Atklājumi.lv

Dažas arheoloģijas un dabaszinātņu tēmas LU 69. konferencē

LU 69.konferences, kas notiek no š.g. janvāra līdz martam, programmā ieplānotas 7 plenārsēdes un 113 sekciju sēdes. Ar 1802 referātiem pārstāvētas dažādas zinātņu nozares (bioloģija, ģeogrāfija, ģeoloģija, vēsture u.t.t.). Starp tām – 2 ļoti interesantas apakšsekcijas – „Purvu un kūdras izpēte" (31.01.2011.) un „Kvartāra veidojumi, procesi un laiktelpiskās izmaiņas" (4.02.2011.) Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē.

Purvu apakšsekcijas sēde notika 31. janvārī un, kā jau saprotams no nosaukuma, bija veltīta dažādiem purvu izpētes aspektiem. Kā ievadvārdā teica prof. Māris Kļaviņš, kūdra ir tā viela, kas saglabā gan vēsturiskās liecības, gan ļauj pētīt klimata izmaiņas, un tajā pašā laikā kūdras nozīme dabā joprojām nav līdz galam apzināta.

Vienu no referātiem nolasīja prof. Juris Urtāns. Tā tēma „Sakrālie ziedojumi Latvijas purvos" cieši saistīta ar arheoloģiskiem pētījumiem senvēstures izzināšanai. Kādreiz ziedojumi purvā bija ļoti izplatīti, sevišķi Ziemeļskandināvijā bronzas laikmetā. Bijuši pat cilvēku ziedojumi – rituālā cilvēku nonāvēšana. Pirms tam šie cilvēki bija pat speciāli baroti, tad nožņaugti un iemesti purvā. Ziedojumi varēja būt arī simboliski. Praksē tomēr ir grūti atšķirt, kur ir ziedojumi, bet kur – nelaimes gadījums vai nejauša priekšmetu zaudēšana.

Latvijas teritorijā arī ir sakrālo ziedojumu atradumi, piemēram, Kalēju depozīts (bronzas cirvji) un Kokmuižas depozīts Dobelē: Dobele I – atrasts tālajā 1869. gadā un sastāv no 1260 priekšmetiem, kas datēti ar 5. gs. beigām – milzīgs apjoms savam laikmetam; Dobele II – 1929. g. atradums, kura kopējais svars bijis 16 kg. Acīm redzot bijušas īpašas tradīcijas, bet šis jautājums vēl ir maz pētīts.

Senvēstures tēmai bija veltīts arī Valda Bērziņa, LU Latvijas vēstures institūta arheologa, referāts „Akmens laikmeta arheoloģiskie pētījumi piejūras purvos Rīgas līča dienviddaļas piekrastē". Viņš pastāstīja par Priedaines apmetni, kas lokalizēta kāpu nogāzē uz purva (bijuša ezera) pusi. 2007.gadā izrakumi sākas kūdras slānī, bet 2008.gadā pētnieki mēģināja atsūknēt ūdeni un strādāt tuvāk purvam, kas izrādījās ļoti problemātiski. Atradumu absolūtais vecums – līdz 5115±30 gadiem. Iespējams, Litorīnas jūras transgresija ir vecāka, nekā pieņemts domāt. Jaunākie pētījumi – pie Kaņiera ezera Slocenes I un II apmetnē. Tās ir ļoti svarīgas, jo nav vienkārši piejūras apmetnes, tās atrodas pie upes, bet tajā pat laikā netālu no jūras, tātad dzīves veids ir atšķirīgs no parastām piejūras vai kontinentālām apmetnēm.

Karpoloģes Aijas Ceriņas referāts pārstāv savādu zinātnes nozari. Pētījumu objekti ir seno augu atliekas, kas var sniegt informāciju gan par seno laiku veģetācijas raksturu, gan par klimatu, gan par cilvēku dzīves apstākļiem. Šoreiz viņas referāta tēma - „Retu augu makroatliekas Lubāna ezera holocēna nogulumos". Kādreiz šie augi bija izplatīti diezgan plaši, bet mūsdienās vairākas sugas ir aizsargājamas un Latvijā tiek uzskatītas par eksotiskām, piemēram, ezerrieksts Trapa natans, lokanā najāde Najas flexilis u.c. Ar ezera aizaugšanu un purva veidošanos šo augu daudzums palielinājās, atlantiskā klimatiska perioda beigās samazinājās. Svarīgi meklēt ne tikai apmetnes teritorijā, kur augi varēja būt speciāli sanesti (sevišķi tādi, ka T. natans), bet arī ārpus apmetnēm.

Vairāki referāti bija veltīti atsevišķu metālu konstatēšanai purvā, kūdras izmantošanai notekūdeņu attīrīšanai no metāliem un naftas piesārņojuma lokalizācijai u.c.

