Atklājumi.lv

Orientējoties tumsā, sikspārņi izmanto gaismas polarizāciju

Beidzot atrisināts noslēpums, kā sikspārņi spēj nekļūdīgi atrast savu mītni pat atrodoties ievērojamā attālumā no tās – jaunā pētījumā britu zinātnieki atklājuši, ka lielie sikspārņi, lai orientētos lielākos attālumos, izmanto Saulrieta laikā redzamo polarizēto debesu gaismu, ar tās palīdzību kalibrējot savus iekšējos kompasus.

Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā „Nature Communications”. 

Sikspārņi vienmēr ir bijuši vieni no noslēpumainākajiem un apburošākajiem nakts dzīvniekiem. Ar tiem saistās neskaitāmas leģendas un teikas visdažādākajās valstīs, taču arī reālajā dzīvē sikspārņi ir ļoti noslēpumainas, līdz galam neizprastas radības.

„Katru pavasara, vasaras un rudens nakti sikspārņi pamet savas slēptuves alās, kokos un ēkās, lai dotos medībās. Sikspārņi nakts gaitā var nolidot pat vairāk nekā 100 km, tomēr tiem vienmēr nekļūdīgi izdodas atgriezties savā mītnē pirms saullēkta. Līdz pat šim brīdim mums nebija skaidrs, kā īsti tas sikspārņiem izdodas. Jau sen ir zināms, ka sikspārņi navigācijai izmanto eholokāciju, taču tā darbojas tikai aptuveni 50 m rādiusā, tātad ir skaidrs, ka lidoņi noteikti izmanto arī citas maņas, lai orientētos lielākos attālumos,” stāstot par veiktajiem atklājumiem norādījis sikspārņu navigācijas pētījuma vadītājs, Belfāstas Karalienes universitātes (Lielbritānija) zinātnieks Stefans Greifs (Stefan Greif).

Jau pirms ilgāka laika tika izvirzīta teorija, ka sikspārņi, iespējams, orientējas, izmantojot polarizēto gaismu debesīs. Lai pārliecinātos par idejas patiesumu, Belfāstas Karalienes universitātes zinātnieki, sadarbībā ar kolēģiem no Telavivas universitātes (Izraēla), pētījumā izmantoja 70 pieaugušus sieviešu dzimtas sikspārņus un divus dažādus saulrieta polarizētās gaismas rakstus. Pētījums notika Bulgārijā. Izraudzītos sikspārņus vispirms sadalīja divās grupās. Katras grupas pārstāvjiem tika rādīti atšķirīgi debesu polarizācijas raksti. Pēc tam tie tika palaisti brīvībā aptuveni 20-25 km attālumā no viņu sākotnējās mītnes pulksten 1 naktī, kad polarizācijas pēdas debesīs vairs nebija redzama. Sikspārņu lidojuma ceļu ierakstīja mazi, pie dzīvnieku mugurām piestiprināti raidītāji. Pētījuma rezultātā noskaidrojās, ka sikspārņi patiešām spēj orientēties, izmantojot debesu gaismas polarizācijas rakstus, taču neskatoties uz nozīmīgo atklājumu, pētniekiem joprojām nav skaidrs, kas sikspārņiem palīdz uztvert polarizēto gaismu.