Atklājumi.lv

Seno cilvēku māksla

Parasti savas lekcijas par seno mākslu es sāku, norādot, ka, manuprāt, jau senākos darba rīkus var uzskatīt par mākslas priekšmetiem, kā arī, iezīmējot, kā senā māksla var palīdzēt mūsdienu zinātniekiem. Un lūk - tieši šie jautājumi apspriesti divos jaunākajos, portālā antropogenez.ru publicētajos rakstos, kas aplūko ar seno mākslu, tās izpausmēm un mūsdienu uztveri saistītas tēmas.

1. Ašēlas rokas cirvji un protodizains

Senāko darbarīku dizainam veltītu rakstu ar šādu nosaukumu J. Beļajeva un prof. V. Ļubins no Krievijas ZA Materiālās kultūras vēstures institūta gatavo publikācijai Krievijas Arheoloģiskās gadagrāmatas 1. izdevumā (Sankt-Pēterburgas universitātes izdevniecība).

Dizaina pirmsākumi ir saistīti ar laiku, kad darba rīkos sāka atspoguļoties ne tikai utilitārā priekšmeta nozīme, bet arī tādi kultūras faktori, kā tradicionālās normas, estētiskie uzskati, sakrālās un sociālās informācijas kodēšana, u.c. Ar protodizainu apzīmē parādību, kad apstrādātos priekšmetos var saskatīt dizaina elementus, bet šī darbība vēl nebija profesionāli noformēta. Lai paskaidrotu savu domu, zinātnieki piedāvā izanalizēt Ašela tipa rokas cērtes – čoperus.

Senākie akmens rīki atrasti Austrumāfrikā slāņos, kuru vecums datēts ar 2,6 milj. g. Ar šo laiku sākas senākais akmens laikmets – paleolīts, garākais posms cilvēka senvēsturē. Garākā paleolīta daļa ir agrais paleolīts (pirms 2,6-0,25 milj. g.). Šī perioda pirmajos miljons gados darba rīku izgatavošanai senie homo meklēja akmeņus, kurus varēja kaut minimāli apskaldīt, lai izveidotu asas malas. Turpinot skaldīšanu, varēja panākt, ka veidojās darba rīks ar labu asmeni vai asgalis – čopers ar apstrādātu vienu vai divām šķautnēm. Tādējādi viens un tas pats akmens varēja būt gan rīks, gan nuklejs (kodols-sagatave) turpmākai apstrādei. Pēc Olduvajas aizas nosaukuma, kur šāda tipa rīki tika atrasti pirmo reizi, tos sauc par Oldovajas rīkiem, vai Oldovajas kultūru, vai par oļu rīkiem, jo tie ļoti maz atšķiras no parastiem oļiem.

Pirms 1,8-1,4 milj. gadu rīku izgatavotāji demonstrē nedaudz sarežģītākas tehnoloģijas, bet pirms 1,6-1,4 milj. gadu dažviet parādās jaunas tehnoloģijas - radiālā nukleju skaldīšana, salīdzināma ar daudz vēlākiem paņēmieniem, kas zināmi vidējā paleolītā kā Levaluā tehnoloģijas, kad rīku izgatavotāji jau kontrolēja katru nākamo izgatavošanas posmu. Tā jau ir augsta līmeņa abstraktās domāšanās attīstības liecība, jo cilvēku prātā pastāvēja visu darbību ķēde un veidojās priekšstats par gatavu produktu. Tomēr morfoloģiski priekšmetu tipoloģiskais sortiments bija ļoti ierobežots, standartizācijas arī vēl nav – katra priekšmeta forma nedaudz atšķiras, jo atšķiras oļu sākotnēja forma.

Abpusējā rīku apstrāde jau skar ne tikai rīku malas, bet arī rīku korpusu. Galvenais mērķis – izveidot funkcionāli nozīmīgus elementus, bet rīku kopēja forma nebija svarīga.

Autori uzsver, ka Ašēlas tipa rīki principiāli atšķīrās no Olduvajas tipa rīkiem. Attīstījās dažādas skaldīšanas tehnoloģijas, kas ļāva iegūt sagataves gan mazo, gan lielo rīku gatavošanai. Tehniskās apstrādes metodes un specializētā pieeja asu malu (šķautņu) veidošanai redzamas arī pieaugošā rīku komplekta specifikā. Palielinājās gan rīku sortiments, gan apstrādes paņēmienu dažādība. Autorus vairāk interesē cērtes jeb rokas cirvji. Atšķirībā no čoperiem un čopingiem, Ašēlas liela izmēra rīkiem un sevišķi rokas cērtēm ir vienotas trīsdimensiju formas, tos gatavoja pamatsagataves pilnas modifikācijas ceļā.

