Atklājumi.lv

Izsekots Korkules ūdeņu ceļš pazemē

Turpinot tradīciju, maija vidū pie 2014. gada ģeoloģiskā objekta – Korkules ūdensrijējiem notika tematisks pasākums. Papildinot ierasto pasākuma programmu, ģeovietas izpētes gaitā tika veikts unikāls hidroģeoloģisks eksperiments, kas kļuva par krāšņu pasākuma kulmināciju. Eksperimenta rezultāti apstiprināja pētnieku hipotēzi par Korkuļu upītes ūdens ceļu pazemē.

Priekšlasījumos skaidro ģeovietas izcelsmi

Latvijas Petroglifu centra (LPC) organizētais pasākums notika 17. maijā Jaunjelgavas novada Sērenes pagastā, daļēji dabas pieminekļa „Korkuļu sausgultne un pazemes upe” teritorijā. Pasākuma ievadā izskanēja LPC vadītāja Mg.hist. Andra Grīnberga stāstījums par gada ģeoloģijas simbola nominācijas vēsturi un šī gada ģeovietas izvēli[1.], kas pirmo reizi nominēta Sēlijā[2.]. Tad vairāk kā 30 klātesošos[1.] interesentus ar uzrunu sveica Jaunjelgavas novada domes priekšsēdētājs Guntis Libeks.

Pēc pasākuma atklāšanas ar priekšlasījumiem par teritorijas ģeoloģisko vēsturi un pazemes ūdeņu kustību uzstājās zemes dzīļu pētnieki no Latvijas Universitātes (LU) – Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) docente, hidroģeoloģe Dr.geol. Aija Dēliņa, un Ģeoloģijas muzeja speciālists, paleontologs Mg.geol. Māris Rudzītis, kā arī Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, Ziemeļvidzemes ģeoparka valdes priekšsēdētājs Mg.geol. Dainis Ozols.[1.]

Pasākuma pirmās daļas izskaņā, pēc pašvaldības sarūpētas maltītes nobaudīšanas[3.], klātesošie tika aicināti doties aplūkot Korkules ūdensrijējus in situ.

Strauta ūdens pazūd vairākos ūdensrijējos

Korkule (Dešupīte, Korkuļu upīte[4.], Korkuļu-Kubuļu strauts[5.], Liepjāņu pazemes upe[6.]) ir neliels, aptuveni 7 km garš (virszemes daļa) strauts, kura sākums meklējams vairāku kontūrgrāvju satekā Talsiņas ciema apkārtnē. Jāatzīst, ka joprojām aktuāla ir upītes autentiskā nosaukuma problēma.[7.] Taisnais grāvis lejtecē uzsāk tecējumu pa Lejasdaugavas senielejai paralēlu ieleju, kur aptuveni 650 metru garā posmā ir vismaz 10 ūdensrijēji – vietas, kur strauta gultnē vai tiešā tās tuvumā aizplūst upītes ūdens[8.].

Iespaidīga ir pirmatnējā Korkules ieleja (grava) ar izteiksmīgām nogāzēm, uz kurām atrodas Eiropas Savienības aizsargājamais biotops Latvijā (Natura 2000 teritorija) – nogāžu un gravu meži ar platlapjiem un retu augu sugām[8.] (skat. 4. att.). Savdabīgu iespaidu rada ielejā blīvi saaugušas strauspapardes[3.] un masveidā nokaltušas gobas[7.].

Ievērojamā ģeovieta ir iekļauta 2001. gada 17. aprīļa Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 175 „Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem” dabas pieminekļu sarakstā – Nr. 4 „Korkuļu sausgultne un pazemes upe”. Šo noteikumu 4. pielikumā attēlota dabas pieminekļa teritorijas shēma (skat. 5. att.) un dots robežu apraksts.[9.]

Jāatzīst, ka MK apstiprinātajās dabas pieminekļa robežās neietilpst vairāki, tostarp, iespējams, lielākie[7.] Korkules ūdensrijēji strauta lejtecē (skat. 3. att.), daļa no Korkules sausgultnes, kā arī vietas, kur strauta ūdens izplūst virszemē. Minētā dabas pieminekļa robežas ir jāpārskata, iekļaujot tā teritorijā visus ģeovietas nozīmīgākos hidroģeoloģiskos veidojumus!

Latvijā unikāls eksperiments

Pētnieki par iespējamām ūdens izplūdes virszemē vietām uzskatīja vairāk kā 0,5 km attālumā esošus avotus Lauces (Lauceses) upes ielejā. Lai pārbaudītu šo hipotēzi, tematiskā pasākuma gaitā A. Dēliņa un LU ĢZZF Ģeoloģisko procesu izpētes un modelēšanas centra zinātniskais asistents Mg.geol. Jānis Bikše veica Latvijā unikālu hidroģeoloģisku eksperimentu. Tā norise un materiālu izmantošana tika saskaņota ar Valsts vides dienestu.[1.]

