Atklājumi.lv

Laiku un telpu cilvēki uztver vienādi

Skaitļu secību cilvēki parasti iedomājas horizontālu rindu veidā, turklāt mazie skaitļi atrodas pa kreisi, bet lielie - pa labi. Asprātīgos eksperimentos ar brillēm, kas pārvietoja attēlu pa kreisi vai labi, itāļu psihologi parādīja, ka domu priekšstati par laika sprīžu ilgumu pakļaujas tai pašai likumsakarībai: īsie intervāli mums šķiet "kreisie", garie - "labie".

Eksperimentālās psiholoģijas dati liecina par to, ka starp domu priekšstatiem par daudzumu un novietojumu telpā ir cieša saikne. Cilvēki augošu skaitļu secību domās iztēlojas kā horizontālas "skaitļu asis", kas ir orientētas no kreisās uz labo: mazie skaitļi šķietami atrodas vairāk pa kreisi, lielie - pa labi (skatīt: Umiltа et al., 2008. The spatial representation of numbers: evidence from neglect and pseudoneglect).

Itāļu psihologi žurnāla Psychological Science vietnē nopublicēja jaunā pētījuma rezultātus, kas liecināja, ka priekšstats par laiku mūsu apziņā ir nesaraujami saistīts ar priekšstatiem par telpu.

Pirmajā eksperimentā piedalījās 6 vīrieši un 6 sievietes vecumā no 19 līdz 34 gadiem, visi labroči. Par eksperimenta mērķi dalībnieki neko nezināja. Viņiem uz datora monitora rādīja zilu kvadrātu 1.6, 1.8, 2.0, 2.2 vai 2.4 sekunžu ilgumā.Pēc tam viņiem bija jānospiež garais taustiņš (kas lika parādīties uz ekrāna sarkanam kvadrātam) un jātur tas piespiests tieši tikpat ilgu laiku, cik demonstrēja zilo kvadrātu ("pilnā laika tests"). Citā variantā bija jāatkārto puse no šī laika intervāla ("laika puses tests"). Pirms testēšanas sākuma dalībnieki trenējās abu uzdevumu izpildē (50 mēģinājumi katram uzdevumam). Pēc tam sākās īstā testēšana, kuras gaitā katrs dalībnieks sākumā 50 reizes centās atkārtot pilnu zilā kvadrāta demonstrācijas laiku (nejaušā secībā tika piedāvāti 10 testi ar jebkuru no pieciem laika intervāliem), bet pēc tam 50 reizes vajadzēja atkārtot pusi no laika. Dalībniekiem neko neteica par to, cik veiksmīgi viņi tikuši galā ar uzdevumu.

Pēc tā tika veikta "prizmatiskās adaptācijas procedūra" (PA). Sēžot pie gada, dalībnieks uzvilka brilles ar prizmatiskām lēcam, kas pārvietoja attēlu par 10° uz kreiso vai labo pusi. Pēc tam viņam lūdza norādīt ar pirkstu uz priekšmetiem dažādos galda stūros. Šī treniņa gaitā dalībnieks pierada pie tā, ka priekšmeti neatrodas tur, kur viņš tos redz, un smadzenes sāka atbilstošā veidā koriģēt vizuālo informāciju. "Prizmatiskajai adaptācijai", kā eksperimenta laikā apstiprinājās ir noteikta veida pēciedarbība. Piemēram, noņemot brilles, kas pārvietoja attēlu pa labi, dalībnieki mēģinājumā norādīt uz kādu priekšmetu norādīja vairāk pa kreisi, nekā vajadzīgs (īpaši, ja viņi vienlaikus neredzēja savu roku). Ja "labajām" brillēm - "kreisas sekas", tad "kreisajām" - atbilstoši "labas".

Uzreiz pēc PA, kamēr nebija beigusies tās iedarbība, atkal veica testus ar laika intervālu ilgumu atkārtošanu.

Pētnieki salīdzināja testu rezultātus pirms un pēc PA. Atklājās statistiski ticama PA ietekme uz abu testu rezultātiem. "Laika puses testos" kreisais pēcefekts izraisīja to, ka dalībnieki garo taustiņu turēja nospiestu vidēji par 79 ms ilgak, nekā tajā pašā testā pirms PA. Labpusējam pēcefektam bija pretēja ietekme: šajā gadījumā dalībnieki taustiņu turēja nospiestu par 59 ms mazāk, nekā analoģiskā testā pirms PA. "Pilna laika testos" kreisā pēcietekme palielināja taustiņa nospiešanas laiku par 113 ms, labā - samazināja to par 131 ms.

