Atklājumi.lv

Krāpšanu atceras labāk nekā godīgu rīcību

Psihologi jau sen ir uzskatījuši, ka, attīstoties sadarbības un altruisma principiem, cilvēku sabiedrībā vajadzētu izstrādāties īpašiem adaptācijas mehānismiem, kas ļautu labāk iegaumēt neuzticamos ciltsbrāļus. Tomēr eksperimenti liecina, ka krāpnieku vārdus un sejas atceras ne labāk par godīgo cilvēku vārdiem un sejām. Atšķirība ir tajā, ka pazīstamu personību reputāciju bojājošus faktus atceras daudz labāk nekā ziņas par labu vai neitrālu rīcību.

Sadarbībai, savstarpējai palīdzībai un altruismam ir liela loma cilvēku kopienu dzīvē. Jau sen pagājuši tie laiki, kad altruisma attīstība likās grūti izskaidrojama, lūkojoties no dabas zinātnes pozīcijām. Noteiktos apstākļos gēni (precīzāk, to ģenētiskās variācijas - alēles), kas nodrošina tieksmi uz kooperatīvu un altruistisku uzvedību, izplatās populācijā pat tad, ja katram atsevišķi ņemtam īpatnim ir izdevīgāk uzvesties egoistiski un nevienam nepalīdzēt. Par to, kā tas notiek, portāls elementy.ru ir rakstījis jau ne vienu reizi vien (skatīt saišu izlasi rakstā Starpgrupu kari - altruisma cēlonis?, "Elementi", 05.06.2009.). Patiesību sakot, no atsevišķa īpatņa skatu punkta egoisms jau pēc definīcijas vienmēr ir izdevīgāks par altruismu.

Taču jebkuras adaptācijas pareizāk ir aplūkot nevis saistībā ar to izdevīgumu īpatnim, bet gan saistībā ar to gēnu izplatīšanos, kas ir atbildīgi par šo adaptāciju veidošanos. Dabīgā atlase var noritēt dažādos līmeņos, taču tās rezultāti tiek fiksēti ("iegaumēti") tikai gēnu līmenī - un nekā citādi. "Altruisma gēns" var burtiskā nozīmē nolemt nāvei savus nesējus, taču tas tik un tā izplatīsies - piemēram, pateicoties "radniecīgajai atlasei" (upurējot sevi, īpatnis glābj savus radus, daudzi no kuriem sevī nes šī paša "altruisma gēna" kopijas). Pašaizliedzīgas vecāku rūpes par pēcnācējiem - visplašāk izplatītais radniecīgās atlases darbības rezultāts.

Viens no kooperācijas un altruisma evolūcijas mehānismiem ir tā sauktais reciprokālais (abpusējais) altruisms, tas ir, attiecības, kas balstītas principā "tu man - es tev". Svarīgākais šķērslis altruisma attīstībai ir šāds apstāklis - jo vairāk apkārt altruistu, jo brīvāk tādā kolektīvā jūtas dažāda veida krāpnieki, izēdāji un parazīti (skatīt Mikrobiologi apstiprina: daudzšūnu organismi ir nepārtraukta blēdīšanās, "Elementi", 06.04.2007.). Vienu īpatņu altruisms - ideāla vide citu egoisma attīstībai. Pat iepriekšminētās rūpes par pēcnācējiem - pat tās rada diezgan pievilcīgu nišu bezkaunīgai dzīvošanai uz citu rēķina (atcerēsimies dzeguzi).

Tāpēc parasti "altruisma gēni" populācijas genofondā izplatās ciešā sadarbībā ar "gēniem, kas cīnās ar krāpniekiem" (skatīt Sabiedrisko kukaiņu altruisms tiek uzturēts ar policejiskām metodēm, "Elementi", 08.11.2006.)

Reciprokālajam altruismam ir nepieciešama īpatņu spēja izdalīt no pārējo vidus tos, kas sevi ir parādījuši kā egoistus un ar viņiem nekādi nesadarboties. Tādā veidā tiek sasniegti uzreiz divi mērķi: egoisms tiek "sodīts" (samazinās egoistiskās uzvedības izdevīgums), bet īpatnis, kas izvairās no saskarsmes ar egoistiem, paaugstina savas iespējas netikt apmānītam. Vadoties pēc šiem apsvērumiem, evolucionārie psihologi uzskata, ka dabīgajai atlasei vajadzētu izveidot mūs senčos speciālas sociālās adaptācijas, kas palīdzētu noteikt un atcerēties krāpniekus. Šai hipotēzei ir vairākas pārbaudāmas sekas. Piemēram, tā paredz, ka spēja atcerēties krāpniekus mums, iespējams, ir attīstīta spēcīgāk par citām līdzīgām spējām - piemēram, par spēju atcerēties cilvēkus ar labu vai nezināmu reputāciju.

