Atklājumi.lv

Šimpanzes nepamet bāreņus

Vācu zinātnieki 30 gadus novēroja šimpanžu grupas dabīgajā vidē. Viņi noskaidroja, ka dabā šimpanzes nereti pieņem audzināšanā māti zaudējušus mazuļus - bāreņus. Šāda rīcība ir saistīta ar pamatīgiem personīgiem pūliņiem un riskiem, kas nedod audžuvecākiem nekādu redzamu ieguvumu. Tā ir īsta altruisma izpausme, kādu nebrīves apstākļos zinātniekiem fiksēt neizdevās. Altruistiskā uzvedība šimpanzēm, tāpat kā cilvēku sabiedrībās, veidojas spēcīga ārējā ienaidnieka klātbūtnē un starpgrupu konfliktu ietekmē.

Altruisms ir nesavtīga palīdzība citiem, kas neparedz atlīdzību. No veselā, "ekonomiskā" skatu punkta altruisms ir kaitīgs: indivīds patērē spēkus, neko neiegūstot pretī. Un tomēr, pretēji loģikai, altruistiskā uzvedība eksistē. Tas nozīmē, ka mūsu veselais saprāts neņem vērā kādu svarīgu altruistiskās uzvedības pārākumu, pateicoties kuram tā varēja rasties evolucionārās attīstības gaitā. Evolucionisti ir izstrādājuši modeļus, kuros altruistiskā uzvedība izrādās izdevīga un to atbalsta dabīgā atlase. Šie modeļi balstās divos savstarpēji neizslēdzošos mehānismos - radniecīgajā atlasē un reciprokālajā (abpusējā) labumā.

Radniecīgā atlase nozīmē, ka īpatņi, veicot tiem dārgi izmaksājošu altruistisku rīcību, nodrošina reproduktīvos panākumus saviem radiniekiem - kuru gēni, tai skaitā tie, kas atbild par altruistisku uzvedību, ir līdzīgi. Jo tuvāki ir radinieki, pret kuriem vērsts altruistiskais akts, jo lielāka iespēja saglabāt un nodot pēcnācējiem savus gēnus. Tādā veidā notiek altruistiskās uzvedības rašanās un nostiprināšanās.

Reciprokālā altruisma gadījumā labo darbu veicējs gaida atgriezenisku labumu nākotnē, tas ir, šī uzvedība balstās principā "tu man - es tev". Šis savstarpējo attiecību tips dažādu dzīvnieku kolektīvos ir ārkārtīgi izplatīts. To praktizē, dabīgi, arī cilvēku sabiedrībās, un tajā balstās daudzi ekonomiskie modeļi. Taču mūsdienu pasaulē (eiropiešu tipa sabiedrībās) reciprokālo altruismu nereti neuzskata par īstu un uztver negatīvā nozīmē kā farizejismu - īsts altruisms tiek veikts no visas sirds un bez apbalvojuma gaidīšanas. Labdarību, kas vērsta pret sev līdzīgajiem, taču ar radniecīgām saitēm nesaistītajiem sabiedrības locekļiem un kā rezultātā nerodas cerības uz ieguvumiem nākotnē līdz šim uzskatīja par unikālu cilvēka apziņas izpausmi. Ar dzīvniekiem veiktie eksperimenti lielākajā vairumā gadījumu šo viedokli apstiprināja.

Taču jauni dati, kurus ieguvusi pētnieku grupa no Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūta (Leipciga, Vācija) un no Šveices Zinātnisko pētījumu centra (Abidžana, Kotdivuāra) Kristofa Beša (Christophe Boesch) vadībā, liecina par augstas morāles eksistenci arī starp dzīvniekiem.

