Atklājumi.lv

Pētījums: iedzīvotāju reliģiozitāte neveicina sabiedrības uzplaukumu

Desmitiem sociālekonomisko rādītāju analīze 17 augošajās "pirmās pasaules" valstīs neapstiprināja hipotēzi, ka augsts reliģiozitātes līmenis veicina sabiedrības labklājību. Tieši pretēji, saskaņā ar visu rādītāju datiem, izrādījās, ka visreliģiozākajās sabiedrībās valda vismazākā labklājība.

Starp sociologiem nav vienota uzskata par to, kāda loma - negatīva vai pozitīva - ir reliģijai mūsdienu augsti attīstītajās sabiedrībās. Vieni autori apgalvo, ka masveida ticība dievam vai dieviem, kuri atbalsta augstas morāles uzvedību un soda par grēkiem, veicina sabiedrības labklājību (noziedzības, korupcijas samazināšanos, ekonomisko uzplaukumu utt.). Citi pētnieki pierāda, ka saprātīga sekulāro valdību politika sabiedrības uzplaukumam dod vairāk nekā iedzīvotāju masveida reliģiozitāte. Daži fakti norāda arī uz iespējamo negatīvo reliģiozitātes ietekmi. Nopietni zinātniskie pētījumi par šo tēmu ir veikti pārsteidzoši maz, un nevienā no tiem nav ņemti vērā visi nozīmīgie (un analīzei pieejamie) sociāli ekonomiskie rādītāji. Daļēji tas ir saistīts ar to, ka līdzīgu jautājumu izpēte bieži saskaras ar daudzveidīgiem morāli ētiskiem un politiskiem šķēršļiem.

Šo robu centās aizpildīt Gregorijs Pols (Gregory Paul) - neatkarīgs amerikāņu pētnieks ar diezgan plašu interešu loku, kas plešas no paleontoloģijas (Pols ir pazīstams kā liels dinozauru speciālists) līdz socioloģijai un reliģijas zinātnei. Savā jaunajā rakstā, kas publicēts žurnālā Evolutionary Psychology, Pols sniedz rezultātus, kas iegūti kompleksā starpnacionālā analīzē, kuras mērķis bija pārbaudīt divas alternatīvas hipotēzes par masu reliģiozitātes ietekmi uz sabiedrības labklājību. Pirmā no šīm hipotēzēm ("the moral-creator socioeconomic hypothesis") postulē masveida ticības dievam (dieviem), kas nav vienaldzīgi pret morāles rezultātiem, spēcīgu pozitīvu ietekmi uz sociāli ekonomisko sabiedrības labklājību. Otrā hipotēze ("the secular-democratic socioeconomic hypothesis") pieņem, ka reliģiozitāte mūsdienīgās, attīstītās sabiedrībās, gluži pretēji, ir negatīvs faktors, kas kavē sociālās labklājības attīstību. Teorētiski ir iespējams arī trešais variants: reliģiozitāte vispār neietekmē galvenos sociāli ekonomiskos rādītājus vai arī tās ietekmi pilnībā "nosedz" un maskē citi, daudz svarīgāki faktori. Pirmā hipotēze paredz pozitīvu korelāciju starp sabiedrības reliģiozitāti un tās labklājību, otrā paredz negatīvu korelāciju, trešā - būtisku korelācijas neesamību.

Patiesībā, protams, viss ir nedaudz sarežģītāk, un loģisko iespēju telpa nebūt neaprobežojas ar uzskaitītajām hipotēzēm. Piemēram, reliģiozitātes līmenis var būt nevis cēlonis, bet gan sekas noteiktam sabiedrības labklājības līmenim, kas, savukārt, ir atkarīgs no kādiem citiem faktoriem. Tad mēs novērosim būtisku korelāciju starp reliģiozitāti un labklājību, taču šī korelācija neliecinās par pirmās ietekmi uz otro. To pašu var novērot arī tajā gadījumā, ja kāds "trešais faktors" vienlaicīgi ietekmēs gan sabiedrības reliģiozitāti, gan labklājību. Kā pārvarēt šīs metodoloģiskās grūtības? Viens no iespējamajiem ceļiem ir ietvert analīzē pēc iespējas vairāk mainīgo, ideālā gadījumā - ņemt vērā visus pieejamos sociāli ekonomiskos rādītājus, kuri kaut kā varētu būt saistīti ar aplūkojamo problēmu. Tādā gadījumā varbūtība, ka redzes laukā nebūs nozīmīgi rādītāji, kas kādā veidā saistīti ar mūs interesējošiem rādītājiem (reliģiozitāti un sabiedrības labklājību), kļūs minimāla.