Pastāv vairākas definīcijas, kas raksturo Ašēlas cērtes. Kopējais apraksts varētu būt šāds: tie ir liela izmēra iegareni rīki, gatavoti no plakaniem iežu gabaliem vai sagatavēm, abu pušu pilnas vai daļējas skaldīšanas ceļā tā, lai sagataves malas lielākā perimetra daļā pārtop par asmeni, bet distālais gals ir noasināts. Kopēja forma var būt ovāla vai trīsstūra, šķērsgriezums – lēcas formā.

Rokas cērtēm ir raksturīga ass simetrija. Agrākiem paraugiem tās vēl nav, bet tā labi saskatāma vēlākajā periodā. Tendence pastiprinājās, kad sāka izmantot lielākas sagataves (virs 10 cm). Agrākiem rīkiem (pirms 1,6-1,4 milj. g.) no Nariokotomes Kenijā, Konsogardulas Etiopijā, Ubeidijas Izraēlā u.c. ir ne sevišķi regulāra forma, kas turpina Olduvajas divšķautņu rīku tradīcijas, bet kopumā tie ir garāki, lielāki un labāk apstrādāti. Agrā pleistocēna II pusē (pirms 1,0-0,8 milj. g.) rokas cērtes gandrīz vienmēr gatavotas tikai no lieliem iežu gabaliem. Attīstās tehnoloģijas, ar kuru metodēm rīki iegūst regulārās standarta formas.

Vai tiešām runājot par šiem rupjajiem darba rīkiem var lietot vārdu "protodizains"?

Autori uzskata, ka šis termins ir vietā. Kaut ir mainīta funkciju prioritāte, pirmajā vietā ir priekšmetu utilitārā nozīme, bet standartizācija nebija galvenais faktors. Galu galā rīki tika gatavoti no dažādiem iežu gabaliem, tie varēja bojāties un tos vajadzēja „savest kārtībā", arī rīku izgatavotājiem bija dažāda prasme un talanti. Bet ir saglabāts stils, kas izpaužas kopējās formās un morfoloģiskās detaļās. Sevišķi labi to var redzēt salīdzinot lielas rīku sērijas.

Protodizains izpaužas kā apzinātā formu veidošana, kas ir saistīta ar noteiktu kultūru, tās tradīcijām. Rokas cēršu forma ir daudz sarežģītāka, nekā to prasa utilitārā funkcija.

Ašelas rokas cērtes ir pirmie apstrādātie priekšmeti, kas tika apzināti noformēti noteiktā stilā un kam rodas papildfunkcija – kultūrnozīme. Daži rīki bija izgatavoti pat izcili estētiski, kas nemaz nebija vajadzīgs elementārajā sadzīvē.

2. Senā māksla kā informācijas avots par dabu senatnē

Otrs raksts, kas ir saistīts ar seno mākslu, veltīts dzīvnieku attēliem un to nozīmei mūsdienu zinātnei. Autors – Andrejs Šapovalovs, paleontoloģijas sektora vadītājs Valsts Dārvina muzejā Maskavā.

No pašā sākumā seno cilvēku mākslas paraugi piesaistīja kultūrologu, arheologu, mākslas zinātnieku u.c. speciālistu uzmanību, bet daudz mazāk uzmanības šī māksla izjuta no dabaszinātnieku puses. Un tas notika neskatoties uz to, ka lielākā daļa senās mākslas paraugu attēloja dzīvniekus. Kāpēc tā?

Tika uzskatīts, ka attēli nav reālistiski, ka notiek informācijas transformācija atkarībā no mākslinieku zīmēšanas prasmes un pasaules uztveres. Galu galā ir taču tik daudz dzīvnieku kaulu, ko pētīt – kam ir vajadzīgi zīmējumi, kas dubultojas ar paleontoloģisko informāciju. Ar bioloģisku seno zīmējumu izpēti nodarbojās tikai atsevišķi zinātnieki. Viens no pirmajiem rietumu pasaulē bija amerikāņu paleontologs H.Osborns, bet Krievijā - V.Garuts, pēdējā laikā – M.Medņikova.

Joprojām ir aktuāls jautājums – vai tiešām senie zīmējumi var sniegt svarīgu informāciju par tā laika dzīvnieku pasauli? Cik ticama ir zīmējumu informācija? Un ko vispār var dot zīmējumos slēptā informācija? Sevišķi ņemot vērā, ka periods, kad tapa šī māksla, ir ļoti īss, salīdzinoši ar visu cilvēka evolūcijas laiku un pavisam niecīgs Zemes vēsturē.

