Atklājumi.lv

Ojārs Āboltiņš: No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai

"No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai" - šāds nosaukums ir jaunai grāmatai, kuras autors ir Dr. habil. geol. Ojārs Āboltiņš. Grāmata pavisam „svaiga" – tās prezentācija notika 4. februārī Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē LU 69. zinātniskās konferences laikā.

No pirmās lappuses rodas iespaids, ka autors runā ar katru lasītāju personīgi – tik brīva un saistoša ir valoda un sarežģīto specifisko jautājumu izklāstījums.

Vai jūs ziniet, ar ko parastais ledus uz upēm un ezeriem atšķīrās no ledāju lediem? Vai jūs ziniet, kā veidojās milzīgi ledāji un ka tie spēj kustēties, virzīties uz priekšu? Izrādās, ka ledus ledājā ir citādāks, nekā tas, kas ziemā pārklāj ūdenstilpnes. Zem virsējo slāņu spiediena ledus ledājos slāņojas un sāk „tecēt", jo starp slāņiem veidojas slidena virsma. Tā pēdējā leduslaikmeta, kas sākās apmēram pirms 115-120 tūkst. gadu, milzīgie ledāji varēja pārklāt visu Eiropu gandrīz līdz Vidusjūrai, bet Amerikā – vēl tālāk uz dienvidiem, sasniedzot Ohaijas un Misisipi upju satekas rajonu. Šeit pietika mitruma, no kā veidojās ledājs. Turpretī Sibīrijā klimats toreiz, tāpat kā tagad bija sauss, tāpēc, neskatoties uz zemo temperatūru, ledājs tur neveidojās.

Ledāja svars bijis tik liels, ka tas atstāja svītrojumus granīta akmeņos un klints bluķos. Autors grāmatā izmanto labus attēlus, kas paskaidro viņa domu. Ar to palīdzību ikviens, uzmanīgi skatoties apkārt, var dabā ieraudzīt ledāja darbības pēdas un saprast, ko tās nozīmē.

Bet kas notika tajā zemes daļā, kas nebija pārklāta ar ledāju? Ja ūdens koncentrējās ledājā, mainās apkārtējā vide. Okeānu un jūru platība samazinājās, jo ūdens līmenis kritās par 130 līdz 160 metriem! Kādas sauszemes platības pacēlās! Tas bija laiks, kad varēja notikt dažādas migrācijas tur, kur citā laikā cilvēkiem ceļu aizšķērsoja ūdens. Tieši tad notika seno cilvēku migrācijas no Āfrikas. Protams, ka par cilvēku migrācijām autors neraksta, bet viņš izskaidro apstākļus, kādos tās varēja notikt.

Bet nekas nav mūžīgs. Ledājs sāka atkāpties. Kāpēc? It kā bija visi vajadzīgie apstākļi, lai tas saglabātos.

Pastāvīgie anticikloni neļāva ledājam turpināt augt, dienvidu mala sāka kust straujāk un straujāk, līdz galu galā sabruka ledāja sistēma. Autors to salīdzina ar armijas uzbrukumu: ja aktīvais armijas avangards uzbrukuma laikā izvirzās pārāk tālu uz priekšu un atraujas no drošas apgādes bāzes, tas veicina neizbēgamu sagrāvi. Process pastiprinājās ar kušanas ūdeņu uzkrāšanos okeānā. Ūdeņiem sasilstot, no tiem sāka izdalīties oglekļa dioksīds. Tātad, šīs vielas daudzums nebija saistīts ar cilvēku rūpniecisko darbību. Ne procesa sākums, ne tā beigas nebija atkarīgas no cilvēka.

