Atklājumi.lv

Krupji spēj paredzēt zemestrīces tuvošanos

Par dzīvnieku savādo izturēšanos, tuvojoties zemestrīcēm, jau izsenis zināmi dažādi nostāsti, tomēr joprojām biologu rīcībā galvenokārt ir tikai post factum pierakstītie aculiecinieku vērojumi, bet pieejamie atsevišķo zinātnisko novērojumu dati nereti ir savstarpēji pretrunīgi.

Zinātniska dzīvnieku uzvedības izpēte, ar mērķi novērot to izturēšanos pirms un pēc zemestrīces ir saistoša no vairākiem aspektiem, taču praksē grūti izdarāma. To nosaka gan tas, ka zemestrīces notiek salīdzinoši reti, gan arī apstāklis, ka seismiskās aktivitātes ar mūsu rīcībā esošajām tehnoloģijām pagaidām var paredzēt tikai nosacīti īsu brīdi pirms triecienvilnis sasniedz Zemes garozas virskārtu. Tāpēc vienīgo iespēju iegūt statistiski apstrādājamu informāciju sniedz gadījumi, kad zemestrīces tiešā tuvumā nejaušības pēc norit dzīvnieku uzvedības pētījumi ar kādu citu pamatmērķi.

Viena tāda sagadīšanās notika 2009.g. pavasarī, kad 6.aprīlī Ziemļitāliju satricināja 5,8 balles (pēc Rihtera skalas) stipra zemestrīce, ar epicentru netālu no Lakvilas (L'Aquila) pilsētas. Šajā laikā 74 km attālumā no Lakvilas, pie Sanrufino ezera britu biologu grupa no Oksfordas un Atvērtās universitātes veica gadskārtējos krupju nārsta novērojumus. Zinātniekus ieinteresēja pirms zemestrīces pamanītās pēkšņās izmaiņas dzīvnieku uzvedībā un viņi nolēma iegūtos materiālus papildināt ar ģeoseismisko novērojumu datiem kā rezultātā tapa izdevumā Journal of Zoology š.g. 31.martā publicēts brīvpieejas raksts.

Parastais krupis (Bufo bufo) ir abinieks, kas lielāko dzīves daļu pavada uz zemes, taču vairošanos veic ūdenī. Nārsta periods krupjiem ir īss un intensīvs. Tā laiku regulē ūdens temperatūra, kā arī dažādi blakus apstākļi, kā piemēram vēja ātrums un Mēness fāzes. Vairošanās laikā krupju tēviņi ūdenstilpnēs pulcējas lielos baros, kas tur vērojami līdz pat nārsta beigām.

Nārsta pētījuma ietvaros zinātnieki katru vakaru, laikā no 27.03.09. līdz 24.04.09. 2,5 km garā līnijā saskaitīja ezerā pamanāmos krupju tēviņus un mātītes, kā arī īpašajā krupju mīlas tvērienā saķērušos pārus. Katru dienu tika pārbaudīta svaigu ikru esamība ezerā.

Iegūtie rezultāti, vēlāk salīdzināti ar zemestrīces norises laiku, seismiskās novērošanas un meteoroloģisko staciju datiem, ļāva noskaidrot, ka krupji gaidāmo triecienu nojauta gandrīz nedēļu ātrāk, pirms tas sagrāva gruvešos Lakvilu un apkārtējos ciematus.

Piecas dienas pirms zemestrīces krupju tēviņu skaits vairošanās vietā samazinājās par 96%, tad tikai nedaudz palielinājās uz 9.aprīlī iekritušo pilnmēness laiku, tomēr joprojām paliekot zems, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu pilnmēness rādītājiem (34 pret 67-175). Krupju skaits ezerā atkal pieauga tikai 10 dienas pēc zemestrīces jeb 2 dienas pēc pēdējā lielākā pēcgrūdiena.

