Atklājumi.lv

Mūsdienu mednieku-vācēju sociālā struktūra

Nevienam nav noslēpums, ka arī mūsdienās daudz cilvēku dzīvo kā akmens laikmetā. Pārsvarā tās ir ciltis, kas apdzīvo dažādu kontinentu tropu joslas mežus, bet ir arī izņēmumi, piemēram, aini Hokaido salas ziemeļos Japānā un inuīti Kanādā. Šo cilvēku dzīvesveidu pēta etnogrāfi un etnologi.

Šī gada 11. marta "Science" numurā publicēti 2 raksti, veltīti šo cilvēku grupu sociālai struktūrai.

Vēl 1996. gadā Arizonas universitātes profesors, antropologs Kims Hils (Kim R. Hill) un Jūtas universitātes antropoloģe un epidemioloģe Magdalēna Urtado (Ana Magdalena Hurtado) publicēja grāmatu „Guajaki: vācēju ekoloģija un demogrāfija" (guajaki – tauta, kas dzīvo Dienvidamerikā Paragvajas tropu mežos). Kopš tā laika autori vairākkārt pievēršas šai tēmai un katru gadu tiek publicēti vairāki raksti, piemēram, 2009. g. tās bija 6 publikācijas.

Pirmais, 11. marta "Science" publicētais raksts tapa sadarbībā ar ASV, Anglijas un Etiopijas universitāšu antropologiem.

Otra, tematiski saistītā raksta autors ir Monreālas universitātes antropoloģijas profesors Bernārs Čeipiss (Bernard Chapais).

Kāpēc šie raksti apvienoti vienā "Science" numurā? Tāpēc ka abu rakstu tēmas ir saistītas ar cilvēku grupu sabiedrisko attiecību attīstību, kas zinātniski tiek analizētas cilvēku evolūcijas kontekstā, nevis kā vienas cilts uzvedības īpašības.

Par pamatu pieņemtas 2 grupas - labi izpētītie guajaki un bušmeņi džūjoansi (ju/'hoansi). Kā palīgmateriāls tika izmantots materiāls par medniekiem-vācējiem no vairākiem pasaules reģioniem (karte K. Hila rakstā). Kopumā tās ir 32 cilšu grupas, kas sastāv no 323 kopienām, kurās ir apmēram 5000 cilvēku.

Kopienām nav noteikta sastāva – tas var mainīties, jo cilvēki laiku pa laikam pāriet no vienas grupas otrā. Vidēji vienā kopienā var būt no 10-15 līdz 30-40 cilvēku.

Lai varētu apspriest sabiedriskās attiecības un grupas iekšējo kooperēšanos, jāsaprot, ar ko šīs grupas atšķiras no pārējo augstāko primātu grupām, kas ir sasniegts evolūcijas gaitā.

Pirmkārt, cilvēku sociālām grupām raksturīga sarežģīta struktūra: grupas sadalītas apakšgrupās, no tām katra var būt iekļauta vairākās apvienībās. Primātu grupas nav tik sarežģītas.

Otrkārt, cilvēku grupas sastāv no monogāmiem pāriem, bet citiem primātiem monogāmija ir reta parādība.

Treškārt, cilvēku grupās jaunieši paliek kopā ar vecākiem vai vismaz vienā kopienā, uztur sakarus gan ar mātes, gan ar tēva radiem, kā arī ar tāliem radiem (māsīcām, brālēniem, viņu vīriem un sievām, tantēm, onkuļiem u.t.t.). Primātu grupās pieaugušie dzīvnieki pamet grupu, kaut kur citur dibinot jaunu ģimeni. Sevišķi tas attiecās uz tēviņiem. Brāļi un māsas turpmāk zaudē gan savstarpējas radnieciskas saites, gan ar pārējiem, sevišķi - tēva radiem.

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēku sabiedrībā saglabājās šādas radniecīgas saites, iespējams, ir saistīts ar smadzeņu evolūciju, kas veicināja atmiņas attīstību, ļaujot paturēt atmiņā apmēram 150 cilvēku raksturojumus (Danbara skaitlis). Mūsdienu cilvēkpērtiķiem šis skaitlis ir uz pusi mazāks.

Vēl viens faktors, kā jau bija minēts, ir monogāmo ģimeņu nostiprināšanās, kas veicināja kooperācijas attiecības starp tēviņiem, tai skaitā arī tādiem, kas nav radinieki. Cilvēkpērtiķiem starp tēviņiem valda konkurence. Šimpanzēm, kā teritoriālai sugai, nav asas konkurences ģimenes grupā, bet tā ir ļoti izteikta attiecībā pret svešiniekiem.