Un vēl viens interesants moments. Parasti no visām grāmatām, kas veltītas ledājiem, var secināt, ka ledājs kusa no dienvidiem, pakāpeniski atkāpjoties uz ziemeļiem. O. Āboltiņš uzsver, ka drīzāk tas notika kā salveida deglaciācija: gan Latvijā, gan Lietuvā kopējā ledāja masīvā izkusa atsevišķas vietas augstienēs. Latvijas centrālā daļa un Austrumlatvijas augstieņu iekšējas daļas varēja atbrīvoties no ledāja jau pirms 18500 gadiem, nedaudz vēlāk – Latgales un Augšzemes augstienes. Un tad atkal ledājs uzbruka. Tas notika pirms 15000-14600 gadiem. Pēc siltāka perioda – jaunā ledāja stabilizācija pirms 14000-13800 gadiem. Tā ir tā saucama ledāja malas Gulbenes stadija.

Ledājam atkāpjoties, ieplakās sāka tecēt upes, veidoties ezeri, tai skaitā Nīcgales-Lubāna baseins, kas pārdzīvoja vairākas stadijas. Līdz mūsdienām saglabājies Lubāna ezers nemaz nelīdzinās tam, kāds tas bija pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Sākas arī Baltijas jūras veidošanās process – sākumā no dažiem maziem ezeriņiem, kas ar laiku izveidoja Baltijas ledus ezeru.

Arheologi konstatēja, ka netālu no Salaspils pie Laukskolas bija senākā akmens laikmeta apmetne Latvijas teritorijā. Šeit Daugava ietecēja Baltijas ledus ezerā. Bet kā tieši izskatījās šī vieta? Grāmatas autors skaidro: tolaik šeit bija seklas krāces, kur ziemeļbrieži varēja šķērsot upi, bet viņus gaidīja mednieki. Bet joprojām cilvēku ietekme uz dabu bija minimāla. Izdaudzinātā mamutu izzušanas versija, kas saistīta ar mednieku darbību Amerikā ledus laikmeta beigās pirms 12000-10000 gadiem, pēc autora domām ir ļoti apšaubāma. Un Latvijā tai nav nekāda apstiprinājuma, kaut gan šeit arī dzīvoja kā mamuti tā cilvēki.

Nākamais jūras attīstības etaps pēc Baltijas ledus ezera – Joldijas jūra, tad atkal ezers – Ancilus, un atkal jūra – silta Litorīnas jūra, jo iestājās vissiltākais pēcleduslaikmetā atlantiskais klimatiskais periods. Un tikai pirms 4000 gadiem Baltijas jūra izveidojās tāda, kādu mēs to zinām. Jūras veidošanas stadijas parādītās Latvijas Dabas muzeja ekspozīcijā „Latviešu etnoģenēze" – tā ir kā ilustrācija O. Āboltiņa grāmatai, kaut arī grāmatā ilustrācijas ir perfektas. Parasti grūti atrast labas kartes, lai stāstītu par tā laika procesiem. Šeit autors piedāvā ļoti saprotamas, ilustratīvas kartes, kas atbilst ledāja kušanas atsevišķiem posmiem un palīdz saprast, kā tas viss notika, kur ieplūda ūdeņi, kur veidojās salas.

O. Āboltiņš skaidro, kā veidojās nogulumieži un vairāki ģeoloģiskie objekti. Piemēram, 2008.gadā šūnakmens bija pasludināts kā Latvijas ģeoloģiskais simbols. Bet kurš zina, kas tas ir – šūnakmens? O. Āboltiņš savā grāmatā raksta, ka Ancilus ezera laikā, izplūstot kaļķainiem pazemes ūdeņiem un pastiprinoties iztvaikošanai, uzkrājās saldūdens kaļķieži. To uzkrājumus ezerdobēs sauc par ezerkaļķiem, bet kaļķiežu kompaktos, porainos paveidus ar augu pārkaļķotajām atliekām un nospiedumiem sauc par šūnakmeni. Latvijas dabas muzeja ģeoloģijas ekspozīcijā to var apskatīt un pat aptaustīt, bet izcilākais un pazīstamākais dabiskais kaļķiežu objekts – Staburags diemžēl ir iznīcināts.