Korkuļu upītes straume tika iekrāsota ar īpašu organisku un apkārtējai videi nekaitīgu krāsvielu – fluorescīnu jeb uranīnu (C20H10Na2O5), kas ir viena no biežāk izmantojamām marķējošām vielām virszemes un pazemes ūdeņu izpētē (piemēram, karsta sistēmās), hidrotehnisko būvju pārbaudēs un inženiertīklu (piem., kanalizācijas sistēmu) bojājumu identificēšanā, kā arī medicīnā (piem., acu tīklenes izmeklējumos) u.tml. Pazemē ieplūstošā ūdens marķēšanai tika izmantoti 180 grami fluorescīna, kas nodrošināja augstu krāsvielas koncentrāciju ūdenī un ļoti krāšņu, diezgan sirreālu ainu[10.] (skat. 6. att.).

Pēc tam, kad tika fiksēti eksperimentam nepieciešamie parametri ūdensrijēju vietā, pasākuma dalībnieki devās uz potenciālo ūdens izplūdes vietu Lauces ielejā, tomēr neviens speciālists nespēja precīzi prognozēt, cik ilgi ūdens veiks vairāk kā puskilometru garo ceļu caur dolomītu pazemes plaisām.[1.]; [10.]

Gaidot eksperimenta iznākumu, ģeoloģijas speciālisti noskaidroja atsegumos redzamo dolomītu slāņu stratigrāfisko piederību, secinot, ka ap ūdens izplūdes vietu redzamie atsegumi (skat. 7. att.) pieder augšdevona Daugavas svītai, par ko liecināja pleckāju un gliemežu fosilijas iežos.[1.]

Plaša dolomītu pazemes plaisu sistēma

Pēc divām stundām un 25 minūtēm izturīgākie pasākuma dalībnieki tika apbalvoti ar iespēju atkāroti novērot neparastos skatus. Tieši tik ilgs laiks bija pagājis no krāsvielas pievienošanas brīža ūdensrijēju vietā, līdz tā parādījās lielākajā no avotiem[10.], kas atrodas cirkveida pazeminājumā Lauces senielejas labajā krastā8 (skat. 8. att.) un aptuveni 580 metru attālumā no ūdensrijēju virknes sākuma. Maksimālā krāsvielas koncentrācija (1800 μg·L-1) šeit izplūstošā ūdenī tika sasniegta pēc 3 stundām, kopš tās pievienošanas brīža; tā ir uzskatāma par augstu un norāda uz labi attīstītu dolomītu pazemes plaisu sistēmu, caur kuru Korkules ūdens strauji pārplūst uz minēto ūdens izplūdes vietu.[10.]

Lai arī minētais „avots” bija pirmā vieta, kur tika fiksēta fluorescīna klātbūtne[10.], apsekojot pārējās zināmās no vismaz [8.] ūdens izplūdes virszemē vietām Lauces ielejā[8.], arī tajās tika konstatēta eksperimentā izmantotā krāsviela. Vairāku mazāku „avotu” virkne Lauces ielejas pamatkrastā atrodas 650 – 720 m attālumā no ūdensrijēju virknes sākuma. Tas ļauj secināt, ka pazemes plaisu sistēma ir plaša, jo ūdensrijēji Korkules upītē ir hidrauliski saistīti ar visām augstāk minētām ūdens izplūdes vietām.[10.]

Lielākā daļa krāsvielas izplūda virszemē koncentrēti, turklāt 3 stundu laikā, kas norāda uz ievērojamiem tukšumiem – ūdens pārplūdes kanāliem pazemē, ko raksturo arī relatīvi liels aprēķinātais ūdens plūsmas pazemē ātrums (līdz 6 km diennaktī). Lai gan krāsvielas koncentrācijas pieaugums izplūstošā ūdenī bija ļoti straujš, tās izzušana notika ilgstoši, – pat diennakti pēc fluorescīna pievienošanas brīža izplūstošajos ūdeņos tika konstatēta niecīga (līdz 0,1 μg·L-1) krāsvielas koncentrācija, kas norāda uz sarežģītu mazāku pazemes tukšumu un plaisu tīklu, caur kuru daļa Korkules ūdens pārplūst ilgāk un izplūst virszemē vēlāk.[10.]

Ģeovietas izcelsmi skaidro ar ledāja darbību

A. Dēliņa un J. Bikše, skaidrojot iespējamo Korkuļu upītes ūdeņu pazemes pārplūdes mehānismu, autoram norāda, ka Korkules ūdensrijēji ir izveidojušies vietā, kur pamatiežu dolomīti ir stipri saplaisājuši zem ledāja masas, tā radot plašu dolomītu pazemes plaisu tīklu[10.], kas, iespējams, tikušas paplašinātas apledojuma laikā, kad ledāju kušanas ūdeņi filtrējās caur dolomītu slāņiem no vienas senielejas uz otru. Ūdeņi šķīdināja un erodēja dolomītus, paplašinot plaisas un izveidojot pazemes noteces kanālus.[8.] Korkules pamatni veido ūdens mazcaurlaidīgi morēnas nogulumi, bet tieši ūdensrijēju vietā šo nogulumu nav, tāpēc strauta ūdens tiecas caur dolomītu plaisām ieplūst pazemē[10.], turklāt ūdens līmeņa starpība starp Korkuļu un Lauces upēm ir aptuveni 25 metri[8.]. Aprakstīto mehānismu ilustratīvi raksturo 9. attēlā aplūkojamā shēma.