Kristofa Beša grupa gandrīz trīs desmitgades novēro dažas meža šimpanžu populācijas to dabīgajos dzīves apstākļos Ziloņkaula Krasta Nacionālajā parkā. Izpētes laikā zinātnieki atklāja, ka šajās populācijās tiek praktizētas oriģinālas riekstu iegūšanas prasmes, kuras jaunatnes apmācību ceļā tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi. Tāpat novēroja, ka šimpanzes prot plānot savas attiecības ar bara locekļiem. Turklāt izdevās apstiprināt lieliskas telpiskās atmiņas esamību šimpanzēm. Pēdējais primatologu raksts žurnālā PLoS ONE pierāda, ka šimpanzei piemīt tāda augsta altruisma izpausme kā audžubērna pieņemšana.

Pieņemt audzināšanā mazuli-bāreni - tā rīcība, kas prasa visai dārgu maksu: pat cilvēku sabiedrībās neatrodas pārāk daudz līdzjūtīgu pilsoņu, kas uzņemtos tādu atbildību, nemaz nerunājot par tēriņiem. Kur nu vēl dzīvnieku pasaulē. Vecākiem-šimpanzēm nākas ne tikai barot audžubērnu, bet arī nesāt viņu uz sevis vai, riskējot ar dzīvību, gaidot atpalikušo mazuli, kamēr viss bars jau ir aizgājis tālāk; viņu vajag aizsargāt no ārējām briesmām un dalīties ar viņu savā gultas vietā, aizstāvēt no vienaudžu uzbrukumiem, kas bieži notiek ne tikai cilvēku bērnu kolektīvos, bet arī starp pērtiķu jaunuļiem.

Parasti šimpanžu sabiedrībā visi šie tēriņi un riski gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē tiek uzlikti uz mātes pleciem. Viņas piedalīšanas vecāka lomā turpinās trīs līdz piecus gadus, kamēr mazulis nekļūst pavisam pieaudzis. Reti gadās, ka daļu no grūtībām uzņemas šimpanzēna tēvs. Viņa kā vecāka ieguldījums ir tikai biežākas spēles ar savu mazuli, nekā ar citiem tā paša vecuma mazuļiem. Tāpēc, ja šimpanzēnam nomirst māte, viņš visbiežāk neizdzīvo vai arī ļoti spēcīgi atpaliek attīstībā - pārāk grūta un bīstama ir nenobriedušo bara locekļu dzīve. Šimpanzēns-bārenis normāli izaugt var tikai tad, ja kāds pieņem viņu kā savu bērnu. Nebrīves apstākļos audžubērna pieņemšanas gadījumi nav zināmi. Taču dabā, kā rāda novērojumi, tas notiek.

27 gadu laikā zinātnieki reģistrēja 36 mazuļus-bāreņus, no kuriem par audžubērniem kļuva 18 dzīvnieki. Apmēram puse no pieņemtajiem mazuļiem (10 no 18) izdzīvoja. Starp audžubērniem bija apmēram vienāds daudzums mātīšu un tēviņu. Pārsteidzoši, ka par audžuvecākiem kļuva ne tikai mātītes, bet arī tēviņi (abi bija apmēram vienādā skaitā). Turklāt, kā parādīja ģenētiskie testi un novērojumi, starp tēviņiem-audžuvecākiem bija tikai viens mazuļa-bāreņa īstais tēvs, pārējie līdzjūtīgie tēviņi bija bāreņu pieaugušie brāļi, mirušo māšu draugi vai nejauši grupas locekļi.