Katra jūras attīstības stadija un atbilstošais klimatiskais periods salīdzināti ar notikumiem kaimiņteritorijās, izskaidrotas izmaiņas augu valstī. Baltijas jūra dažreiz tiek saukta par Mia jūras stadiju – atbilstoši tam, kā veidojās iepriekšējo stadiju nosaukumi: Ancilus ezers – pēc moluska Ancylus fluviatilis, Litorīnas jūra – pēc gliemenes Littorina litorea, bet Mia jūras stadija – pēc smilšu gliemenes Mya arenaria, kura ieviesās Pēclitorīnas jūrā, ko mēs saucam par Baltijas jūru.

Kas notiek ar jūru mūsu laikā? G. Eberhards, kurš, pēc O. Āboltiņa teiktā, ir labākais jūras pazinējs, aprēķināja, ka pēdējo 70 gadu laikā jūra atņēma Latvijas teritorijai 1000 ha. Jo vairāk vētru, jo ātrāk notiek šis process, tātad – atkarība no klimata. Bet kas notiek ar klimatu?

Grāmatas autors raksta, ka siltais pēcleduslaikmets turpinās jau 10000-12000 gadu, bet tas nozīmē, ka tas drīz varētu iet uz beigām, tas ir tikai kārtējais siltais interglaciāls, kura maksimums (optimums) bijis atlantiskajā laikā, bet kopš tā klimats kļūst vēsāks un mitrāks. Protams, mēdz būt arī interglaciāli ar vairākiem optimumiem, tad līdz nākamajam leduslaikmetam vēl ir 5000-10000 gadi, bet virzība uz jaunu apledojumu ir ļoti iespējama.

Lai izdarītu pareizos secinājumus par nākotni, autors aicina zinātniekus uzmanīgāk ieskatīties pagātnē, sevišķi pēdējos 2000 gados, jo par tiem ir pieejami rakstiskie avoti. Galvenais sasilšanas iemesls ir CO2 koncentrācijas palielināšanās, bet pēdējā laikā ir daudz aktīvāka vulkāniskā un seismiskā darbība, kuras rezultātā šīs gāzes daudzums pieaug daudz vairāk, nekā cilvēku darbības rezultātā. Aktivizējas tektoniskā darbība lūzumu zonās (skat. rakstus par Lielā Āfrikas rifta jeb Austrumāfrikas lūzuma palielināšanos pēdējos gados). Okeāna sasilšanās rezultātā no ūdens atmosfērā nonāk arvien vairāk CO2, bet, kā to uzsver O. Āboltiņš, tās ir sasilšanas sekas nevis cēlonis.

Kādas var būt prognozes? Ja nekas nemainīsies, līdz 2020. gadam klimatiskie apstākļi var būt līdzīgi pēcleduslaikmeta optimumam, kāds bijis pirms 7500-6500 gadiem, bet no 2020. līdz 2050. gadam – vēl siltāk, kā tas bija Ēmas starpleduslaikmetā pirms 120-130 tūkst. gadu – par 2o augstākās temperatūras, nekā tagad. Var salīdzināt to laiku krastu līnijas, un būs skaidrs, kādas teritorijas nokļūs zem ūdens. Mēs nevaram prognozēt, vai sasilšanās periodi būs gari vai īsi, ka tas jau bija 10.-13. gadsimtā.

Īpašs temats, pēc O. Āboltiņa domām, saistīts ar jūras piesārņojumu. Piesārņojumu draudi pieaugs ar Krievijas-Vācijas gāzes vada būvēšanu, jo šāda mēroga projektos nekad un nekur nav varēts iztikt bez avārijām. Jebkura piesārņojuma rezultātā palielinās gāzu daudzums, kas veicina sasilšanas procesu.

Autors uzskata, ka pagaidām maz (vai nepietiekami daudz) darīts, lai izprast notikušos procesus, un aicina aktīvāk strādāt šajā jomā.

Iesaku izlasīt šo grāmatu visiem, kam interesē Latvijas ģeoloģija, mūsu dabas vēsture un nākotne, jo tas ir rets gadījums, kad nopietnu grāmatu var lasīt ar baudu.

Recenzijas autore: Aili Marnica

Etiķetes:{tortags,515,1}

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.