Agrāk jau bija veikti vairāki pētījumi ar mērķi pārbaudīt šo paredzējumu. Kopumā tas apstiprinājās, tiesa, vienlaikus tika atklātas dažas negaidītas detaļas un radās jauni jautājumi.

"Krāpnieka atcerēšanās" veidojas no divām daļām: pirmkārt, jāatceras pats cilvēks, otrkārt, ka viņš ir krāpnieks. Tie ir divi principiāli dažādi uzdevumi, kurus nav obligāti vienmēr jāveic vienlaikus un saskaņoti. Piemēram, var atcerēties cilvēka seju, taču vienlaikus aizmirst, kādos apstākļos mēs viņu redzējām un kāda ir viņa reputācija. Teorētiski šie divi krāpnieku atcerēšanās aspekti cilvēkiem var būt attīstīti dažādā mērā, kaut gan eksperimentā tos nošķirt nav tik vienkārši (un līdz šim to parasti nedarīja).

Nesen vācu psihologi no Diseldorfas Eksperimentālās psiholoģijas institūta parādīja, ka cilvēku krāpnieku sejas atceras ne labāk un ne sliktāk par krietnu cilvēku sejām. Taču informācija par krāpnieku veiktajām negodīgajām darbībām mūsu atmiņā iegulst efektīvāk nekā ziņas par labu cilvēku labo rīcību vai nezināmas reputācijas personu neitrālo rīcību (skatīt Axel Buchner, Raoul Bell, Bettina Mehl, Jochen Musch. No enhanced recognition memory, but better source memory for faces of cheaters // Evolution and Human Behavior. 2009. V. 30. P. 212-224). Principā tam ir jēga, ja ņem vērā, ka mūsu atmiņas ietilpība nav bezgalīga, bet daudzie un dažādie sociālie kontakti - nepieciešami dzīvei. Ja mēs atcerētos vispirms sliktos cilvēkus, atmiņā paliktu mazāk vietas, lai atcerētos tos, ar kuriem var sadarboties. Taču ja mēs kāda iemesla dēļ esam atcerējušies kādu cilvēku, un mums ir zināms, ka viņam uzticēties nedrīkst, tad ir ļoti svarīgi atmiņā veikt atbilstošu "atzīmi", lai nākotnē pēc iespējas ar viņu nesaskartos.

Rakstā, ko 22. jūnijā publicēja žurnālā Evolutionary Psychology, šie paši autori paziņoja par jaunu eksperimentu sēriju, kuras gaitā parādīja, ka cilvēku vārdu atcerēšanās atkarībā no viņu reputācijas pakļaujas tai pašai likumsakarībai kā seju atcerēšanās. Ar to, no vienas puses, apstiprinājās agrāk atklātā likumsakarība, no citas - iegūts arguments pret populāro hipotēzi, saskaņā ar kuru krāpnieku atcerēšanās mehānismam ir ļoti cieša specifiska saikne ar sejas atpazīšanas sistēmu.

Eksperimentā piedalījās 193 cilvēki (111 sievietes un 82 vīrieši) vecumā no 18 līdz 52 gadiem. Izmantoja to pašu metodiku kā iepriekšējā darbā, vienīgi ar tādu atšķirību, ka seju vietā pārbaudāmajiem rādīja vārdus. Testēšanu veica individuāli. Sākumā pārbaudāmajam iedeva izlasīt sarakstītu no 36 izplatītiem vīriešu vārdiem, turklāt katram vārdam klāt bija īsas ziņas par šī cilvēka nodarbošanos. Trešdaļa cilvēku bija raksturoti kā krāpnieki, trešdaļa - kā godīgi cilvēki, par atlikušo trešdaļu bija neitrālas ziņas, no kurām nevarēja izdarīt secinājumus par cilvēka morālajām īpašībām. Kā "kompromitējošas" ziņas tika izmantoti, piemēram, šādi stāsti: "Viņš tirgo vecas automašīnas un bieži vien slēpj no pircējiem informāciju par nopietniem savas preces defektiem". Pozitīva raksturojuma piemērs: "Viņš tirgo sieru, turklāt viņš vienmēr ļauj pircējiem pagaršot sieru un nemēģina pārdot sastāvējušos preci".

Visi raksturojumi bija vienādā garumā (21 vārds vācu valodā) un visi tie jau agrāk bija pārbaudīti neatkarīgos tekstos. Tika parādīts, ka "negatīvie" raksturojumi tiešām izsauc negatīvu reakciju, pozitīvie - pozitīvu.

