Atklājumi.lv

Latvijā atjaunos perspektīvu pretvēža uztura bagātinātāju

Latvijas Universitātes Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā plānots atjaunot Zimozānu jeb rauga apvalka polisaharīdu. Zimozāns darbojas kā pretiekaisuma līdzeklis un arī kā pretvēža līdzeklis. Lai gan Zimozāns izgudrots jau pirms 50 gadiem, tā ražošana tika pārtraukta.

Zimozāna renesanse

„Vēsturiski mums ir [zināms] rauga apvalka polisaharīds, kas tika pētīts ar nosaukumu Zimozāns. Ar šo nosaukumu pasaulē saprot daudz ko, bet šis rauga apvalka polisaharīds tika ražots tādā iniciējamā formā kā pretvēžā līdzeklis un imūnsistēmas modulators. Mūsu institūtā viņš tika ražots līdz 2004. gadam, kad nāca Eiropas Savienības prasības. Tai laboratorijai-ražotnei tās bija jāpilda, un to izdarīt bija ļoti grūti, jo tirgus maziņš un peļņa maziņa. Līdz ar ražošana apstājās, bet šī lieta ir ļoti perspektīva. Ja paskatāmies, kas tad pasaulē ar šiem polisaharīdiem notiek, tad ļoti daudzu dabas produktu izejvielas tiek izmantotas, lai tos iegūtu kā uztura bagātinātāju vienā formā vai kā zāles imūnsistēmas stimulators otrā formā. Un avoti ir dažādi, izplatīts avots ir sēnes, piemēram, tās pašas šitaki sēnes. Šo polisaharīdu ekstraktu var iegūt ar karstu ūdens izvilkumu,” stāsta Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta direktors Tālivaldis Freivalds. Viņš norāda, ka 2004.gadā nav varējuši izpildīt birokrātiskos noteikumus, jo, lai tos izpildītu, vajadzēja finansiālu ieguldījumu un ar tā brīža peļņu nav varējuši to atļauties.

Zimozāna vēsture ir ļoti sena, ap sešdesmitajiem gadiem izgudrotais Zimozāns ir radīts tai pašā institūtā. Tik tolaik institūts nebija Universitātes pakļautībā, bet gan valsts.

Doktori Aiju Zeidaku Freivalds sauc par Zimozāna mantinieci. Zimozāna autore juku laikos aizbraukusi uz Izraēlu un tur arī palikusi, taču Zeidaka bija viņas skolniece un laboratorijas mantiniece, tāpēc institūta direktors apraksta viņu kā „pirmo vijoli”. Tieši viņa zina, kā iegūt Zimozānu.

No imunitātes uzlabošanas līdz novecošanās aizkavēšanai

Polisaharīdi gremošanas traktā nešķeļas vai šķeļas daļēji, tas nozīmē, ka tie uzsūcas caur zarnu sieniņu, nonāk asinsritē un veic imūnsistēmas stimulācijas darbu organismā. Plānots pārbaudīt, kā Zimozāns strādā kā uztura bagātinātājs, apēdot šos polisaharīdus.

„Iegūstam tīru polisaharīda frakciju, iepildām kapsuliņā un lietojam kā uztura bagātinātāju. Tas aiziet gremošanas traktam cauri, caur zarna sieniņu nonāk asinsritē un veic imūnstimulācijas darbu. Turklāt tas būtu jāsalīdzina abējādi, gan injekcijas formā, gan formā kā uztura bagātinātājs. Jāsalīdzina, vai efekti ir tie paši,” norāda institūta direktors T. Freivalds.

Ir viegli pateikt, cik ir injicēts muskulī, bet, ja polisaharīdus apēd, tad ir grūti pateikt, cik daudz iziet caur zarnu sieniņu. Taču T. Freivalds uzsver, ka šiem polisaharīdiem nav nekādu toksisku īpašību kā citām zālēm. Var apēst līdz pat puskilogramam tīras vielas un nekādu toksisku efektu nebūs.