Pašlaik par senākiem paraugiem uzskatāmi Šovē grotā Francijā (La grotte Chauvet) atrastie zīmējumi. To vecums ir 32410±720, 32500±500, 32900±490 gadu. Šovē grotas tipa zīmējumi dominēja apmēram 20 000 gadu, aptverot visu vēlo paleolītu, bet pēc tam – mezolītā un neolītā to raksturs ļoti mainās gan pēc stilistikas, gan pēc sižetiem – parādās cilvēku attēli, bet dzīvnieki tiek attēloti shematiski. Arī šo interesanto pieminekļu izvietojums ir savāds: it kā tie zināmi gandrīz visās pasaules malās, bet ļoti fragmentāri, ar koncentrāciju atsevišķās vietās, bet daudzviet vispār nav atrasti.

Visvairāk alu zīmējumu un sīkplastikas paraugu – līdz 90% no zināmajiem ir Franko-Kantabrijas reģionā (Pireneju kalnos Spānijas un Francijas teritorijā). Tie ir mamutu Mammuthus primigenius (Blumenbach, 1799), mataino degunradžu Coelodonta antiquitatis (Blumenbach, 1799), pirmatnējo sumbru Bison priscus (Bojanus, 1827), dažādu zirgu Equus sp., tauru Bos primigenius (Bojanus, 1827), alu lāču Spelaearctos spelaeus (Rosenmuller et Heinroth, 1794) un alu lauvu Panthera leo spelaea (Goldfuss, 1810) attēli, kas veido tā saucamo mamutu faunu. Diezgan bieži sastopami dažādu briežu (Cervus, Rangifer, Megaloceros ģintis) un kalnu āžu (Capra ģints) attēli, kā arī zīmējumi un gravējumi, kuros redzami ēzeļi (Asinus ģints), muskusvērši Ovibos moschatus (Zimmermann, 1780) un saigaki Saiga tatarica (Linnaeus, 1766). Visi šie dzīvnieki ir megafaunas pārstāvji, tātad attēlo lielā izmēra sauszemes dzīvniekus.

Augumā salīdzinoši neliela izmēra dzīvnieku attēlu - zīmējumu vai gravējumu ir daudz mazāk. Starp tiem ir zīdītāji - kalnu kaza, lapsa, vilks, meža cūka, tinis, zaķis, ūdrs, murkšķis, zebiekste, putni – pūces, lielā sīga (drofa), pīles, dzērves, irbes, fazāni, zosis, rāpuļi – bruņurupuči un čūskas, abinieki – salamandra, zivis – līdaka, lasis, bute, zutis, pavisam reti sastopami bezmugurkaulnieki – sienāzītis un bruņgliemezis.

Objektu izvēle, iespējams, bija saistīta svarīgumu un nozīmi cilvēku dzīvē, ar to, kas izraisīja lielāku interesi. Mēs nevaram apgalvot, ka cilvēka tuvumā nebija citu dzīvnieku, bet varam apgalvot, ka attēlotie dzīvnieki noteikti eksistēja blakus cilvēkam un izraisīja viņa interesi kā pārtikas avots, ar skaistām vai interesantām formām, vai ar savu savdabīgumu. Kaut zīmējumi ir ļoti naturālistiski, tomēr piederību sugai ne vienmēr var noteikt, jo mākslinieku prasme tomēr bija dažāda, daži zīmējumi palika nepabeigti vai sabojājas laika gaitā.

Zīmējumi un gravējumi atrodas alās, tas nozīmē, ka cilvēki zīmējuši nevis dabā, bet pēc atmiņas, sākumā veidojot kopējo kontūra attēlu un pēc tam papildinot to ar detaļām. Jo vairāk detaļu, jo vairāk informācijas, tāpēc biežāk dzīvniekus var noteikt līdz ģintij, reti – līdz sugai, bet dažreiz – tikai – līdz dzimtai.

Autors, izmantojot vairākus piemērus, demonstrē, kā var noteikt piederību dažādiem taksoniem. Piemēram, briedim no Kombarelas alas ir raksturīgi ragi, kas ļauj noteikt, ka tas ir ziemeļbriedis. Grūtāk noteikt konkrētas zirgu sugas, tāpēc šeit ir zināma tikai ģints, kaut arī var redzēt, ka zirgi ir dažādi. Vēl grūtāk ir ar vairāku sīkāku dzīvnieku, piemēram, putnu noteikšanu. Francijas Truafrēras alā ir atrasti pūču gravējumi. To var noteikt pēc acu un knābja formas un izvietojuma, bet pateikt ko konkrētāku nav iespējams.

Eksistē diezgan daudz attēlu, kurus nevar identificēt. Būtu pareizi tos izdalīt atsevišķā, „problemātisko attēlu" grupā un, pieminot tos saistībā ar kādu taksonu, tomēr vienlaikus sniegt arī attēlu, lai nemulsinātu un nemaldinātu lasītājus. Viens no šādiem zīmējumiem ir attēls no Barabao alas Francijā, kuru paleontologs Klods Gerēns traktē kā mataino degunradzi. Tajā pašā laikā alas pārzine paskaidroja autoram, ka šeit mataino degunradžu attēlu vispār nav, bet ir kāda nenoteikta brieža attēls. Reāli attēls izskatās kā grūti noteicams „problemātiķis".