Tieši to centās paveikt Pols (detalizētu metodikas aprakstu var lasīt brīvpieejas rakstā). Analīzē tika iekļauti tikai dati par demokrātiskām un augošām "pirmās pasaules" valstīm, kurās ir vismaz 4 miljoni vai vairāk iedzīvotāju. Pavisam tika ņemtas vērā 17 valstis, par kurām starptautiskajās bāzēs un publicētajos uzziņu materiālos ir pieejami vispilnīgākie, ticamākie un savstarpēji visvairāk salīdzināmie dati - ASV, Īrija, Itālija, Austrija, Šveice, Spānija, Kanāda, Jaunzēlande, Austrālija, Nīderlande, Norvēģija, Anglija, Vācija, Francija, Dānija, Japāna, Zviedrija. Saraksts ir sakārtots, sākot ar lielāko kompleksā iedzīvotāju rādītāja vērtību (skatīt zemāk): no pašām reliģiozākajām valstīm līdz pašām sekulārākajām valstīm. Pols analīzē neiekļāva otrās un trešās pasaules valstis, jo tas radītu grūti atrisināmas metodoloģiskas grūtības. Piemēram, starp šīm valstīm zemākais reliģiozitātes līmenis ir raksturīgs vairākām postkomunisma valstīm, taču ir skaidri redzams, ka zemais reliģiozitātes līmenis ir saistīts nevis ar sabiedriskās labklājības līmeni, bet gan vairāk ar ilgstošas komunisma ideoloģijas uzspiešanas sekām. Turklāt, valstīs, kas ir iekļautas analīzē, cilvēki var vairāk vai mazāk brīvi izvēlēties savu pasaules uzskatu, kamēr dažās pasaules valstīs par publisku atteikšanos no vispārpieņemtās reliģijas var arī nocirst galvu - un te nekāda starpkultūru analīze nesanāk...

Iedzīvotāju reliģiozitātes līmeņa novērtēšanai izmantoja vairākus desmitus rādītāju, tai skaitā - to cilvēku daļu, kas nešaubīgi tic Dievam-radītājam (vai dieviem-radītājiem); "Bībeles literālistus" - cilvēkus, kas uzstāj uz burtisku Bībeles izpratni; regulāros kolektīvo dievkalpojumu dalībniekus; tos, kas regulāri lūdzās; tos, kas tic aizkapa dzīvei, paradīzei un ellei; ateistu un agnostiķu daļu; to cilvēku daļu, kas atzīst cilvēku izcelšanos evolūcijas procesā no zemākajiem dzīvniekiem utt. Visdažādākās iespējamās "māņticības" un antizinātniski priekšstati, piemēram, ticība spokiem vai astroloģijai, šajā pētījumā netika uzskatīti par reliģiozitātes rādītājiem. Pēc autora domām, šādiem uzskatiem ir daudz mazāka sociāli-politiskā ietekme nekā uzticībai "īstajām" reliģijām. Visi šie rādītāji tika analizēti gan atsevišķi, gan kopīgi: autors no tiem izveidoja kompleksu "iedzīvotāju reliģiozitātes indeksu" (popular religiosity versus secularism scale, PRVSS), kas, savukārt, tika salīdzināts ar individuālajiem un kompleksajiem sabiedrības labklājības rādītājiem.

Sabiedrības labklājības līmeņa novērtēšanai Pols izvēlās 25 visticamākos sociāli ekonomiskos rādītājus, tai skaitā: slepkavību un pašnāvību skaitu (jauniešu pašnāvības tika aplūkotas atsevišķi), bērnu mirstību, dzīves ilgumu (life expectancy), saslimšanas ar gonoreju un sifilisu biežumu (atsevišķi - starp pusaudžiem), abortu skaitu starp nepilngadīgajiem, dzemdību skaitu 15-17 gadu vecumā, laulību un šķiršanos skaitu, alkohola lietošanu, apmierinātības ar dzīvi līmeni, ienākumus uz vienu cilvēku, ienākumu nevienlīdzības līmeni (Džini indekss), nabadzību, korupciju, bezdarbu u.c. No šiem visiem rādītājiem Pols izveidoja kompleksu "sabiedrības labklājības indeksu" (successful societies scale, SSS), kuru izmantoja izpētei kopā ar individuāliem sociāli ekonomiskiem rādītājiem. Turklāt bija ņemti vērā rādītāji, kas atspoguļoja sabiedrības neviendabības (frakcionalizācijas) līmeni, imigrantu skaitu, ekoloģisko situāciju valstī.

