Atklājumi.lv

Zinātnieki: emisiju samazināšana neapturēs globālo sasilšanu

Cerības par globālās sasilšanas apturēšanu, samazinot atmosfērā izmestās CO₂ daudzumu var izrādīties veltas, uzskata 29. janvārī ASV Nacionālās zinātņu akadēmijas rakstu krājuma tīmekļa versijā publicētā pētījuma autori.

Ņemot vērā oglekļa dioksīda noārdīšanās periodu, saturu atmosfērā un pasaules okeānos, atmosfēras un okeānu mijiedarbības likumības, jāatzīst, ka tuvākajās desmitgadēs prognozētais CO₂ līmeņa kāpums vēl tūkstošiem gadu radīs tādas klimata problēmas, kā “nepielūdzamu jūras līmeņa celšanos” un līdzīgas parādības tām, kas XX gs. trīsdesmito gadu sausuma periodā postīja ASV un Kanādas prērijas, portāla nytimes.com žurnālistam teica pētījuma vadošā autore, Nacionalās Okeāna un Atmosfēras administrācijas vecākā zinātniskā līdzstrādniece Sjūzana Zālamane.

Ja šodien CO₂ daudzums atmosfērā ir 385 miljonās daļas, tad pēc klimatologu vairākuma uzskatiem, gadsimta vidū tas nebūs mazāks par 450 m.d., bet ļoti iespējams, ja fosīlā kurināmā izmantošana saglabājas pašreizējā apjomā, sasniegs pat 600 m.d.

Pie 450 m.d. līmeņa jūras līmeņa celšanās radīs applūšanas draudus daudziem piekrastes reģioniem, bet Dienvideiropā, Ziemeļāfrikā, ASV Dienvidrietumos un Rietumaustrālijā sagaidāma nokrišņu samazināšanās par 10%. Pie 600 m.d. nokrišņi varētu sarukt pat par 15%.

Salīdzinājumam, 1850. gadā CO₂ saturs atmosfērā sastādīja 280 m.d. jeb daudzumu, kas pēc atsevišķu zinātnieku domām nav ticis pārsniegts pēdējo 800 000 gadu laikā.

Savā pētījumā, paredzot jūras līmeņa celšanos, dr. Zālamane ar kolēģiem balstījās tikai uz nosacīti vienkārši ekstrapolējamiem datiem – pirmkārt, uz ūdens izplešanos sasilstot. Grūtāk paredzamus parametrus, kā piemēram kūstošo ledāju devumu līmeņa pieaugumā viņi vērā neņēma. Šos rādītājus paredzēt ir daudz sarežģītāk, taču potenciālais apdraudējums no tiem ir krietni vien ievērojamāks. Pētījumā tika ņemta vērā tikai būtiskākās siltumnīcas efekta gāzes – oglekļa dioksīda – nozīme. CO₂ devums sasilšanas veicināšanā ir aptuveni 50%. Pārējo sastāda dažādas hlorfluorīdoglekļa gāzes, atmosfērā izmestie sodrēji un metāns. Šīs substances ir ātrāk gaistošas un to ietekmi var salīdzinoši ātri samazināt, pazeminot emisijas apjomus.

Prinstonas universitātes zemes zinātņu speciālists Maikls Openheimers Zālamanes ziņojumu vērtē kā “uzteicami skaidru un tiešu” diskusiju par iespējamajiem attīstības scenārijiem gadījumā, ja pieļautu, ka CO₂ saturs atmosfērā uz kādu laiku pārsniegtu 450 m.d., bet tad strauji pazeminātos. Pēc Openheimera uzskatiem pētījums pierāda, ka CO₂ daudzumam pieaugot tiks iedarbināti neatgriezeniski klimatiskie mehānismi, kas reiz aktivizējušies, darbosies ilgi jo ilgi.

“Vides politikas veidotājiem vajadzētu saprast,” viņš teica, “ka tiklīdz mēs būsim pāri klints malai, sekos neizbēgams kritiens”. Tomēr nekādā gadījumā šo ziņojumu nevajadzētu arī uztvert kā apstiprinājumu tam, ka nu jau ir par vēlu ko darīt emisiju samazināšanas labā. “Jums vajadzētu par siltumnīcas efekta gāzēm domāt drīzāk kā par radioaktīvo piesārņojumu nevis skābo lietu,” Openheimers turpināja. Skābie lieti samazinājās drīz pēc tam, kad atmosfērā pārtrauca nonākt vielas, kas tos izsauca, taču oglekļa dioksīda ietekme ir daudz ilgstošāka. Līdz ar to, ja samazināsim izmešus, iegūsim vairāk laika, lai atrastu atbildi uz jautājumu, kā mazināt neizbēgamo problēmu smagumu.

Atbalstu Zālamanes un Openheimera uzskatiem izteicis arī Masačūsetas Tehnoloģiju institūta profesors Džons Šternmans. Šternmans siltumnīcas efektu papildina ar notekcaurules metaforu. Atmosfēru viņaprāt var salīdzināt ar vannu, kurai atvērts krāns, bet daļēji aizsprostota noteka. Okeāns un zaļie augi nespēj pilnībā uzsūkt cilvēku iepludināto CO₂. Radušais pārpalikums “nosēžas” un rada nosprostojumus. Reālajā vannasistabā tas izsauks applūšanu, bet globālā klimata mērogā dažāda veida atmosfēriskas negācijas. Tāpēc, ja nevēlamies pāriet pāri bīstamajai robežai ar emisiju stabilizēšanu vien būs par maz, brīdina Šternmans, nepieciešams panākt samazinājumu.