Atklājumi.lv

Kā sarunājas giboni?

Giboni ir ļoti interesanta pērtiķu grupa, kuras sistemātiskais (taksonomiskais) stāvoklis vairākas reizes mainījās. Ilgu laiku tie tika uzskatīti par cilvēkpērtiķiem. Mūsdienās tos iedala hominoīdu virsdzimtā, kuras sastāvā ir augstākie šaurdeguna pērtiķi un cilvēks, atsevišķi izdalot gibonu dzimtā (skat. „Primātu kārtas sugu nosaukumi latviešu valodā"). Angļu literatūrā tos bieži sauc par maziem lielajiem pērtiķiem.

Giboni dzīvo Dienvidaustrumu Āzijā. Salīdzinoši ar cilvēkpērtiķiem, giboni ir mazākā izmēra, bet ar ļoti garam rokām. Viņiem nav izteikts dzimumdimorfisms (atšķirības starp tēviņiem un mātītēm ķermeņa izmērā), bet atšķiras kažoka krāsa, kas ar vecumu mainās. Giboni veido ģimenes un ilgus gadus dzīvo kopā ar vienu partneri.

Gandrīz visas gibonu sugas iezīmē savu teritoriju ar vokalizāciju, kas ir tik melodiska, ka primatologi to sauc par dziesmām. Šo skaņu pētījumiem ir veltīts liels darbs.

Pašlaik Vācijas un Laosas zinātnieku grupa strādā pie šīs tēmas, lai noskaidrotu gibonu „valodu". Krievu zinātnes ziņu portāls www.inauka.ru/news 8.februārī publicēja kārtējo ziņojumu par šiem pētījumiem.

Viena no gibonu ģintīm – Nomascus (cekulgiboni) dzīvo Vjetnamā, Laosā, Kampučijā un Ķīnas dienvidos. Savākti dati par Nomaskus nasutus (austrumu melnais cekulgibons), Nomascus concolor (baltvaigu cekulgibons), Nomaskus leucogenys (ziemeļu baltvaigu cekulgibons), Nomaskus siki (dienvidu baltvaigu cekulgibons), Nomaskus annamensis (Annamas cekulgibons) un Nomaskus gabrielle (dzeltenvaigu cekulgibons). No šīm pasugām Nomaskus annamensis (Annamas cekulgibons) ir jauna, atklāta 2010.gadā.

Pētnieki apstiprināja, ka gibonu „dziesmas" tiešām atšķirās no visu pārējo primātu skaņām un atgādina tropu putnu dziesmas. Ir ierakstīts vairāk nekā 400 „dziesmu" 24 populācijās un izveidotas to spektrogrammas. Pēc tām zinātnieki salīdzināja dažādu populāciju pārstāvju dziesmas, lai noteikt līdzības un atšķirības. Vienlaicīgi tika pētītas mutācijas gēnā, kas kodē proteīnu citohroms b (1).

Rezultātā tika noskaidrots, ka jo tuvāk dzīvo populācijas, jo vairāk tās ir līdzīgas ģenētiski un vokāli. Lielākas atšķirības, kas ir skaidri noteiktas, konstatētas starp dienvidu un ziemeļu populācijām analoģiski cilvēku valodas dialektiem.

Piezīmes.

(1) Citohromi – dzelzs saturošas olbaltumvielas, plaši pārstāvēti augu un dzīvnieku organismu šūnās, kā arī mikroorganismos. Tie ir saistīti ar mitohondriju, endoplazmas retikulu, hloroplastu un hromatoforu membrānām, piedalās vairākos procesos – šūnu elpošanā, fotosintēzē u.c.

Citohromus dalā 4 tipos: a, b, c un d, bet katrs tips dalās vairākos veidos. Ja ir konstatētā citohromu individualitāte, pie burtiem uzrāda indeksu cipariem (piemēram, citohroms b3). Reducētā stāvoklī citohromiem raksturīgs ass spektrs ar 3 absorbēšanas joslām, pēc kā var noteikt citohroma tipu. Parasti citohromi ir ļoti cieši saistīti ar membrānām, tāpēc tos grūti atdalīt. Izņēmums – citohromi c un b3, jo tos var viegli ekstrahēt sāls šķīdumā.

Dažādu sugu citohromi atšķīrās atbilstoši šo sugu filoģenētiskām atšķirībām.

Citohroms b satur protogemu (ferroprotoporfirīns), kas ir saistīts ar polipeptīdu ķēdi.

Citohroms b tiek izmantots dažādu grupu salīdzināšanai, kad ir nepieciešams noteikt jaunu sugu vai pārbaudīt piederību kādai konkrētai sugai vai ģintij.

Avoti:

Арчаков А. И., Микросомальное окисление, М., 1975; Ленинджер А., Биохимия. Молекулярные основы структуры и функций клетки, пер. с англ., М., 1976.
Диксон М., Уэбб Э., Ферменты, пер. с англ., т. 2, М., 1982, с. 692-713; Keilin D., The history of cell respiration and cytochrome, Camb., 1966.

Etiķetes:{tortags,568,1}{/groups}