Atklājumi.lv

Cik sen suņi dzīvo blakus cilvēkam?

Mēs esam pieraduši, ka suņi ir mums blakus, un reti kāds iedomājas, cik sen šie dzīvnieki dzīvo kopā ar cilvēku? Var rasties arī cits jautājums – cilvēks pieradināja suni vai suns izvēlējās dzīvot blakus cilvēkam?

Par suņiem ir daudz interesantu pētījumu, kuru autori apgalvo, ka atraduši suņu pieradināšanas vietu un noteikuši laiku. Piemēram, 2009.gada Pītera Savolainena (Peter Savolainen) ar kolēģiem rakstā teikts, ka, izpētot 1543 suņu 40 vilku DNS, viņi konstatējuši, ka suņi ir cēlušies no vilkiem Ķīnas teritorijā uz dienvidiem no Jandzi upes ne agrāk kā pirms 16 300 gadiem.

Tajā pašā 2009.gadā Dr.Ādams Boiko (Adam Boyko) no Kornela universitātes (ASV), intervijā „The New York Times" apgalvoja, ka suņu domestikācija notikusi kaut kur starp Āfriku un Austrumāziju, visdrīzāk – Kaukāzā.

Suņu vecums Austrumeiropā ir nedaudz mazāks. Brjanskas apgabala Jelisejeviču apmetnē Krievijā atrasti labi saglabājušies suņu galvaskausi, kuru vecums ir 13 900 gadi. Šie suņi fenotipiski bija līdzīgi Kaukāza suņiem. Suņu atliekas atrastas arī citviet Krievijā un Ukrainā un šo atradumu vecums ir starp 14 000 un 10 000 gadiem. Šajā intervālā iekļaujas atradums no Oberkaselas Vācijā – apmēram 13 000 gadu veci. Tas bija zēna apbedījums kopā ar suni.

Salīdzinot Āzijas un Eiropas atradumus, izrādījās, ka Austrumeiropas suņi bija ļoti līdzīgi atradumiem Šoves un Goijes alās Francijā. Suņa galvaskauss Goijē alā bija atrasts ļoti sen – 1860.gadā. Mūsdienās šīs galvaskauss ir izpētīs gan ar radioaktīvā oglekļa metodi, gan ar izotopu metodi. Konstatēts, ka šī suņa vecums no Šovē alas ir 26 000 gadi, bet no Goijē alas - 31 700 gadi (Germonpre et al., 2009.g.). Šī suņa purns ir platāks un īsāks, platāks nekā vilkiem ir arī galvaskauss, un ļoti lieli zobi. Izotopu analīze parādīja, ka šie suņi pārtika no zirgu, briežu un citu lielo dzīvnieku gaļas, tāpat kā paši mednieki. Šis suns varēja būt tikai pieradināts vilks vai liela izmēra suns, ārēji līdzīgs Sibīrijas laikai. Pēc M.Sabļina viedokļa, ļoti līdzīgi izskatījās arī suņi no Jelisejevičiem, bet jaunākie dati ir rakstā par Sibīrijas suņiem no Razboiničjas alas Altajā. Šo suņu vecums izrādījās vēl senāks – 33 000 gadi. Tātad, pašlaik suņu vecums divās reizēs pārsniedz agrāk pieņemto. Un pēc visjaunākās informācijas – Goijē alas suņa vecums varētu būt ap 36 000 gadiem.

Par Altajā atrasto suni ir rakstīts žurnāla PLoS 27.jūlija numurā. Razboiničja ala Ustjkanskas rajonā zināma jau sen, kā arī suņa galvaskauss atrasts sen – 1975.gadā, bet tikai 2008.-2009.gados paveiktas vecuma noteikšanas analīzes pēc radioaktīvā oglekļa metodes, kas arī uzrādīja šo vecumu – 33 000 gadi. Pārbaude notikusi trijās neatkarīgās laboratorijās, tāpēc rezultāts noteikti ir ticams. Interneta vietnē „Gazeta.ru" viens no pētījuma autoriem, Ģeoloģijas un mineraloģijas institūta (Novosibirska) zinātnieks J.Kuzmins stāsta par šī galvaskausa datēšanu. Viena no analīzēm notikusi Paātrinātās masspektrometrijas (PMS) laboratorijā (masspektrometry laboratorium, Tucson, Arisona) Tuksonā (Arizona, ASV). Rezultāts – gandrīz 34 000 gadi. Vēl divas kontroles analīzes paveiktas PMS laboratorijās Oksfordas universitātē Lielbritānijā un Groningenas universitātē (Rijksuniversiteit Groningen) Nīderlandē, bet atraduma aprakstu sagatavoja Sjūzena Krokforda (Susan Crockford) no Viktorijas universitātes (Toronto universitātes koledža) Kanādā. Sjūzena Krokforda uzskata, ka suņi „pašdomestificējās" vairākas reizes vairākās vietās, tāpēc tie varēja parādīties dažādos vēstures periodos. Par šo procesu viņa raksta grāmatā „Dzīves ritmi: tireoīdais hormons un sugu izcelšanās."