Rakstā skrupulozi tiek aplūkotas attiecības starp visiem šiem rādītājiem 17 pētītajās valstīs. Galvenais rezultāts bija Pola atklātā un statistiski drošā pozitīvā korelācija starp sabiedrības labklājību un tās "sekulārisma" līmeni. Šī korelācija labi redzama gan salīdzinot kompleksos PRVSS un SSS rādītājus, gan arī analizējot individuālos reliģiozitātes un sociāli ekonomiskās labklājības līmeni. Citiem vārdiem, izrādījās - jo augstāka ir iedzīvotāju reliģiozitāte, jo zemāks ir sabiedriskās labklājības līmenis, un otrādi (1. zīm.).Vairums individuālo sabiedrības labklājības rādītāju saskanēja ar vispārināto grafiku 1. zīmējumā (tas ir, tie demonstrēja līdzīgu dinamiku: jo zemāka reliģiozitāte, jo labāk klājas sabiedrībai attiecīgā rādītāja atspoguļotajā jomā), taču ir arī izņēmumi.

Piemēram, slepkavību līmenis pozitīvi korelē ar reliģiozitāti tikai pateicoties ASV, jo šajā visreliģiozākajā valstī slepkavību skaits uz vienu iedzīvotāju ir daudz lielāks, nekā jebkurā citā "pirmās pasaules" valstī. Ja no aplūkojamo valstu skaita izslēgt ASV, korelācija pazūd, tā kā pārējās 16 valstīs slepkavību līmenis acīmredzot ir pietuvojies savam potenciāli sasniedzamajam minimumam.

Pašnāvību līmenis, saskaņā ar Pola datiem, praktiski nav atkarīgs no iedzīvotāju reliģiozitātes (jauniešu pašnāvību ziņā rezultāti ir mazliet par labu sekulārajām valstīm, bet aplūkojot visu vecumu cilvēku pašnāvības - mazliet par labu reliģiozajām). Runas par anomāli augsto pašnāvību līmeni maz reliģiozajās skandināvu valstīs ir tikai baumas.

Spēcīga pozitīvā korelācija atklājās starp iedzīvotāju reliģiozitāti un bērnu mirstību - jo reliģiozāka valsts, jo augstāka bērnu mirstība (2. zīm.). Korelācija starp reliģiozitāti un dzīves ilgumu ir vērsta tajā pašā virzienā, taču izteikta vājāk.

Saslimšana ar gonoreju un sifilisu reliģiozajās valstīs vidēji ir augstāka nekā sekulārajās (ņemot vērā ASV; ja šo valsti neņem vērā, rezultāti par sifilisu kļūst mazāk viennozīmīgi). Abortu skaits starp nepilngadīgajām ir neapšaubāmi zemāks sekulārajās valstīs (3. zīm.) Drošas korelācijas starp reliģiozitāti un alkohola lietošanu nav atklātas. Rezultāti par laulībām un šķiršanos ir neviennozīmīgi; lielākoties šeit neliels pārsvars ir reliģiozo valstu pusē (kaut gan reliģiozajā ASV šķiršanos skaits ir mazāks tikai par pilnīgi nereliģiozo Zviedriju). Apmierinātības ar dzīvi un bezdarba līmenis nekorelē ar reliģiozitāti, korupcijas ziņā situācija nedaudz labāka ir mazāk reliģiozajās valstīs. IKP ziņā reliģiozās valstis bija mazliet pārākas, taču īpašuma vienlīdzības ziņā nereliģiozās valstis tās pamatīgi apsteidza - jo augstāks reliģiozitātes līmenis, jo augstāks arī Džini indekss, kas atspoguļo materiālo labumu sadalījuma starp iedzīvotājiem nevienlīdzīgumu. Atbilstoši arī nabagu procents reliģiozajās valstīs ir būtiski lielāks. Lasītāji, kas vēlas iegūt informāciju par visiem rādītājiem, var pievērsties pilnajam raksta tekstam. Gala rezultāts - viennozīmīgi par labu nereliģiozajām valstīm.

No tā autors secina, ka hipotēzi par spēcīgo pozitīvo masu reliģiozitātes ietekmi uz sociāli ekonomisko sabiedrības labklājību var droši atmest.

Apspriežot atklāto korelāciju dabu, autors balstās ne tikai uz saviem rezultātiem, bet arī uz daudziem papildus faktiem un ziņām. Pēc Pola (kā arī vairāku citu autoru domām), viss liecina par to, kas starp masveida reliģiozitāti un sabiedrības labklājību tiešām pastāv cēloniska sakarība, taču tā ir vērsta nevis no reliģiozitātes uz labklājību, bet gan pretējā virzienā. Citiem vārdiem, jo pārliecinošāk un mierīgāk jūtās cilvēki (galvenokārt "vidējās klases" pārstāvji) savā sociālajā vidē un jo mazāk viņi uztraucas par savu ekonomisko labklājību, jo vājāka ir viņu vajadzību meklēt mierinājumu un aizstāvību reliģijā. No otras puses, Pols neizslēdz arī iespējamo negatīvo masveida reliģiozitātes ietekmi uz sabiedrības labklājību (kaut arī uzskata šo ietekmi par mazāk būtisku kā pretējo). Mēs neuzkavēsimies sīkāk pie šiem autora spriedumiem, jo tie lielā mērā sakrīt ar argumentāciju, kas ir izklāstīta R. Dokinsa grāmatā "Dievs kā apmātība".