Jāņem vērā arī to faktu, ka kādas detaļas var pazaudēt kopēšanas laikā, bet, piemēram, citā apgaismojumā var saskatīt vēl nezināmas detaļas. Arī kopētāja prasmes, fantāzijas un detaļu uztvere spēlē lielu lomu. Tagad ir izdoti ļoti kvalitatīvi fotoalbumi un monogrāfijas ar fotouzņēmumiem, ir jaunas attēlu apstrādes metodes, kas ļauj izdalīt slikti redzamas detaļas, tai skaitā arī atdalīt dažādu kārtu zīmējumus.

Dažreiz notiek kļūdaina attēlu interpretācija, bet citi pētnieki to izmanto tālākai interpretācijai. Tā kļūdas vairojas un pastiprinājas. Autors stāsta par savu kļūdu darbā ar attēliem Kapu alā (Šuļgantašā) Urālos. Zīmējumu atklājējs, ekspedīcijas vadītājs O.Baders kādu zīmējumu grupu nosauca par degunradžiem. Mākslinieks tos nokopēja un O.Baders nopublicēja savā monogrāfijā. Gandrīz pēc 40 gadiem autors ar kolēģiem atkārtoti strādājis ar šiem attēliem, izmantojot vecas kopijas, nevis pats skatījis zīmējumus dabā, un publicējis savu rakstu. Kad oriģinālos zīmējumus attīrīja, izrādījās, ka viens no dzīvniekiem ir nevis degunradzis, bet pirmatnējais sumbrs Bison priscus.

Paleontoloģiski mamutu fauna ir labi dokumentēta un zīmējumi, no vienas puses, tiešām dublē informāciju. Tomēr zīmējumu datēšana var palīdzēt datēt sugu eksistēšanas laiku noteiktos reģionos un precizēt paleoareālus. XIX gadsimta otrajā pusē kvartāra nogulumi vēl nebija tik labi izpētīti, kā mūsdienas, tāpēc tā laika zinātnei šie zīmējumi palīdzēja veidot priekšstatus par mamutu faunu un cilvēka attiecībām ar šiem dzīvniekiem.

Senie zīmējumu var noderēt arī mūsdienās, rekonstruējot izmirušo dzīvnieku izskatu ar noteikumu, ka zīmējumi ir smalki detalizēti un satur svarīgas morfoloģiskas pazīmes. Bet nezinot dzīvnieka īpašības, dažreiz nevar saprast arī attēlu. Tā bija ar vienu Lielā plafona mamuta zīmējumu jau minētā Rufiņjakas alā. Mamutam zem astes bija uzzīmēts kaut kāds pusapaļš veidojums. Kas tas ir, kļuva skaidrs daudz vēlāk, kad 1901.gadā mūžīgā sasalumā tika atrasti mamutu ķermeņi. Izrādījās, ka tas bijis anālais vārstulis – ļoti oriģināla detaļa, ādas kroka, kas sargāja mamuta anālo atveri no aukstuma. Senie mākslinieki, zināja, ka tāda kroka mamutam ir, bet attēloja to ļoti shematiski, kaut arī tā ir interesanta un savdabīga sugas pazīme.

Vēl viena interesanta detaļa redzama zirgu zīmējumos divās dažādās alās – Rufiņjakas un Nio. Zirgiem uz kājām virs apakšējām locītavām ir garo matu „sukas," kas sargā cīpslas un locītavas no traumām. No mūsdienu zirgiem šī pazīme saglabājusies tikai Prževaļska zirgam Equus przewalskii, kas vienīgais no mūsdienu zirgu sugām dzīvo apstākļos, kuros ir iespējamas ļoti aukstas ziemas. Tātad, var secināt, ka zīmējumi tapa ziemas laikā.

Pētot paleontoloģisko materiālu, izrādījās, ka ir zināmas mumificētas zirgu atliekas ar pastiprinātu apmatojumu, piemēram, kāda zirga kājas glabājas Muzejā-teātrī „Leduslaikmets" Maskavā. Iespējams, šeit vērojama pazīmes dažāda izpausme normas reakcijas ietvaros, atkarībā no vides apstākļiem. Tātad zirgiem no zīmējuma kāju apmatojums varēja būt arī vasarā, ja viņi dzīvojuši auksta klimata apstākļos, bet Prževaļska zirgiem šis veidojums parādās tikai ziemā.

Vēl viens ārēja izskata rekonstrukcijas piemērs. Arī divās Francijas alās – Kunjakā un Šovē konstatēti zīmējumi, kuros dzīvniekiem, kas atgādina milzu briežus Megaloceros giganteus (Blumenbach, 1799.g.), redzami kuprveida skausti, kādi klasiskajās rekonstrukcijās neparādās. Tomēr seniem māksliniekiem, acīm redzot, bija taisnība, jo, lai noturētu milzīgus ragus (katrs rags sasniedza līdz 180 сm garumā un 16 kg svarā) un kustinātu galvu, bija vajadzīga ļoti spēcīga muskulatūra.