Galvaskauss no Razbojničjas alas ir interesants arī ar to, ka saglabājās mumificētie audi. Zobi saglabājuši vairāk vilku pazīmju, bet galvaskausa un purna forma tomēr liecina par piederību sunim. Lai notiktu šādas izmaiņas, pietiktu dažu paaudžu dzīves laika. Tomēr nevar apgalvot, ka šie suņi ir mūsdienu Sibīrijas suņu senči, jo pagaidām nav fosīliju laika posmā starp 33 000 un 17 000 gadiem. Iespējams, tā bija kāda grupa, pēc kuras nav saglabājušies pēcteči, un vēlāk domestifikācija notikusi no jauna. Tāpat varēja notikt arī Eiropā.

Ziņas par suņiem cilvēku apmetnēs ir arī Latvijas teritorijā. Protams, šajā gadījumā nevar runāt par neandertāliešiem, jo tajā laikā Latvija vēl bija zem ledāja. Arī pirmajos gadu tūkstošos pēc ledāja atkāpšanos suņu šeit vēl nebija. Klimatam kļūstot siltākam, mainījās vides apstākļi. Cilvēki sāka apmesties uz dzīvi noteiktās vietās, veidojot apmetnes, tad viņiem parādījās arī suņi. Piemēram, Zvejnieku kapulauka 62.kapā ir atrasts zobi, kurus vairāki speciālisti uzskata par suņa, nevis vilka zobiem (viens no šiem zobiem ir Latvijas Dabas muzeja ekspozīcijā „Latviešu etnoģenēze"). 2006.gadā izdotajā grāmatā „Back to the Origin. New research in the Mesolithic-Neolithic Zvejnieki Cemetery and Environment, Nothern Latvia" par pētījumiem Zvejnieku kapulauka suņi ir minēti Lembi Lugasas (Lembi Lỡugas) un Gunilas Ēriksones (Gunilla Eriksson) rakstos. Zvejnieku II apmetnē suņi konstatēti kopš vidējā mezolīta, vairāk nekā pirms 8000 gadiem... Pirmie iedzīvotāji Latvijas teritorijā bija ziemeļbriežu mednieki, kas ienāca no dienvidrietumiem gar Baltijas ledus ezera krastu apmēram pirms 11 000 gadiem. Toreiz viņiem suņu vēl nebija. Acīm redzot suņi bija pieradināti šeit uz vietas vēlāk. Pastāv iespēja, ka domestifikācija notikusi bez īpašām cilvēka pūlēm: kādi vilku īpatņi sapratuši, ka izdevīgi dzīvot cilvēkam blakus un „pieradinājušies" paši. Jebkurā gadījumā šie suņi ir pierādījums tam, ka domestifikācija varēja notikt dažādā laikā dažādās vietās.

Avoti:

Jun-Feng Pang, Cornelya Kluetsch, Xiao-Ju Zou, Ai-bing Zhang, Li-Yang Luo, Helen Angleby, Arman Ardalan, Camilla Ekström, Anna Sköllermo, Joakim Lundeberg, Shuichi Matsumura, Thomas Leitner, Ya-Ping Zhang and Peter Savolainen. mtDNA Data Indicate a Single Origin for Dogs South of Yangtze River, Less Than 16,300 Years Ago, from Numerous Wolves// Molekular biology and Evolution. 2009. Vol. 26. Pp. 2849-2864.

Nicholas Wade. Research Undermines Dog Domestication Theory// The New York Times. August 3, 2009.

Ovodov N.D., Crockford S.J., Kuzmin Y.V., Higham T.F.G., Hodgins G.W.L., van der Plicht J.  A 33,000-year-old incipient dog from the Altai Mountains of Siberia: evidence of the earliest domestication disrupted by the Last Glacial Maximum // PLoS ONE. 2011. Vol. 6. No. 7. e22821. P. 1–7.

Germonpre M., Sablin M.V., Stevens R.E., Hedges R.E.M., Hofreiter M., Stiller M., Depres V.R. Fossil dogs and wolves from Palaeolithic sites in Belgium, the Ukraine and Russia: osteometry, ancient DNA and stable isotopes // Journal of Archaeological Science. 2009. Vol. 36. No. 2. P. 473–490.

Lembi Lỡugas. Animals as subsistence and bones as raw material for seters of prehistoric Zvejnieki//Back to the Origin. New research in the Mesolithic-Neolithic Zvejnieki Cemetery and Environment, Nothern Latvia" .2006. Lund. Pp. 75 – 90.

Gunilla Eriksson. Stable isotope analysis of human and faunal remains from Zvejnieki// Back to the Origin. New research in the Mesolithic-Neolithic Zvejnieki Cemetery and Environment, Nothern Latvia" .2006. Lund. Pp. 183 – 216.

Я.В. Кузьмин, Н.Д. Оводов. Были ли у неандертальцев собаки? // Енисейская провинция: альманах  Вып. 2 . - 2006, c. 171-177.

Я.В. Кузьмин. Исследованы останки самой древней собаки. «Газетa.Ru». 29.07.2011.

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.