Savukārt saķērušos pāru skaits 3 dienas pirms zemestrīces nokritās līdz nullei un palika zems visu seismiskās aktivitātes (SA) laiku. Svaigi iznērsti ikri pēdējo reizi pirms zemestrīces ezerā tika novēroti 30.martā, 6 dienas pirms galvenā grūdiena, lai atkal parādītos tikai 20.aprīlī, 6 dienas pēc SA beigām.

Veicot krupju aktivitātes salīdzināšanu ar zemestrīces laikā fiksētiem ļoti zemas frekvences (VLF) signāla mērījumiem, ko izmanto seismisko aktivitāšu izsaukto jonosfēras perturbāciju pētīšanai, noskaidrojās, ka šie dati savstarpēji korelē un acīmredzami abas parādības ir saistītas. Daudz sarežģītāk, norāda pētnieki, ir atrast precīzu skaidrojumu iemesliem, kas izsauc kā atmosfēriskos radioviļņu traucējumus, tā krupju pazušanu no vairošanās vietas. Populārākie minējumi par VLF traucējumu rašanos tos saista ar: (1) vāju zemestrīces priekšgrūdienu vai garozas slāņu nobīdes ceļā atbrīvoto radona gāzi, kas, nokļūstot atmosfērā, varētu mainīt tās slāņu elektrovadītspēju un (2) gravitācijas viļņiem, kuru amplitūda, tiem sasniedzot retākas gaisa masas, teorētiski var eksponenciāli pieaugt līdz traucējumu izraisīšanai nepieciešamajam līmenim. Iespējams, krupjiem ir kādi īpaši, evolūcijas gaitā izveidojušies receptori, kas noderīgi vienas vai abu minēto parādību sajušanai.

Salīdzinot dažādu dzīvnieku izturēšanos tuvojoties zemestrīcei, zinātnieki secina, ka pati reakcija un apsteidzošais reaģēšanas laiks ir tieši atkarīgs no diviem faktoriem - konkrētās sugas apdraudējuma līmeņa un mobilitātes jeb optimālā glābšanās laika. Piemēram skudras zemestrīci vispār neņem vērā - tās ir labi piemērotas dzīvei zem zemes un lieliski spēj tikt galā ar apbērumiem, kas regulāri notiek apakšzemes pūžņu šaurajās ejās. Savukārt zemzemes alās dzīvojošie grauzēji un čūskas, kuriem aprakšana var izrādīties liktenīga, netipiskas uzvedības pazīmes izrāda vienu līdz trīs dienas (atsevišķos gadījumos vienu līdz trīs mēnešus) pirms zemestrīces. Toties putni, kuru iespējas izglābties, paceļoties spārnos, ir vislielākās no visiem dzīvniekiem, atbilstoši reaģē tikai dažas minūtes pirms pirmā grūdiena. Pie tam ātrāk gaisā paceļās lielie putni, kuriem tam nepieciešama zināma sagatavošanās un ieskrējiena ceļš. Krupji turpretī ir lēni dzīvnieki un drošas vietas sameklēšana tiem var prasīt daudzas stundas vai pat dienas, atkarībā no vides un reljefa. Tāpēc krupju maņas ir smalkākas, nodrošinot šiem abiniekiem iespēju sajust zemestrīces tuvošanos atbilstoši viņu "izpratnei" par savlaicīgumu.

Pētnieki atzīmē, ka vairumā literatūrā minēto gadījumu dzīvnieku uzvedības izmaiņas novērotas zemestrīces epicentrā vai tuvu tam, kamēr Sanrufino krupji nolēma īstenot populācijas izdzīvošanai visdrošāko taktiku - nārsta aizkavēšanu - atrodoties vairāk nekā 70 kilometru attālumā no katastrofas vietas. Saprotams, ka būtu ļoti vilinoši šo rīcību sasaistīt ar kādu noteiktu skaitli Rihtera skalā, tomēr tas nav iespējams, ja vien, protams, atkal nenotiks līdzīgas sagadīšanās, kad krupju pētniekus novērojumu laikā pārsteigs zemestrīce.

Avots:
www3.interscience.wiley.com