Dzīvniekiem, kam bija lielas galvas un ilkņi vai ragi (mamuti, degunradži), arī bija ļoti spēcīgi muskuļi skaustā un priekšējo ekstremitāšu joslā. Pilnīgi likumsakarīgi, ka tā vajadzēja būt arī milzu briedim. Seno cilvēku zīmējumi šajā gadījumā mudina zinātniekus pārskatīt savas rekonstrukcijas.

Degunradžu zīmējumos ir redzamas apmatojuma atšķirības – Rufiņjakas degunradzim tas ir ļoti attīstīts, bet Šovē alas degunradzim apmatojums nav parādīts. Tātad, vai nu zīmējumi tapa dažādās sezonās, vai dažādos klimatiskos apstākļos.

Zīmējumi var palīdzēt precizēt dzīvnieku uzvedības paradumus, bet šādu attēlu ir maz. Tie ir vairāk shematiski un attiecināmi uz citu periodu – mezolītu.

Vēl viens zīmējumu pielietojums – noteiktā laika posma vides apstākļu precizējums. 1909. gadā Tasilī Sahārā, vēlāk – arī citos tuksneša kalnu rajonos tika atrasti dažādu dzīvnieku attēli – žirafes, bifeļi, ziloņi, dažādas antilopes u.c., mūsdienās Sahārā tie vairs nav sastopami, dzīvo savannā tālāk uz dienvidiem. Zīmējumu vecuma noteikšana palīdzēja precizēt tuksneša vecumu. Tikai pirms dažiem tūkstošiem gadu šeit bija pavisam citi apstākļi, Sahāra bija plaukstoša zeme.

Zīmējumi skaidri dalās grupās pa periodiem – paleolīta, mezolīta un neolīta attēli izpildīti dažādā tehnikā, attēloti citi sižeti. Tas ir redzams Āfrikas zīmējumos, bet vēl labāk – Eiropā. Paleolītā galvenais attēlu objekts ir dzīvnieks. Tas bieži attēlots ļoti detalizēti un reālistiski. Mezolītā centrālo vietu pakāpeniski ieņem cilvēks, bet dzīvnieku attēli kļūst vienkāršāki un shematiski. Šī tendence pastiprinās neolīta mākslā.

Iespējams, tas ir saistīts ar cilvēka domāšanas veida maiņu. Pakāpeniski galvenais objekts cilvēka domāšanā un pasaules uztverē kļuva pats cilvēks.

Autora secinājumi:

1. Paleolīta animālistiskā māksla atspoguļo reģionālo dabas sabiedrību faunas kompleksus un laika intervālu, kad šie kompleksi eksistēja. Galvenokārt, tie ir megafaunas kompleksi. Attēlu izmantošana dzīvnieku sistemātiskā identifikācijā ir iespējama tikai gadījumos, kad attēlotas pazīmes sakrīt ar taksonu kritērijiem. Ieteicams izmantot tikai pārbaudītus attēlus – oriģinālus vai ticamas kopijas.

2. Zoomorfie attēli bieži satur unikālu informāciju par dzīvnieku uzbūvi un var kalpot ārēja izskata rekonstrukcijā.

3. Stilistiskās un saturiskās atšķirības dažādu laikmetu zīmējumos var būt uzskatāmas kā liecības par vides izmaiņām, kas sākušas pirms 10-12 tūkstošiem gadu un noveda līdz globālai ekoloģiskai krīzei, kuras pamatā ir biosfēras un antroposfēras starpsistēmu konflikts.

Avoti un literatūra:

antropogenez.ru/articles: Елена Владимировна Беляева, Василий Прокофьевич Любин. Ашельские рубила и истоки протодизайна

А.В. Шаповалов. Первобытное искусство как источник сведений о древних животныx// Труды Государственного Дарвиновского музея, М., 2009. С. 157-173.

antropogenez.ru: Андрей Васильевич Шаповалов. Первобытное искусство как источник сведений о древних животныx

Avoti, kurus izmantoja oriģinālu rakstu autori:

1. daļa:

Беляева Е.В. 2009. Уникальное древнекаменное орудие из Северной Армении // Природа 4, 63-66.

Вишняцкий Л.Б. 2002. Введение в преисторию. Проблемы антропогенеза и становления культуры. Кишинев: Высшая антропологическая школа.

Дизайн. Википедия: Wikipedia.org.

Луков В.А., А.А. Останин 2007. Дизайн. Тезаурусный анализ. М: Издательство Московского гуманитарного университета.

Любин В.П. 1961. Верхнеашельская мастерская Джрабер (Армения) // КСИА 52, 59-67.