Autors savu analīzi veica, balstoties uz datiem par 17 pētīto valstu mūsdienu stāvokli. Ja secinājums par negatīvo korelāciju starp reliģiozitāti un sabiedrības labklājību ir pareizs, tad tam jāparādās arī vēsturiskajā perspektīvā. Piemēram, palielinoties dzīves apstākļiem kādā valstī, reliģiozitātes līmenim jāpazeminās, un otrādi. Lai to pārbaudītu, vajadzīgi droši un, galvenais, salīdzināmi kvalitatīvi rādītāji par dažādiem vēstures posmiem, taču ar to ir grūti. Tie dati, kas ir pieejami pētniekiem šodien, kopumā apstiprina Pola secinājumus. Piemēram, ASV pēc Otrā pasaules kara cilvēku skaits, kas neticēja Dieva, pieauga gandrīz trīs reizes, un, atbilstoši, samazinājās ticīgo skaits (kaut gan šodien ASV ir pati reliģiozākā no 17 aplūkotajām valstīm). Citi dati, neraugoties uz to nepilnību, liecina, ka sekularizācijas process pēdējās desmitgadēs ātrāk vai lēnāk norit praktiski visās "pirmās pasaules" valstīs. Pols pasvītro, ka neticība Dievam (nontheism) - ir vienīgais no pasaules uzskatiem, kas mūsu dienās efektīvi izplatās, izmantojot konversiju, t.i., citu uzskatu piekritēju pievēršanas (pārliecības maiņas) ceļā. Reliģiju piekritēju skaits, tieši pretēji, ir atkarīgs galvenokārt no dzimstības ticīgo vidū un migrācijas procesiem.

Sabiedrības sekularizācija attīstītajās valstīs acīmredzot var paātrināties, pateicoties pozitīvai atgriezeniskajai saitei.

Ir zināms, ka piederība pie dominējošās reliģijas var sniegt cilvēkiem noteiktas materiālās priekšrocības. Taču šīs priekšrocības kļūst vājākas, indivīda sociālajā vidē pieaugot neticīgo (vai citu reliģiju piekritēju) skaitam. Citiem vārdiem, jo vairāk valstī ateistu, jo mazāk izdevīgi būt ticīgajam.

Pēc Paula domām, viņa iegūtie rezultāti ir pretrunā plaši izplatītajam uzskatam, saskaņā ar kuru tieksme uz reliģisko ticību un kreacionismu ir viena dziļākajām, galvenajām cilvēka psihes īpašībām. Starp citu, šo uzskatu atbalsta arī vadošie speciālisti evolucionārās reliģijas zinātnes jomā, to skaitā arī mūsu lasītājiem pazīstami Pols Blums un Paskāls Buaijē (skatīt: Неприятие научного знания уходит корнями в детскую психологию, "Элементы", 23.05.07; Религия: полезная адаптация, побочный продукт эволюции или "вирус мозга"?, "Элементы", 28.10.08). Taču, ja tā tiešām būtu, spriež Gregorijs Pols, mēs diez vai novērotu tik lielas atšķirības valstu starpā pēc masveida reliģiozitātes līmeņa. Jo aplūkojot tādas patiešām dziļas psihes un uzvedības pazīmes kā, piemēram, runa vai tiekšanās pēc materiālo labumu iegūšanas, variabilitāte ir galēji maza vai vispār nepastāv. Iegūtie rezultāti, pēc autora domām, drīzāk liecina par to, ka reliģiozitāte ir salīdzinoši "virspusējs", elastīgs, mainīgs psiholoģisks mehānisms, kas palīdz tik galā ar stresu un trauksmi vāji efektīvā sabiedrībā ar zemu sociāli ekonomiskās stabilitātes un aizsargātības līmeni. Masveida ticības Dievam radītajam pamešana savukārt ir dabīga cilvēku reakcija uz dzīves apstākļu uzlabošanos.

Avots: Gregory Paul. The Chronic Dependence of Popular Religiosity upon Dysfunctional Psychosociological Conditions // Evolutionary Psychology. 2009. V. 7(3). P. 398-441.

Skatīt arī:
- Р. Докинз. Бог как иллюзия
- А. П. Назаретян. Цивилизационные кризисы в контексте Универсальной истории
- Неприятие научного знания уходит корнями в детскую психологию, "Элементы", 23.05.07.
- Религия: полезная адаптация, побочный продукт эволюции или «вирус мозга»?, "Элементы", 28.10.08.
- Может ли эволюционная психология объяснить феномен террористов-самоубийц?, "Элементы", 27.01.09.

Aleksandrs Markovs

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Raksts pārpublicēts no elementy.ru

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.