skaita samazināšanos.

Kaut pagaidām nav viss skaidrs par izdzīvošanas spējām, par to, kāds bijis konkrētu grupu nodarbošanās veids, kas palīdzēja viņiem izdzīvot jaunajos apstākļos, apdzīvojot jaunus reģionus, un vai viņu lielais skaits netraucēja pašu izdzīvošanai un kādā veidā kromanjonieši pielāgojās dzīvei viņiem jaunajos apstākļos, tomēr ir uzlabots priekšstats par kromanjoniešu medību un vispār pārtikas iegūšanas un saglabāšanas metodēm, labāk izpētīta grupu mobilitāte, savstarpējo attiecību attīstība un grupas vienotība, kā arī citi izdzīvošanu veicinošie aspekti, tai skaitā saistītie arī ar garīgo attīstību, kas izpaužas mākslā, apbedīšanas rituālos u.c. Klimatisko un vides faktoru izmaiņu virkne ietekmēja cilvēku dzīvi un bija viens no faktoriem, kas ietekmēja iedzīvotāju grupu maiņu un izzušanas procesu, sevišķi sakarā ar pēkšņu aukstuma perioda iestāšanos pirms 40 000 gadiem.

Autori atbalsta vienādu pieeju nodarbinātības noskaidrošanā un vienādas demogrāfisko izmaiņu skalas izmantošanu pētījumos par pāreju no neandertāliešiem uz kromanjoniešiem arī citos Eiropas reģionos.

Avots:

Paul Mellars,  Jennifer C. French. Tenfold Population Increase in Western Europe at the Neandertal–to–Modern Human Transition. Science 29 July 2011