Pēc kūdras daudzuma uz 1 cilvēku Latvija ir 8.vietā pasaule, ka to atzīmēja savā referātā G.Cankalis (G.Cankalis, A.Lācis, I.Cuprins, U.Ameriks „Kūdras ieguve Latvijā"), jo purvi Latvijas teritorijā aizņem 6800 km2. Tā ir ļoti liela teritorija priekš tik nelielas valsts kā Latvija. Tāpēc purvu un kūdras izpēte ir ļoti svarīga.

Apakšsekcijas „Kvartāra veidojumi, procesi un laiktelpiskās izmaiņas" referāti bija sadalīti trijās grupas: Kvartāra vides pētījumi, Jūras krasts un eksogēnie procesi, Glaciālās reljefa formas un to veidošanās procesi.

Pirmais referāts „Paleoentomoloģiskie pētījumi Abavas Rumbas apkārtnē". Māris Krievāns izanalizēja 7750 gadu vecus paraugus un kopā ar augu makroatliekām konstatēja dažādu kukaiņu atliekas – cietas eksoskeleta daļas, kas, pateicoties hitīnam, varēja saglabāties augsnē. Vislabāk saglabājušās atliekas pieder vabolei smecerniekam. (Mūsdienās Latvijas sastopamas 350 smecernieku sugas). Bet šie pētījumi ir vienīgie, vairāk Latvija neviens ar šo tēmu nestrādā, bet informācija, kuru varētu iegūt pētot paleoentomofaunu, varētu būt ļoti nozīmīga, jo kukaiņi dzīvo noteiktos biotopos, noteiktos klimatiskos apstākļos, tāpēc var sniegt informāciju par seno klimatu un vides apstākļiem, papildinot un precizējot karpoloģisko un palinoloģisko analīžu datus.

Mūsdienās daudz runāts par postījumiem, kurus vētras nodara jūras krastam, par to, cik ātri valsts katru gadu jūras piekrastē zaudē teritorijas, u.tml. Daži referāti bija veltīti krasta līnijas izmaiņas pētījumiem. Ivars Jorniņš stāstīja par ietekmētiem jūras krasta posmiem Kurzemes piekrastē, sevišķi abpus Ventspils un Liepājas ostai, bet Armands Bernaus – Vidzemes piekrastē. Lauras Bērtņas un Jāņa Lapinska referātā izanalizētas procesi Daugavgrīvas salā pēc smilšu granulometriskā sastāvā. Izrādās, ka dažviet krasts ne tikai tiek postīts, bet arī pieaug. Daugavpils universitātes pārstāvji Juris Soms un Oskars Krišāns pievērsa uzmanību erozijas procesiem, bet Anna Brežģe izanalizēja bebru būvēto dambju ģeomorfoloģiskās sekas. Dabas parkā „Daugavas loki" viņa no 10 Daugavā ietekošām upītēm izpētīja astoņas un četrās no tām konstatēja vairākus bebru dambjus, kuru skaits no 2009. līdz 2010.gadam dažviet dubultojas, veidojot dambju kaskādes. Vienā mazā upīte ir 10 dambji. Dambju garums var sasniegt 20 un vairāk metru garumu, garākais – 62 m. Dambji uzbūvēti tik pamatīgi, ka mazas upītes nevar ar tām cīnīties un dažviet maina savu tecējumu, izveidojot jaunu gultni.

Pēdējie referāti bija saistīti ar hronoloģiju. Prof. Valdis Segliņš uzsvēra domu, ka mūsdienas ļoti svarīgi Latvijas kvartāra nogulumu stratigrāfisku shēmu pieskaņot kopējai Ziemeļeiropas shēmai, un prof. Vitālijs Zelčs runāja par pēdēja apledojuma deglaciācijas 10Be hronoloģiju Latvijā. Šis darbs veikts veikti sadarbībā ar ārzemju speciālistiem (V. R. Rinterknecht, P. U. Clark, G. M. Raisbeck, F. Yiou, E. J. Brook).

Šīs sēdes laikā notika arī prof. Ojāra Āboltiņa grāmatas „No ledus laikmeta līdz globālai sasilšanai" prezentācija. Savā uzrunā profesors teica, ka kaut ļoti daudz tiek runāts par cilvēka ietekmi uz sasilšanas procesu, tomēr primārie ir dabas procesi. Grāmata sniedz populārzinātnisku priekšstatu par notikumiem vidē pēdējos 20-22 gadu tūkstošos. Dots īss pārskats par izmaiņām pasaules un Latvijas dabā cilvēka ietekmē, kā arī par procesiem, kas nav atkarīgi no cilvēka darbības.

Referātu teksti būs publicēti gan internetā, gan īpašā izdevumā.

Attēlā: Kaņiera ezera skats. A.Jakoviča foto.