Katram pārbaudāmajam dotie vārdi un raksturojumi tika kombinēti nejaušā veidā. Dalībniekiem bija jānorāda, izmantojot sešu ballu skalu, cik simpātisks viņiem ir šis cilvēks. Kā jau bija gaidāms, krāpnieki saņēma pašus zemākos vērtējumus, godīgie cilvēki - pašus augstākos.

Otrajā etapā pārbaudāmajam nejaušā secībā parādīja 72 vārdus - 36 "vecos", kas viņam bija pazīstami no pirmā testēšanas posma, un tikpat daudz "jauno". Šajā gadījumā vārdiem nebija līdzi nekādas papildus ziņas. Pārbaudāmajam bija jānorāda, vai attiecīgais vārds ir vecais vai jaunais. Ja viņš uzskatīja, ka vārds ir no vecajiem, tad tālāk bija jautājums: vai šis cilvēks ir krāpnieks, godīgs vai arī par viņa reputāciju nevar pateikt neko noteiktu.

Iegūtos rezultātus pakļāva diezgan sarežģītai statistiskai apstrādei, kas ļāva nodalīt divas atcerēšanās akta sastāvdaļas: tieši vārda atcerēšanās un tā īpašnieka morālo īpašību atcerēšanās. Turklāt, dabīgi, bija ņemta vērā nejaušas uzminēšanas varbūtība.

Izrādījās, ka pašu vārdu atcerēšanās ir pilnīgi neatkarīga no to īpašnieku reputācijas. Citiem vārdiem, krāpnieku, godīgu cilvēku un nezināmas reputācijas cilvēku vārdi tika iegaumēti ar vienādu efektivitāti. Taču ziņas par krāpnieku morālo izskatu tika iegaumētas daudz labāk, nekā analoģiskas ziņas par godīgajām un "neitrālajām" personībām. Tādā veidā, mēs netiecamies speciāli atcerēties krāpniekus, taču, ja tā noticis, ka mēs esam atcerējušies kādu cilvēku, tad fakti, kas bojā viņa reputāciju, tiks iegaumēti ar sevišķu rūpību.

Iegūtie rezultāti liecina par to, ka krāpnieku atcerēšanās mehānisms acīmredzot ir universālāks un mazāk "specifisks", nekā likās agrāk. Daži eksperti pieļāva, ka speciālai ziņu par krāpniekiem iegaumēšanai smadzenēs ir speciāls modulis, kas cieši saistīts ar seju atpazīšanas sistēmu. To veicināja tas, ka līdz šim lielākajā daļā līdzīgu eksperimentu pārbaudāmajam piedāvāja atcerēties tieši sejas. Tomēr tagad ir kļuvis skaidrs, ka būtība te nav sejās - vārdi "darbojas" tikpat labi. Tātad, ja arī atsevišķs "krāpnieku atcerēšanās modulis" pastāv, tas nav stingri piesaistīts seju atpazīšanas sistēmai un var izmantot citus "personālos identifikatorus", tai skaitā arī vārdus.

Iespējams, paaugstinātā cilvēkus kompromitējošās informācijas efektivitāte ir saistīta ar to, ka tāda informācija mums izsauc spēcīgāku emocionālo atbalsi (sašutums, dusmas), nekā ziņas par labu rīcību. Šādu emocionālo atbildi, savukārt, arī var interpretēt kā evolucionāru adaptāciju. Mums ir izdevīgi asāk reaģēt uz antisociālu rīcību, nekā uz labu, un izdevīgi to atcerēties, jo tā ir informatīvāka. Cilvēku sabiedrībā "laba" (kooperatīva, altruistiska) uzvedība daudzos gadījumos vienkārši ir izdevīgāka par antisociālu. Tāpēc pat cilvēki, kas pēc rakstura tiecas uz krāpšanu un blēdībām, bieži vien, sekojot saviem savtīgiem mērķiem, uzvedas godīgi - tas maz ko liecina. Bet antisociāla rīcība, turpretī, nodod egoistu pilnībā.

Aleksandrs Markovs

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Augšējā attēlā: Bernards Medofs - pasaulē lielākās finanšu piramīdas izveidotājs. Nesen Ņujorkas apgabaltiesa nolēma, ka Medofam konfiscējami 170 miljardi dolāru un piesprieda 150 gadu ilgu cietumsodu.

Avots: Raoul Bell, Axel Buchner. Enhanced source memory for names of cheaters (PDF, 276 Кб) // Evolutionary Psychology. 2009. V. 7. P. 317-330.

Raksts pārpublicēts no elementy.ru

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.