Polisaharīdiem ir imūnstimulējoša īpašība, tātad tas darbojas kā pretiekaisuma līdzeklis, arī kā pretvēža līdzeklis. „Ja mēs kombinējam tradicionālos pretvēža līdzekļus ar šo polisaharīdu, tad mēs iegūstam ievērojami labāku pretvēža efektu. Teiksim, kombinējam ar ķīmijas vai staru terapiju, pievienojam klāt Zimozānu un iegūstam jau papildus efektu,” uzsver institūta direktors.

Pirmais solis būtu izstrādāt uztura bagātinātāju - Zimozānu. Taču pētnieki pie tā nedomā apstāties, jau ir idejas nākamajam pētījuma līmenim. Pamatproblēma ir vēža rezistence. Sākumā pretvēža zāles strādā, taču pēc kāda laika vairs nedarbojas. Vēžu šūnu populācija nomainās terapijas laikā, un jaunā populācija vairs nereaģē uz šīm zālēm.

„Mums ir morfoloģiski pētījumi, kur redzam, kā tās transformācijas notiek. No kā izriet tas, ka vēža šūnas iet bojā un uz šīm bojā ejošās šūnas drupām veidojas jauna šūna. Un tajā brīdī šīs ģenētiskās īpašības ir šūnai nomainījušās un var gadīties tā, ka šī šūna iegūst tādas īpašības, kuras spēj pretoties jau pretvēža terapijai,” skaidro Freivalds. Viņš norāda, ka tajā brīdī, kad notiek šūnas rekonstrukcija un tā ir atvērta, var piespēlēt svešu ģenētisko informāciju: „Ideja ir izmantot šo polisaharīdu un sakompleksēt kopā ar gēnu, uztaisīt jau tādu kompleksu daļiņu. No vienas puses, Zimozānam ir imūnsistēmu stimulējošās īpašības, no otras puses, šī vēža šūna uzņem svešu gēnu. Imūnsistēma no vienas puses būs uzstimulēta, no otras puses pazīst arī šo vēža šūnu. Tātad papildus efektu iegūtu. Ir cerības, ka šādā veidā var lauzt rezistenci, tātad šūnas nejūtīgumu pret pretvēža terapiju. ”

„Vēža šūna ir arī mūsu pašu organisma šūna, mūsu pašu gēni. Imūnsistēma savu šūnu neaiztiek, bet ja mēs šādā veidā to modificējām, izmantojam šo vēža rezistences mehānismu, padarām šo šūnu redzamu organismam,” uzsver institūta direktors.

Viņš iezīmē, ka šī metode varētu kavēt novecošanos, jo šādi izvāktu novecojušās šūnas. Iespējams, varētu aizkavēt tādas vecuma pazīmes kā sirmus matus, ādas ne elastīgumu un tādas vecuma slimības kā cukura diabēts un alcheimeru.

Izmantojot Zimozānu, ļoti svarīga būtu agrīna vēža diagnostika, tad būtu iespējams pat iztikt bez tādiem toksiskiem pretvēža līdzekļiem kā ķīmijterapija.

Ceļā uz izplatīšanu

„Attiecībā uz polisaharīdu, Zimozānu, šīs pētījums mums dod tehnoloģiju kā mums šīs zāles iegūt, bet paši mēs neesam spējīgi to „pacelt un palaist”. Tas ir ļoti garš un dārgs ceļš,” norāda T.Freivalds. Viņš cer, ka pēc gada būs tehnoloģija, kuru varēs pārdot kādai firmai.

