Atklājumi.lv

Zivis spēj atpazīt cilvēku sejas

Zinātnieki atklājuši, ka zivīm piemīt spēja atšķirt cilvēku sejas. Līdz šim valdīja uzskats, ka ar šo uzdevumu spēj tikt galā tikai dzīvnieki ar sarežģītākām smadzenēm.

Oksfordas universitātes (Lielbritānija) un Kvīnslendas universitātes (Austrālija) zinātnieki jaunā pētījumā ir noskaidrojuši, ka spļāvējzivju jeb akaru sugas Toxotes chatareus zivis ir spējīgas ar lielu precizitāti iegaumēt un atpazīt cilvēku sejas. Tā ir ļoti neparasta spēja, jo šis uzdevums dzīvniekam prasa augsti attīstītas vizuālās atpazīšanas spējas. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Scientific Reports”.

Pētījuma galvenā autore doktore Keita Ņūporta (Cait Newport) no Oksfordas universitātes paskaidrojusi seju atpazīšanas sarežģītību: “Spēja atšķirt daudzas cilvēku sejas ir pārsteidzoši sarežģīts uzdevums galvenokārt tādēļ, ka mūsu sejām ir tie paši pamatelementi. Visām sejām ir divas acis virs deguna un mute, tādēļ cilvēku atšķiršanai nepieciešams identificēt smalkās atšķirības šajos elementos. Ņemot vērā līdzības, kas mēdz būt vienas ģimenes locekļiem, tas var būt tiešām grūts uzdevums. ”

Fakts, ka cilvēka smadzenēs ir īpašs reģions, kas atbildīgs par cilvēku seju atpazīšanu, mudina domāt, ka mūsu sejās ir kas īpašs. Lai šo ideju pārbaudītu, pētnieku komanda vēlējās noskaidrot, vai citi dzīvnieki ar mazākām un vienkāršākas uzbūves smadzenēm, turklāt bez evolucionāras vajadzības atpazīt cilvēku sejas, spētu tikt galā ar šo uzdevumu.

Pētījumam zinātnieki izraudzījās tropiskajos ūdeņos mītošās spļāvējzivis Toxotes chatareus, kas labi pazīstamas ar savu neparasto spēju no mutes spļaut ūdens strūklu, lai notriektu noskatītos upurus – kukaiņus, kas atrodas virs ūdens (kam par godu tās arī ieguvušas savu nosaukumu).

Ņūporta paskaidrojusi, ka: “Zivīm ir vienkāršākas smadzenes nekā cilvēkiem un tām pilnībā nav smadzeņu daļas, kas mums atbildīga par seju atpazīšanu. Neskatoties uz to, daudzas zivis demonstrē ievērojamas vizuālās uzvedības, kas tās padara par perfektiem pētījuma subjektiem, lai pārbaudītu, vai vienkāršas smadzenes spēj paveikt sarežģītus uzdevumus.”

Zinātnieki spļāvējzivju neparasto spēju izmantoja arī savā pētījumā. Viņi virs akvārijiem uzstādīja datora monitorus, kuros zivīm demonstrēja attēlus ar cilvēku sejām. Zivis tika apmācītas atpazīt vienu konkrētu seju un raidīt uz to ūdens strūklu. Sākumā zivīm parādīja divus attēlus ar cilvēku sejām un iemācīja izvēlēties vienu no tiem, savu izvēli parādot ar ūdens strūklu. Līdz ko zivij izdevās iemācīties atpazīt zinātnieku izraudzīto seju, tā tika parādīta vēlreiz kopā ar daudzām citām, jaunām sejām.

Pētījuma rezultātā zinātnieki noskaidroja, ka zivis spēj atpazīt vienu seju starp līdz pat 44 dažādām cilvēku sejām. Tas liecina, ka zivīm, neskatoties uz to, ka tām nav būtiskas smadzeņu garozas daļas, neokorteksa (neocortex) jeb jaunās smadzeņu garozas, kas atbildīga par redzi un dzirdi zīdītājiem, joprojām ir apbrīnojamas vizuālās identificēšanas spējas.

Turklāt zivis šo uzdevumu spēja paveikt pat tad, kad pētnieki no fotogrāfijām izdzēsa tādas zīmīgas pazīmes kā sejas forma vai krāsa (izmantojot melnbaltas fotogrāfijas vai fotogrāfijās standartizējot sejas formu).

Pirmajā mēģinājumā atpazīt iegaumēto seju no 44 dažādām zivīm izdevās 81% gadījumu, bet otrajā – 86% (šai mēģinājumā zinātnieki standartizēja tādus sejas iezīmes kā krāsa un gaišums).

Fakts, ka pētījuma rezultāti skaidri liecināja, ka spļāvējzivis spēj atšķirt cilvēku sejas, mudina domāt, ka nav nepieciešamas sarežģītas uzbūves smadzenes, lai paveiktu šo grūto uzdevumu. Turklāt ir maz ticams, ka spēja atpazīt cilvēku sejas zivīm ir izveidojusies evolūcijas rezultātā, jo ikdienas dzīvē tām nav nepieciešama šāda spēja.

Iespējams, cilvēkiem specializētās smadzeņu struktūras, kas atbildīgas par seju atpazīšanu, evolūcijas gaitā izveidojušās tādēļ, lai mēs spētu atpazīt vairāk seju lielākā ātrumā visdažādākajos apstākļos.

Iepriekš pētījumos pierādīts, ka spēja atpazīt cilvēku sejas piemīt arī putniem, taču tiem, atšķirībā no zivīm, smadzenēs ir neokorteksam radniecīgas struktūras.

Avots:

ox.ac.uk

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.