Любин В.П., Г.А. Азизян. 1983. Обсидиановый бифас из Армении // КСИА 173, 71-73.

Любин В.П., Е.В. Беляева. 2001. Макроорудия как показатель этапов первоначального расселения гоминид из Африки в Западную Азию // Григорьева Г.В. (ред.). Каменный век Старого света. СПб: Академпринт, 50-53.

В.П. Любин, Е.В.Беляева. 2004. Стоянка Homo erectus в пещере Кударо I (Центральный Кавказ). СПб.: Петербургское востоковедение.

Москаева А.С., Е.П. Зенкевич. 1972. Дизайн // Большая Советская Энциклопедия. Т. 8. М.: «Советская Энциклопедия», 252.

Рагулина А.А. 2008. Дизайн // Новая Российская  Энциклопедия. Т. V (2). М.: «Советская Энциклопедия», 275-276.

Розенсон И. 2006. Основы теории дизайна:Учебник для вузов. СПб.: Питер.

Рунге В.Ф., В.В. Сеньковский. 2005. Основы теории и методологии дизайна: Учебное пособие. М: Социально-политическая мысль.

Сидоренко В.В. 1994. Дизайн: методы познания // Дизайн в общеобразовательной системе. М.: Социально-политическая мысль.

Филиппов А.К. 1983. Проблемы технического формообразования орудий труда в палеолите // Рогачев А.Н. (ред.). Технология производства в эпоху палеолита. Л.: «Наука», 9-71.

Asfaw B., Y. Beyene, G. Suwa, R.C. Walter, T.D White, G. WoldeGabriel, T. Yemane. 1992. The earliest Acheulean from Konso-Gardula // Nature 360, 732–735.

Bar-Yosef O., N. Goren-Inbar. 1993. The Lithic Assemblages of the Site of Ubeidiya, Jordan Valley. Qedem 34, Monographs of the Institute of Archaeology. Jerusalem: Hebrew University of Jerusalem.

Bordes, F. 1961 Typologie du Paleolithique Ancien et Moyen. Paris: Editions du CNRS.

Brezillon M. 1971. La denomination des objets de Pierre taillee. Paris: Editions du CNRS.

Carbonell E., M. Mosquera. 2006. The emergence of a symbolic behavior: the sepulchral pit of Sima de los Huesos,  Sierra de Atapuerca, Burgos, Spain // C.R. Paleovol 5, 155-160.

Clark G. World Prehistory: A New Outline. Cambridge: Cambridge University Press.

Clark J.D. 1974. Africa in prehistory: Peripheral or paramount? // Man 10, 190.

Clark J.D. 1994. The Acheulian industrial complex in Africa and elsewhere // Corruccini R.S. and R. L. Ciochon (eds). Integrative Paths to the Past:Palaeoanthropological Advances in Honor of F. Clark Howell. Englewood Cliffs, New Jersey: Prentice Hall Publishers, 451–469.

Corvinus G. 1983. A survey of the Pravara River System in Western Maharashtra, India. V. 2. The excavations of the Acheulian site of Chirki-on-Pravara, India. Tubingen: Archaeologica Venatoria.

Deetz J. 1967. Invitation to Archaeology. American Museum Science Books. Garden City, NJ: Natural History Press.

Gowlett J.A.J. 1986. Culture and conceptualisation: The Oldowan-Acheulian gradient // Bailey G.N. and P. Callow (eds.). Stone Age Prehistory. Cambridge: Cambridge University Press, 243-260.

Gowlett J.A.J. 2006. The elements of design form in Acheulian bifaces: Modes, modalities, rules and language // Goren-Inbar N. and G. Sharon (eds.). Axe Age: Acheulian Tool-making from Quarry to Discard. London: Eqinox, 203-221.

Gowlett J.A.J. 2008. Deep Structure in the Acheulean: the aspects of technology, sociality and aestetics // Colloque international "Les cultures a bifaces du Pleistocene inferieur et moyen dans le monde. Emergence du sens de l'harmonie". Tautavel: Centre de Recherhes Prehistoriques de Tautavel, 144.

Haviland W.A., D. Walrath, H.E.L. Prins, B. McBride. 2007. Evolution and Prehistory: the human challenge. Belmont: Thomson Higher Education.

Isaac G. 1968. The Acheulian site complex at Olorgesailie: a contribution to the interpretation of Middle Pleistocene culture in East Africa. Unpublished doctoral thesis. Cambridge: University of Cambridge.

Isaac G. 1969. Studies of early culture in East Africa // World Archaeology 1, 1–27.

Isaac G. 1977. Olorgesailie: Archaeological Studies of a Middle Pleistocene Lake Basin. Chicago: University of Chicago Press.

