Atklājumi.lv

Pērtiķiem piemīt iedzimta morāle

Vairāki jauni pētījumi pierāda, ka mērkaķiem un cilvēkveidīgajiem pērtiķiem piemīt rudimentāras morāles aizmetņi un viņi spēj atšķirt labo no sliktā.
Virknē eksperimentu zinātnieki noskaidroja, ka augstākie primāti spēj izvērtēt kādas darbības godīgumu, izrādīt empātiju un piedāvāt altruistisku palīdzību nelaimē nonākušam vai saslimušam biedram.

Šķiet, dzīvniekiem ir pat pašapziņa un tie atceras pienākumus. Pētījumu galvenā atziņa pauž uzskatu, ka morāle nav kaut kas, tikai izņēmuma kārtā cilvēkam raksturīgs, bet, ka tā veidojusies kā evolūcijas produkts. "Es, protams, neapgalvoju, ka primāti ir morālas būtnes," saka Džordžijas štata (ASV) Eimorijas universitātes psiholoģijas profesors, grāmatas "Primāti un filosofi" autors Franss de Vāls, "tomēr mums ir nepārprotamas liecības, ka to sabiedrībā ir savi īpaši izturēšanās noteikumi, kurus varam novērtēt, kā soli cilvēkiem piemītošas tikumības virzienā."

Uzstājoties pēdējās nedēļās jau vairākkārt atklajumi.lv pieminētajā Amerikas Zinātnes sasniegumu veicināšanas asociācijas rīkotajā konferencē, kas februāra sākumā notika Čikāgā, de Vāls klātesošos iepazīstināja ar vairāku savu eksperimentu rezultātiem.

Vienā no tiem dzīvniekiem lika paveikt vienkāršus uzdevumus, par kuru izpildi tie saņēma atalgojumu pārtikas vai apmīļošanas veidā. Atalgojuma apjoms mainījās nejaušas izvēles secībā un de Vāls norāda, ka pērtiķi izrādījuši asu taisnīguma izjūtu, noteikti protestējot, atsevišķos gadījumos pat pilnīgi atsakoties turpināt jel kādas darbības, ja citi par to pašu darbu saņēma lielāku balvu.

Citā pētījumā bija izdevies kontrolētā eksperimentā pārliecināties, ka šimpanzēm nav svešs altruisms - viņi bieži spontāni palīdz viens otram un arī cilvēkam, pat gadījumos, kad nekas neliecina par iespējamu atalgojuma saņemšanu.

Kapucīnpērtiķi, savukārt, dalījās pārtikā un citās lietās ar saviem sugasbrāļiem, pretī saņemot ne vairāk un ne mazāk, norāda de Vāls, kā pašu došanas prieku.

Kas tieši mudina dzīvniekus šādi rīkoties? Jau Čārzs Darvins uzskatīja, ka līdz ar seksuālo vairošanos radās noteikts uzvedības kods, kas ierakstījās gēnos. Cilvēkos tas galarezultātā attīstījās par vispārpieņemtu laba un ļauna atzīšanu. Taču kurā brīdī noticis tas milzīgais pavērsiens, kas mūs tomēr atšķir no dzīvniekiem? Kas bija tas evolucionārais dzinulis, kura iespaidā sāka strauji attīstīties apziņa un morāle?

Daži zinātnieki domā, ka tas noticis intensīvas globālās sasilšanas laikā no 800 000 līdz 50 000 gadu senā pagātnē. Viņi uzskata, ka pirmcilvēki šajā laikā bija spiesti pāriet no dzīves mežos uz klajumiem, - atvērtu, kaķveidīgo un citu plēsoņu uzbrukumiem pakļautu telpu, kas ir daudz nelabvēlīgāka izdzīvošanai par meža biezokņiem.
Jaunie apstākļi cilvēkiem lika izstrādāt jaunus kopdzīves noteikumus, pēc kuriem vadīties medījot un sadalot guvumu.

Kristofers Bēms, Dienvidkalifornijas universitātes Antropoloģijas nodaļas Džeinas Gudelas izpētes centra vadītājs uzskata, ka šādi noteikumi bija vajadzīgi, lai neļautu lielākajiem un stiprākajiem tēviņiem piesavināties visu pārtiku. "Lai nodrošinātu godīgu gaļas sadali, mednieku baram vajadzēja fiziski ietekmēt alfa tēviņus," pieļauj Bēms. Šo teoriju antropologi izvirzījuši, velkot paralēles ar mūsdienu primitīvajās mednieku-vācēju ciltīs novērotajiem attiecību un uzvedības modeļiem. Bēms domā, ka tie, kas lauž noteikumus (tabu) šādas sistēmas ietvaros tiek nogalināti, tādējādi neļaujot rast turpinājumu "amorālajiem" gēniem. Turpretī, tiem, kas noteikumus ievēro ir daudz pēcnācēju.

Sava viedokļa pamatojumam Bēms atsaucās uz citiem pētījumiem, kas liecina, ka personas raksturs un noslieces lielā mērā ir atkarīgas no iedzimtības - novērots, ka noziedznieku dzimtu bērni bieži paši kļūst par noziedzniekiem, tai skaitā gadījumos, kad tiem nav tiešu kontaktu ar bioloģiskajiem vecākiem.

Līdz ar to varam teikt, ka mūsdienu zinātne atkal atgriežas pie tik neviennozīmīgajām un nereti pretrunīgi vērtētajām eigēnikas idejām. Vai šoreiz uz palikšanu?

Attēls: Wikimedia Commons

Avots:

http://www.timesonline.co.uk