Atklājumi.lv

Spāņu arheologi publisko senāko atrasto Rietumeiropas karti

Daudzi lasītāji noteikti atcerēsies bērnībā lasīto R. Kiplinga stāstu par to, kā Mazā neuzvedīgā meitene, kas tā vien prasās pēc pēriena uzrakstīja pasaulē pirmo vēstuli. Tā sastāvēja no piktogrāfiska vēstījuma, kura saturu ilustrēja vizuāls notikumu vietas situācijas attēlojums jeb karte. Izrādās, Kiplings vēl pirms atbilstošu senlietu atradumiem bija pareizi uzminējis paleolīta mednieku-vācēju sabiedrības nepieciešamību noteiktos apstākļos fiksēt kādas kopienai svarīgas vietas ģeogrāfiski telpisko situāciju. Tam pierādījums ir tikko žurnālā Journal of Human Evolution publicētais raksts par Spānijā atrasto 14 000 gadu seno, uz akmens plāksnītes iegrebto karti.

Dažādiem līkločiem, svītrām, padziļinājumiem, ģeometriskām figūrām un dzīvnieku siluetiem klāto plāksnīti spāņu arheologi atrada jau 1993. g., veicot izrakumus Basku zemes Navarras reģionā valsts ziemeļos esošajā Abauntas alā. Pilaram Utrillam no Saragosas universitātes, strādājot kopā ar kolēģiem vajadzēja vairāk nekā 10 gadu ilgus pētījumus, lai gūtu pilnu priekšstatu par to, kas attēlots uz vērtīgā atraduma. Šobrīd pētnieki ir pārliecināti, ka atraduši Rietumeiropā senāko, Madlēnas kultūras (17 000 - 11 000 g.p.m.d.) cilvēku veidotu karti, kurā shematiski parādīta plāksnītes atrašanas vietai tuvējā apkārtne - upes loki, kalni, dūksnājs, kā arī tur dzīvojošie faunas pārstāvji - kalnu āži un staltbrieži. Zinātnieki uzskata, ka svītras, kas netālu no kalna pārvilktas pāri upes iezīmējumam norāda uz pārejas vietām vai pat tiltiem.

"Tas ir ļoti izcils atradums," spriež Elbekserkī universitātes (ASV, Jaunmeksika) arheologs Laurenss Štrauss, "kas var sniegt ieskatu jautājumā par to, kā šī laika cilvēki pārvietojās un orientējās telpā". Laurenss norāda, ka plāksnītes rašanās laikā, kas sakrīt ar pēdējā apledojuma atkāpšanos, Eiropas dienvidos sākās intensīva cilvēku populāciju palielināšanās un sekojoša ekspansija uz ziemeļiem. Ļaudis, iespējams, bija spiesti vairāk sadarboties, kā arī vienoties par teritoriju sadalījumu dažādu cilšu starpā.

Pazīstamais arheologs Pauls Bāns saka, ka plāksnītes ieskrāpējumu kartogrāfiskā interpretācija jāuzlūko kā spekulatīvs pieņēmums, līdzīgi, kā gadījumos ar citām iespējamajām ledus laikmeta kartēm. Vienlaikus viņš atzīst, ka būtu vairāk nekā pārsteidzoši, ja paleolīta cilvēki, kuru inteliģences līmenis bija tāds pats kā mūsdienu cilvēkam, nebūtu izgatavojuši kādas primitīvas kartes un no šobrīd zināmajiem atradumiem viņaprāt vispārliecinošākā ir tieši Abauntz alā atrastā plāksnīte.

Savukārt Britu muzeja Aizvēstures nodaļas vadītāja Džila Kūka par to nav pārliecināta. Viņa atzīmē, ka dzīvnieku figūras pārklājošs dažādu līniju tīklojums nav nekāds retums Madlēnas perioda mākslā un, ka šāda veida attēlus tradiconāli nesaista ar kartēm. Vēl vairāk, Kūka domā, ka šī laikmeta cilvēkiem kartes nemaz nebija vajadzīgas, jo tās aizvietoja viņu "ciešās attiecības ar ainavu, līdz pat zināšanām par atsevišķu koku vai augu atrašanās vietām". Kūka piezīmē, ka kopumā Madlēnas mākslā nav vērojama ainavas elementu - koku, upju, kalnu - klātbūtne.

Cits arheologs, Starptautiskās senvietu padomes eksperts Žans Klots daļēji pievienojas Kūkas skatījumam, tomēr pieļaujot, ka attēls atveido karti, taču nevis kā palīgu orientācijai reālajā telpā, bet kā mītiskās jeb sakrālās ainavas attēlojumu.

Man personīgi spāņu arheologu sniegtā interpretācija plāksnītē ieskrāpētajam daudzslāņainajam zīmējumam (zīmējumu kombinācijai) šķiet ļoti ticama, bet Kūkas pieeja - tipiska iesūnojuša zinātnes birokrāta nevēlēšanās saskatīt acīmredzo, izvairīšanās no jebkā, kas liks pārskatīt paša, iespējams kādās publikācijās iepriekš paustos pretējos uzskatus. Domāju, Abauntas alas karte tagad varētu labāk palīdzēt izprast arī daudzus, kartēm līdzīgus zīmējumus, kas atrasti Latvijas smilšakmeņos iegrebto zīmju kopu izpētē, ko virkne specialistu, t.sk. G. Eniņš un A. Opmanis veikuši pēdējo 20 gadu laikā.

Avots:

http://www.newscientist.com

Kartes attēli.