Jones P.R. 1994. Results of experimental work in relation to the stone industries of Olduvai Gorge // Leakey M.D. and D.A. Roe (eds.). Olduvai Gorge – excavations in Beds III, IV and the Masek Beds (1968–71). Vol. 5. Cambridge: Cambridge University Press, 254-298.

Kleindienst M.R.1962. Components of the East African Acheulian assemblage: an analytic approach // Mortelmans G. (ed.). Actes du IVeme Congres Panafricain de Prehistoire et de l'Etude du Quaternaire. Vol. 40. Tervuren (Belgique): Musée Royal de l'Afrique Centrale, 81–105.

Kohn M. and S. Mithen. 1999. Handaxes: Products of sexual selection? // Antiquity 73, 518–26.

Kolpakov E. 2009. Late Acheulian.site of Dashtadem 3 in Armenia // Paleoanthropology, 3-31.

Leakey M.D., 1971. Olduvai Gorge, vol. III: Excavations in Beds I and II, 1960–1963. Cambridge: Cambridge University Press.

Leakey M.D. 1975. Cultural patterns in the Olduvai sequence // Butzer K.W. and G.L. Isaac (eds.). After the Australopithecines. Paris: Mouton Publishers, 477–493.

Leakey M.D. 1994. The Masek beds. In: Leakey M.D. and D.A. Roe (eds.). Olduvai Gorge – excavations in Beds III, IV and the Masek Beds (1968–71). Vol. 5. Cambridge: Cambridge University Press, 116-129.

Le Tensorer J.-M. 2006. Les cultures acheuleennes at la question de l'emergence de la pensée symbolique chez Homo erectus a partir les données a la forme symetrique et harmonique des bifaces // C.R. Paleovol 5, 127-135.

Lorblanchet M. 1999. La naissance de l'art. Genese de l'art prehistorique dans le mond. Paris: Errance.

Lumley H. de. 2006. Il y a 2,5 millions d'annees... un seul majeur de hominisation. L'emergence de la pence conceptuelle et des strategies maitrisees du debitage de la pierre // C.R. Paleovol 5, 119-126.

Lumley H. de, M. Nioradze, D. Barsky, D. Cauche,V. Celiberti, G. Nioradze, O. Notter, D. Zvania, D. Lordkipanidze. 2005. Les industries lithiques preoldowayennes du debut du Pleistocene inferieur du site de Dmanissi en Georgie // L'Anthropologie 109, 1-182.

McPherron S.P. 2006. What typology can tell us about Acheulian handaxe production // Goren-Inbar N. and G. Sharon (eds.). Axe Age: Acheulian Tool-making from Quarry to Discard. London: Eqinox, 267-285.

Nowell A., K. Park, D. Metaxis and J. Park. 2003. Deformation modeling: A methodology for the analysis of handaxe morphology and variability // Soressi M. and H.L. Dibble (eds.). Multiple Approaches to the Study of Bifacial Technologies. Philadelphia: University of Pennsylvania, Museum of Archaeology and Anthropology, 193-208.

Plummer T. 2004. Flaked stones and old bones: Biological and cultural evolution at the dawn of technology // Yearbook of Physical Anthropology 47, 118-164.

Roche H., A. Delagnes, J.-P. Burgal, C. Feibel, M. Kibunjia, V. Mourre, P.-J. Texler. 1999. Early hominid stone tool production and technical skill 2.34 Myr ago in West Turkana, Kenya // Science 399, 57-60.

Saragusti I., I. Sharon, O. Katzenelson, D. Avnir. 1998. Quantitative analysis of the symmetry of artefacts: Lower Paleolithic handaxes // Journal of Archaeological Science 25, 817-825.

Semaw S. 2000. The world's oldest Stone Age artefacts from Gona, Ethiopia: their implications for understanding stone technology and patterns of human evolution between 2.6–1.5 million years ago // Journal of Archaeological Sciences 27, 1197–1214.

Sharon G. 2007. Acheulian Large Flake Industries: Technology, Chronology and Significance. BAR Intern. Series 1701. Oxford: Archaeopress.

Shick K., J.D. Clark 2003. Biface Technological Development and Variability in Acheulian Industrial Complex in the Middle Awash Region of the Afar Rift, Ethiopia // Soressi M. and H. L. Dibble (eds.). Multiple Approaches to the Study of Bifacial Technologies. Philadelphia: University of Pennsylvania, Museum of Archaeology and Anthropology, 1-30.

Tattersall I., E. Delson  and J. van Couvering (eds.) 1988. Encyclopedia of Human Evolution and Prehistory. New York, London: Garland Publishing.

Texier P.-J. 1995. The Oldowan assemblage from NY 18 site at Nyabusosi (Toro-Uganda) // C. R. Academy of Science, ser. IIa, 320, 647–653.

