Atklājumi.lv

Ģenētiķi: visiem baltajiem cilvēkiem ir viens, kopīgs sencis. Pirmdzimtene meklējama starp Tuvajiem Austrumiem un Indiju.

Visas, eiropiešu gaišāko ādas krāsu nosakošā gēna kopijas cēlušās no vienas, atsevišķas personas hromosomas laikā no 50,000 līdz 10,000 gadiem pirms mūsdienām. Šis pirmsencis, atbilstoši žurnāla "G3" (Genes, Genomes, Genetics) 2013.g. novembra numurā publicētajiem ASV pavalsts Pensilvānijas Valsts medicīnas koledžas (PVMK) ģenētiķu pētījuma rezultātiem, visdrīzāk dzīvojis kaut kur reģionā starp Tuvajiem Austrumiem un Indijas subkontinentu.

Ādas pigmentāciju (melanīna pigmenta veidu un intensitāti) nosakošā ģenētika pētniekiem pagaidām vēl ir salīdzinoši balts plankums (no vairākiem simtiem kandidātgēnu drošu apstiprinājumu guvuši tikai daži), taču pamazām tiek iegūti dati, kas palīdz izprast, kā radušās dažādu rasu atšķirīgās ādas krāsas. Veicot eksperimentus ar zebrzivīm (Danio rerio), PVMK ģenētiķis, nozarē pazīstams patoloģiju profesors Keits Čengs 2005.g. atklāja, ka rietumafrikāņu un eiropiešu ādas krāsu toņu atšķirības vairumā gadījumu ir atkarīgas tikai no vienu aminoskābi kodējoša bāzu tripleta (no trim slāpekļa bāzēm sastāvoša kodona) izmaiņām gēnā SLC24A5 (atrodas 15. hromosomā). Proteīnu, jāatzīmē, vidēji veido 100 līdz 500 aminoskābes un to secība polipeptīdu ķēdē ir stingri noteikta.

Iemesls, kādēļ šāda mutācija daļai cilvēku populāciju varēja būt izdevīga un, pateicoties dabīgajai atlasei, guva plašu izplatību ir gaišākās ādas priekšrocības ziemeļu platuma grādos, kur ievērojamu gada daļu ir salīdzinoši tumšs un organismam sāk trūkt vitāli nepieciešamā D vitamīna, kas Saules gaismas ietekmē sintezējas cilvēka ādā. Jo āda gaišāka, jo lielākas iespējas, ka D vitamīns sintezēsies vajadzīgajā daudzumā pat tad, ja Saule būs redzama reti un maz.

Sava jaunākā, žurnālā "G3" publicētā pētījuma ietvaros K.Čengs strādāja kopā ar PVMK asistējošo profesoru farmakoloģijā Viktoru Kenfīldu. Abi zinātnieki salīdzināja gēnus no dažādām pasaules vietām un konstatēja, ka par A111T sauktā gēna SLC24A5 mutācija ir atrodama praktiski jebkura eiropieša genomā. Tāpat tā plaši sastopama Tuvo Austrumu un Indijas subkontinentu apdzīvojošo populāciju vidū, taču afrikāņu vidū ir ļoti reta (A111T klātbūtne afrikāņu genomos, iespējams, varētu būt skaidrojama gan ar pēcleduslaikmeta Homo sapiens reemigrācijām Āfrikā, gan ar balto vergu nonākšanu melnajā kontinentā (par to, kā musulmaņu vergu tirgotāji laikā no 15. līdz 18.gs. nolaupīja un pārdeva verdzībā Āfrikā apmēram 1,500,000 eiropiešus sk. piem. šo Ohaijo universitātes vēstures profesora Roberta Deivisa pētījumu ŠEIT; sk. arī video Atlantic Jihad ŠEIT) - red.).

Pētnieki turklāt atklāja, ka visiem indivīdiem ar A111T mutāciju, neatkarīgi no tā, vai tie dzīvo Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā, Austrumāfrikā, attiecīgajā hromosomas reģionā ir vienādi ģenētiskie "pirkstu nospiedumi" (par C11 nosaukts 78kb liels haplotips), kas liecina, ka mutācija cēlusies no vienas un tās pašas personas.

Salīdzinot gaišādaino cilvēku ar A111T mutāciju izplatības proporcijas, pētnieki izskaitļoja, ka tā varētu būt radusies kaut kur starp Tuvajiem Austrumiem un Indijas subkontinentu. "Tas nozīmē," Čengs saka, "ka Tuvo Austrumu iedzīvotājiem ir kopīgi senči ar lielu daļu Pakistānas, kā arī Indijas un Bangladešas populācijām." Turklāt mutējušais DNS segments, kas nosaka gaišāku ādas krāsu, pats ir radies kā divu citu, senāku, Āzijā bieži sastopamu, tradicionāli ar ķīniešu, japāņu un korejiešu populācijām saistītu mutāciju (mutējušu apgabalu) apvienojums.

"Tas, ka šajā hromosomas fragmentā mēs vienlaicīgi ar pierādījumiem par mutāciju, kas nosaka gaišāku ādas krāsu, ieguvām arī liecību par Austrumāzijas iedzīvotāju un eiropiešu kopējiem senčiem ir ļoti veiksmīga sakritība," Čengs atzīst. Segmentu apvienošanās, zinātnieks stāsta, notika pēc tam, kad Austrumāzijas iedzīvotāji un eiropieši ģeogrāfiski jau bija nošķīrušies - tātad ne vēlāk, bet ticamāk agrāk nekā pirms apmēram 50,000 gadu. A111T mutācija, savukārt, radās vēl vēlāk. Kad tieši tā parādījusies - pirms aptuveni 10,000 gadu, kā minēts PVMK preses relīzē vai, varbūt, jau pirms 20,000 vai 30,000 gadu (kā noteikuši Tartu un Kembridžas universitātes pētnieki, kuru paralēlā darba rezultāti arī tika publicēti 2013.g. novembrī - žurnālā PlosOne) - to varēs pateikt tikai tad, kad būs izpētīta ne tikai mūsdienās dzīvojošo cilvēku, bet arī arheoloģisko un paleoantropoloģisko vēlā paleolīta paraugu DNS.

Turpinot pētījumus, Čengs plāno analizēt vēl plašāku DNS paraugu apjomu, lai noteiktu, kādi tieši gēni nosaka Āzijas austrumu daļas iedzīvotāju ādas krāsu. Viņš norāda, ka tas ir svarīgi, ņemot vērā, ka ādas vēža saslimstību skaits ir cieši saistīts gan ar populācijas ādas krāsu, gan ar tai specifiskajām ģenētiskajām mutācijām. Eiropieši ar melanomu slimo 10 līdz 20 reizes biežāk nekā afrikāņi, kamēr aziātiem, lai gan viņu āda arī ir gaišāka, saslimstību skaits ir apmēram tāds pats kā Āfrikā. Šīs atšķirības būs iespējams izskaidrot un teorētiski arī rast efektīvākas melanomas ārstniecības metodes tikai tad, kad būs noteikti visi ādas krāsu nosakošie gēni abās grupās.

Avoti:

news.psu.edu
g3journal.org
plosgenetics.org

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.