Projektā, ko pētnieki ieplānojuši veikt, sāks ar uztura bagātinātāja izstrādi, arī prasības tāda izstrādei ir zemākas nekā farmakoloģiskam līdzeklim. Tā ietvaros komplekso daļiņu netaisīs, tas paliks nākošai reizei

Arī Olafs Slūtiņš, Latvijas Medicīnas Eksporta asociācijas prezidents, norāda, ka kaut ko jaunu ieviest tirgū ir ļoti grūti, jo nākas konkurēt ar lielajiem zāļu ražotājiem, kas pilnībā kontrolē šo tirgu. Viņš min, ka lielo zāļu ražotāju lobijs ir noteicis ļoti augstas prasības zāļu reģistrācijas kārtībai, kas nereti ir nepamatotas un kavē jaunu zāļu ienākšanu tirgū, sevišķi no mazajām kompānijām.

Pēc savas pieredzes O.Slūtiņš stāsta, ka visgrūtāk mazām kompānijām izsisties ir Eiropā un Amerikā, kur ir lieli un turīgi tirgi. Patērētāji jau būtu ieinteresēti, taču esošajiem tirgus dalībniekiem jauninājumu ieviešana nav izdevīga, jo to precēm nebūs vairs noieta. Tā dēvētais „brīvā tirgus” aspekts apgrūtina ne tikai farmācijas produktu, bet ļoti daudzu citu jaunizgudrojumu ienākšanu apritē (piemēram, ilgi degošas lampiņas, nedilstošas detaļas, telefoni, kas ilgi darbojas u.c.). Nereti rodas priekšstats, ka farmācija ir vienīgi bizness, kuram ir arī pozitīvs blakusefekts – ārstniecība.

O.Slūtiņš norāda, ka summas, ar kurām jārēķinās, lai reģistrētu zāles, ir ļoti augstas. Atrast investoru ir visgrūtāk ir tad, kad tas visvairāk vajadzīgs – sākotnējā stadijā. Kad ir 100% skaidrs, ka zālēm ir efekts, tas ir pierādīts nostiprināts dokumentos, sagatavots mārketinga plāns – investēt gribētāju ir daudz, bet tad īpašnieks jau lielāko darbu ir izdarījis. O.Slūtiņš uzsver, ka investori nav labdari, tie vēlās maksimālu peļņu sev - nereti kontrolpaketi vai visu izgudrojumu, samaksājot par to grašus. Tādēļ izgudrotāji un projektu autori ne vienmēr tam piekrīt un gadās, ka izgudrojums noveco un vairs nav aktuāls, jo progress ir apsteidzis.

Kā risinājumu mazo valstu ražotājiem O.Slūtiņš redz izmantot visas juridiskās un informatīvās iespējas, lai iekarotu citu valstu tirgus. Šobrīd pasaulē veidojas alternatīvi centri un risinājumi, lai pretotos lielo farmācijas kompāniju lobētām reģistrācijas kārtībām. Paši ārsti meklē godīgus veidus, lai palīdzētu pacientiem. Tāpat Latvijas kompānijām ir iespējams sadarboties un izmantot kopējās iestrādes, sevišķi jau aktīvi darbojamies ar pretvēža preparātu Rigvir. Iespējams, ka šīs zāles viena otru var papildināt, turklāt abas ir saudzējoša rakstura. Ķīmijterapijas laiks pagājis. Dosim tās jaunās zāles uz valstīm, kur adekvātas prasības reģistrācijai un kur tās gaida – NVS, arābu valstis, Āfrika, Dienvidamerika. Lai Eiropa gaida.

Pētnieki tuvākajā laikā iecerējuši veikt uztura bagātinātāja Zimozāns izstrādāšanu. Pētījumu vadīs Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta direktors Tālivaldis Freivalds, piedalīsies jaunās pētnieces, kas nesen ir aizstāvējušas doktora disertāciju Indra Miķelsone un Līga Balode, kā arī Vizma Nikolajeva, Zane Dzirkale un Zimozāna mantiniece Aija Zeidaka. Plānots, ka projektā brīvprātīgi iesaistīsies arī studenti.

Katrīna Žukova, Alma Mater korespondente, Latvijas Universitāte (www.lu.lv)

Attēls: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs.

Avots:

lu.lv

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.