Domājams, ka kooperatīvās uzvedības pamatā bija radniecīgā izlase. Radu atbalsts palīdz saglabāt gēnus, kas ir atbildīgi par savstarpējo palīdzību un visas ģimenes labklājību. Viss, kas nāk par labu ģimenei, bija vērtīgs un saglabājās pateicoties izlasei. Nepieciešamais un pietiekošais noteikums ir radniecība grupā.

Neviens nevar pateikt, kā tas bija seno cilvēku grupās. Paleoģenētikas jaunākie dati liecina par patrilokālo grupu esamību neandertāliešu kopienās: vīrieši-radinieki dzīvoja kopā ar sievietēm no citām grupām un viņu bērniem. Šāda tipa datu nav par senākiem Homo sapiens. Ir mēģināts izmantot par modeli mūsdienu mednieki-vācēju kopienas, jo viņu sabiedriskā iekārta ir diezgan primitīva.

Plašā datu klāsta analīze parādīja, ka mūsdienu mednieki-vācēji, neskatoties uz dažādām laulības un ģimenes tradīcijām, uztur sakarus gan ar mātes, gan ar tēva radiem. Brāļu procents vienā kopienā parasti ir nedaudz lielāks, nekā māsu, kas liecina par patrilokālām attiecībām: sievietes biežāk maina dzīves vietu, pārejot citā kopienā, nekā vīrieši (K. Hila rakstā ir grafiks, kurā attēlots vidējais brāļu un māsu skaits guajaku kopienās). Šīm mednieku-vācēju grupām raksturīga attiecību uzturēšana ar radu ģimeņu locekļu radiem – tiem, ar ko nav asinsradniecības, tātad – nav kopējo gēnu. Procentuāli tas izskatās šādi: kopienas 7% - tuvie radi, kopā ar tālākiem radiem – 25%. Vēl 25% - radi pa vīra vai sievas līniju. Pēdējie 50% - ļoti tālie radi vai ģimenes locekļi bez asinsradniecības (diagramma K. Hila rakstā). Pēc cilšu pārstāvju teiktā, arī agrāk – „vectēvu laikos", viņu grupas pārsvarā sastāvēja no „draugiem", nevis no radiem, kaut viņu termins „draugs" ir diezgan sarežģīts un ne visai atbilst mūsu šim jēdzienam mūsu sapratnē.

Ļoti zems radniecības koeficients (0,054) liecina par radniecīgās izlases nelielu lomu šāda tipa sabiedrībās. Autori uzsver domu, ka svarīgāka nozīme varēja būt kultūras evolūcijai, tās efektivitāte nosakāma pēc apmācības iespējām, skolotāja darbības atdarināšanai un starpkopienu sakaru uzturēšanai. Tas ir ļoti svarīgi, jo zaudēt kultūras vai tehnoloģijas sasniegumus tik mazās kopienās var ļoti vienkārši dažādu nejaušu iemeslu dēļ. Piemēram, 19. gadsimtā guajaku ziemeļu grupas tika izolētas no pamatteritorijām, kas noveda līdz uguns iegūšanas prasmes zaudēšanai, kaut nostāstos saglabājās informācija, ka kādreiz senči pratuši uguns iegūšanu. Tas bija konstatēts 20. gadsimtā vidū. Guajaku dienvidu grupas saglabājušas visas prasmes, jo tās uzturēja sakarus starp visām radniecīgām grupām.

Kultūras sakari starp grupām veicina ātru zināšanu un jauninājumu izplatīšanos, tāpēc sabiedrības, kurās šāda veida sakari tika atbalstīti, attīstījās ātrāk, paātrinājās tehnoloģiskais un kulturālais progress. Un tas, savukārt, veicināja kopienu un sabiedrību izdzīvošanos. Kad tēviņu konkurence tika aizvietota ar kooperāciju un solidaritāti, uzlabojās arī aizsardzība pret ienaidniekiem un panākumi kolektīvās medībās.

Attēlā: guajaku sieviete veido palmu lapu pinumu.

Avoti un literatūra:

Hill, K. and A.M. Hurtado. Ache Life History: The Ecology and Demography of a Foraging People. Aldine Press. (320). 1996.

Kim R. Hill, Robert S. Walker, Miran Boћičević, James Eder, Thomas Headland, Barry Hewlett, A. Magdalena Hurtado, Frank Marlowe, Polly Wiessner, Brian Wood. Co-Residence Patterns in Hunter-Gatherer Societies Show Unique Human Social Structure // Science. 11 March 2011. V. 331. P. 1286–1289.

Bernard Chapais. The Deep Social Structure of Humankind // Science. 11 March 2011. V. 331. P. 1276–1277.

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.