Torre I. de la, R. Mora, M. Dominguez-Rodrigo, L. Luque, & L. Alcala. 2003. The Oldowan industry of Peninj and its bearing on the reconstruction of the technological skills of Lower Pleistocene hominids // Journal of Human Evolution 44, 203-224.

Torre I. de la, R. Mora. 2005. Technological strategies in the Lower Pleistocene at Olduvai beds I & II. ERAUL 112. Liege: Universite de Liege.

Ulrich K.T. 2006. Design: Creation of Artifacts in Society. Philadelphia: University of Pennsylvania, Wharton college.

White M. 1998. On the significance of Acheulean biface variability in Southern Britain // Proceedings of the Prehistoric Society 64, 15-44.

Wymer. J. 1982. The Palaeolithic age. New York: St Martins Press.

Wynn T. 2002. Archaeology and Cognitive Evolution // Behavioral and Brain Sciences. 25, 389-438.

2. daļa:

Арнхейм Р. Искусство и визуальное восприятие. М.: Архитектура-С, 2007. 392 с.

Бадер О.Н. Каповая пещера. М., 1965. 32 с.

Бледнова Н.С., Шер Я.А. Творчество детей – модель зарождения изобразительной деятельности // Шер Я.А., Вишняцкий Л.Б., Бледнова. Н.С. Происхождение знакового поведения. М.: Научный мир, 2002. С. 195-227.

Гарутт В.Е. Мамонт в изображении человека верхнего палеолита // Материалы и исследования по археологии СССР, № 79, М.-Л., 1960.

Жегалло В.И., Каландадзе Н.Н., Шаповалов А.В., Бессуднова З.А., Носкова Н.Г., Тесакова Е.М. Об ископаемых носорогах эласмотериях // VM-Novitates. 2002. № 7. С. 1-48.

Жегалло В.И., Шаповалов А.В. О месте позднеантропогенового экологического кризиса среди биотических кризисов фанерозоя // Современные проблемы биологической эволюции. Материалы конференции 17-20 сентября 2007 года. М.: ГДМ, 2007. С. 268-269.

Заленский В. Видовые зоологические признаки мамонта // Научные результаты экспедиции, снаряженной Императорской Академией наук для раскопки мамонта, найденного на реке Березовке в 1901 году. Том 2. СПб, 1909. С. 38-40.

Ляхницкий Ю.С. Шульганташ. Уфа: Китап, 2002. 200 с.

Медников Б.М. Параллели в биологической и культурной эволюции М.: КМК, 2005. С. 286-331.

Солодейников А.К. К вопросу о методах и методологии изучения наскальной живописи // Вестник Гуманитарного факультета СПбГУТ им. М.А. Бонч-Бруевича. 2005. № 2. С. 94-107.

Шер Я.А. Изобразительные памятники: ареал, типология, хронология // Шер Я.А., Вишняцкий Л.Б., Бледнова. Н.С. Происхождение знакового поведения. М.: Научный мир, 2002. С. 98-120.

Aujoulat, N. Lascaux. Le geste, l'espace et le temps. Paris: Seuil, 2004. 274 pp.

Clottes. J. Les caverns de Niaux. Paris: Seuil, 1995. 180 pp.

Clottes, J. Cave art. London – New York: Phaidon, 2008. 334 pp.

Clottes, J., Courtin, J. La grotte Cousquer. Peintures et gravures de la caverne engloutie. Paris: Seuil, 1994. 200 pp.

Guerin. C. Les Rhinocéros (Mammalia, Perissodactyla) du Miocène terminal au Pléistocène supérieur en Europe occidentale. Comparaisons avec les espèces actuelles // Documents des Laboratoires de Géologie. 1980. T. 79. P. 1-1185.

La grotte Chauvet. L'art des orgines / Clottes, J. (ed.). Paris: Seuil, 2001. 226 pp.

Lorblanchet, M. Les grottes ornees de la prehistoire. Noveaux regards. Paris: Errance, 1995. 288 pp.

Lorblanchet, M., Jach, F. Cougnac. Les grottes magiques. 2004. P. 13.

Niaux Cave. Sesta. 2004. 32 pp.

Odile, M., Plassard, J. Visiting Rouffignac Cave. 1995. P. 14.

Osborn, H.F. The romance of woolly mammoth // Natural History. 1930. No. 3. P. 227-241.

Plassard, J. Rouffignac. Le sanctuaire des mammouths. Paris: Seuil, 1999. 100 pp.

Saura Ramos, P.A. Altamira. Paris: Seuil, 1998. 180 pp.

Selinskij, V.E., Sirokov, V.N. Höhlenmalerei im Ural. Sigmaringen: Thorbecke, 1999. 171 S.

Zhegallo, V., Kalandadze, N., Shapovalov, A., Bessoudnova, Z., Noskova, N., Tesakova E. On fossil rhinoceros Elasmotherium // Cranium. 2005. Jaargang 22, No. 1. P. 17 – 40.