Citiem vārdiem, kreisais pēcefekts izraisa taustiņa nospiešanas laika nenovērtēšanu, un tāpēc dalībnieks tur to nospiestu ilgāk, nekā vajadzīgs. Labais pēcefekts izraisa ilguma pārvērtēšanu, un tāpēc cilvēks taustiņu atlaiž par ātru.Vēl detalizētāka rezultātu statistiskā analīze parādīja, ka starp PA pēcefekta spēku (ko novērtēja pēc tā, cik daudz cilvēki kļūdījās, norādot pēc PA ar pirkstu uz priekšmetiem) un laika intervālu ilguma nenovērtēšanu vai pārvērtēšanu pastāv pozitīva korelācija. Citiem vārdiem, tie cilvēki, kas pamatīgi kļūdījās, pēc PA norādot uz priekšmetiem, pamatīgi kļūdījās arī laika intervālu novērtējumā, un otrādi. Bija atklāta arī negatīva korelācija starp to, cik veiksmīgi cilvēks iemācījās "koriģēt" priekšmetu stāvokli PA gaitā, un to, cik ļoti viņš pēc tam kļūdījās, novērtējot ilgumu. Jo precīzāka bija telpiskā korekcija vingrinājuma ar uzvilktajām brillēm laikā, jo spēcīgāk cilvēki pēc tam nenovērtēja vai pārvērtēja laika intervālu ilgumus.

Otrajā eksperimentā piedalījās citi seši dalībnieki. Testu secība bija tāda pati, kā pirmajā eksperimentā, taču ar katru dalībnieku veica nevis vienu, bet gan divas sesijas. Ja pirmās sesijas laikā dalībniekam uzvilka "labās" brilles, tad otrajā reizē izmantoja "kreisās", un otrādi. Rezultāti bija tādi paši, kā pirmajā eksperimentā.

Tādā veidā eksperimenti nodemonstrēja ciešu saikni starp telpas un laika uztveri. Kopējā iegūto rezultātu ievirze sakrīt ar to, kas bija agrāk noteikts par saistību starp skaitļu priekšstatiem un virzienu telpā. Kreisā puse asociējas ar maziem skaitļiem, labā - ar lieliem. Acīmredzot, tas ir patiesi arī gadījumos, kad tiek novērtēti dažāda garuma laika intervāli: īsie intervāli mums šķiet "vairāk pa kreisi", nekā garākie.

Kad cilvēkam uzvelk brilles, kas pārvieto attēlu pa labi, cilvēks sāk koriģēt vizuālo informāciju, balstoties uz principu "viss patiesībā ir vairāk pa kreisi, nekā liekas". Pieradis veikt šādu korekciju, cilvēks turpina to arī kādu laiku pēc briļļu noņemšanas ("kreisais pēcefekts"). Tā kā priekšstati par daudzumiem ir cieši saistīti ar stāvokli telpā (mazus skaitļus uztver kā "kreisos", lielus - kā "labos"), cilvēks sāk koriģēt ne tikai telpisko, bet arī kvantitatīvo informāciju. Turklāt telpiskās korekcijas algoritms automātiski pārtop matemātiskās korekcijas algoritmā.

Rezultātā skaitlisko informāciju sāk "izlabot", balstoties principā "skaitļi (vai daudzumi) patiesībā ir mazāki, nekā liekas". Tas bija noteikts agrāk. Jaunie eksperimenti parādīja, ka šis efekts attiecas arī uz laika uztveri. Informācija par ilgumiem sāk koriģēties pēc principa "ir pagājis mazāks laika posms, nekā šķiet" (un cilvēks tur taustiņu nospiestu ilgāk, nekā nepieciešams). "Kreiso" briļļu uzvilkšana izraisa pretēju efektu: cilvēks sāk koriģēt priekšstatus par priekšmetu telpisko izvietojumu, skaitļiem un ilgumu, balstoties principā "viss patiesībā ir vairāk pa labi un ilgāks, nekā liekas".

Iegūtie rezultāti liecina par ciešu saistību starp psiholoģiskajiem mehānismiem, kas nodrošina orientāciju telpā, un mehānismiem, kas nodrošina daudzumu un ilgumu novērtejumu. Autori cer, ka turpmākie pētījumi ļaus noteikt šīs saistības neirofizioloģiskos pamatus. Diemžēl rakstā nav nekas teikts par to, kā uz "prizmatisko adaptāciju" reaģē: 1) kreiļi, 2) cilvēki, kas pieraduši lasīt un rakstīt no labās puses uz kreiso. Visticamāk, šis jautājums vēl nav izpētīts.

Aleksandrs Markovs

Ilmāra Cīruļa tulkojums

Avots: Francesca Frassinetti, Barbara Magnani, Massimiliano Oliveri. Prismatic Lenses Shift Time Perception // Psychological Science. 2009. Advance online publication.

Raksts pārpublicēts no elementy.ru

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.