Piemēram, piecus mēnešus veco Momo pieņēma mirušās mātes draugs, tas pats notika arī ar diviem citiem šimpanzēniem-bāreņiem. Četrus mazuļus aprūpēja ar māti nekādi nesaistīti pieauguši pērtiķi. Audžuvecāku izrādītās rūpes par pieņemtajiem bērniem bija no tiesas apbrīnojamas. Zinātnieki novēroja, kā audžutēvs divās stundās pāršķēla apmēram 200 riekstus, no kuriem 80% atdeva savam audžudēlam, cits tēviņš daudzus mēnešus nēsāja uz muguras audžumeitu, nenometot viņu pat pārgalvīgu tikšanos laikā ar naidīgu kaimiņu baru. Daudz grūtību nācās pārdzīvot arī Ulisam, vidēja ranga tēviņam, kas divreiz ņēma sev audžubērnus. Tēviņi-konkurenti pastāvīgi slikti izturējās pret viņa nelaimīgajiem audzināmajiem, lai tādā veidā noslēgtu ar viņu rēķinus. Viņam nācās iesaistīties kautiņos, aizstāvot pieņemtos mazuļus. Pirmā reizē viņam konfliktus izturēt izdevās pusotru gadu, otrā reizē trīs mēnešus, pēc tam viņš tomēr pameta bāreņus. Patiešām, šajos stāstos par pērtiķiem var pamanīt īstas traģēdijas ar "cilvēcīgām" asarām!

Tā kā daudzi audžuvecāki nebija ģenētiski saistīti ar bāreņiem, nevar uzskatīt, ka altruisms šimpanzēm attīstījās radniecīgās atlases rezultātā - tad bāreņiem palīdzēt censtos viņu tuvākie radinieki. Patiesībā radinieku klātbūtne nepalielināja pieņemšanas varbūtību. Grūti iedomāties arī reciprokālo labumu no riskantas un darbietilpīgas rūpēšanās par pamestajiem mazuļiem, jo tēviņi pieņēma abu dzimumu bāreņus ar vienādu varbūtību. Diezin vai viņi mērķtiecīgi audzināja sev nākotnes aizstāvjus vai piekāpīgas mātītes, ar kurām pāroties - pieņemšana bija izdevīga tikai pašiem mazuļiem-bāreņiem un nedeva nekādu labumu pieaugušajiem altruistiem. Acīmredzot bāreņu audzināšana, rūpes par viņiem sniedz labumu visai populācijai, palielinot tās potenciālo daudzskaitlīgumu.

Tik acīmredzama altruisma parādīšanos zinātnieki saista ar konkrētās populācijas dzīves apstākļiem. Visas šimpanžu grupas, kurās fiksēja bāreņu pieņemšanas gadījumi, mitinās ārkārtēji bīstamā vidē. Atšķirībā no citiem rajoniem, šīm grupām kaimiņos ir iespaidīga leopardu populācija - tie ir šimpanzēm visbīstamākie plēsēji. Tikai kooperatīva uzvedība - saskaņota rīcība bara labā - ļauj šimpanzēm aizstāvēties no šiem niknajiem ienaidniekiem. Tieši šādos apstākļos noris altruistiskās uzvedības veidošanās. Citās populācijās, kurās plēsēju spiediens ir neliels, kā arī nebrīvē šādi varoņdarbi kļūst neobligāti, bet altruistiskā uzvedība - kaitīga.

Starp citu, arī cilvēku sabiedrībās altruistiskā uzvedība ir raksturīga grupām, kas dzīvo ienaidnieku ielenkumā un pastāvīgi piedalās ārējos kontaktos. Tādējādi ir skaidri redzama līdzība starp altruistiskās uzvedības veidošanos šimpanzēm un cilvēku grupās. Saistībā ar to zinātnieki var pārskatīt ne tikai altruisma pētīšanas metodi dzīvniekos, kas tiek turēti nebrīvē, bet arī jaunā veidā novērtēt savstarpējās attiecības dzīvnieku kolektīvos.

Avots:

Christophe Boesch, Camille Bolé, Nadin Eckhardt, Hedwige Boesch. Altruism in Forest Chimpanzees: The Case of Adoption // PLoS ONE, 27 January, 2010.

Sk. arī: А. В. Марков. Эволюция кооперации и альтруизма: от бактерий до человека - расширенная версия доклада на IV Международной конференции «Биология: от молекулы до биосферы», 15.12.2009 (обзорная статья о становлении альтруизма у животных).

Helēna Naimarka

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Raksts pārpublicēts no elementy.ru