Noteikts, ka Korkules caurplūdums pirms ūdensrijējiem ir aptuveni 27 L·s-1, savukārt lielākās izplūdes vietas caurplūdums sasniedza 46 L·s-1, bet šīs un šai tuvākās izplūdes vietas kopējais caurplūdums – pat 55 L·s-1. Tas ļauj secināt, ka Lauces ielejā esošās izplūdes vietas saņem ūdeni ne tikai no Korkules caur ūdensrijējiem, bet, iespējams, arī no reģionālās pazemes ūdeņu plūsmas.[10.] Teorētiski iespējama ir arī Pļaviņu ūdenskrātuves ūdeņu komponente minētajās izplūdes vietās[8.] (skat. 9. att.), turklāt mazākais attālums starp ūdenskrātuvi un „avotu” ir tikai aptuveni 700 metri. Lai pierādītu pazemes ūdeņu u.c. komponentes Korkules ūdens izplūdes virszemē vietās, nepieciešams veikt papildu pētījumus.

Korkules ūdensrijēji kopā ar sausgultni ir Latvijā rets ģeoloģisks un hidroloģisks objekts – viena no lielākajām un izteiksmīgākajām tieši novērojamām ūdens pazemes pārplūdes vietām. Gada ģeoloģijas simbola nominācija piešķirta ar mērķi rosināt šī objekta sakopšanu un izpēti, kā arī vispār pievērst sabiedrības uzmanību Latvijā reti sastopamiem ģeoloģiskiem veidojumiem – ūdensrijējiem un sausgultnēm.[3.]; [12.] 2014. gada sākumā ģeovietas apkārtne tika sakopta un tās tuvumā uzstādīts informācijas stends ar D. Ozola sastādītu saturu.[3.]; [8.]

LPC organizēto pasākumu atbalstīja Jaunjelgavas novada dome, Ziemeļvidzemes ģeoparks, Dabas aizsardzības pārvalde, Sērenes pagasta pārvalde, Latvijas vides aizsardzības fonds un Dabaszimes.lv.[1.]; [2.]

Raksta autors: Juris Metums

Atsauces:

[1.] Ozols, D. Pasākums ar eksperimentu 2014. gada ģeoloģiskajā objektā – Korkuļu ūdensrijējā [tiešsaiste]. Sigulda: Dabas aizsardzības pārvalde, 2014 [skatīts 2014. g. 25. jūlijā].

[2.] Grīnbergs, A. Ar iespaidīgu eksperimentu noslēdzies gada ģeoloģiskā objekta pasākums [tiešsaiste]. Rīga: Latvijas Petroglifu centrs, 2014 [skatīts 2014. g. 25. jūlijā].

[3.] Patmalniece, L. Eksperiments pie Korkules ūdensrijējiem. Staburags. Nr. 56, 2014, 22. maijs, 5. lpp.

[4.] Vietvārdu datu bāze: publiskā versija, 6. izdevums [tiešsaiste]. Rīga: Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, 2013 [skatīts 2014. g. 25. jūlijā].

[5.] Opmanis, A. Korkuļupe (Korkuļu-Kubuļu strauts) [tiešsaiste]. Rīga: Dabas retumu krātuve, 2005 [skatīts 2014. g. 25. jūlijā].

[6.] Kluša, J. Korkule: Upes, kanāli [tiešsaiste]. Dziedava.lv, 2014 [skatīts 2014. g. 25. jūlijā].

[7.] Liepiņš, A. Korkules gada gods [tiešsaiste]. Upes.lv, 2014 [skatīts 2014. g. 25. jūlijā].

[8.] Ozols, D. Korkuļu sausgultne un ūdensrijēji: dabas pieminekļa stenda informācija. Ziemeļvidzemes ģeoparks, 2014 [skatīts 2014. g. 17. maijā].

[9.] Noteikumi par aizsargājamiem ģeoloģiskajiem un ģeomorfoloģiskajiem dabas pieminekļiem. Rīga: Ministru kabinets. 2001. gada 17. aprīļa noteikumi Nr. 175. [skatīts 2014. g. 26. jūlijā].

[10.] A. Dēliņas un J. Bikšes 2014. gada 9. jūlija elektroniskā vēstule autoram.

[11.] Autora shēma, pēc D. Ozola8.

[12.] Grīnbergs, A. 2014. gada ģeoloģiskais objekts – Korkuļu ūdensrijējs [tiešsaiste]. Rīga: Latvijas Petroglifu centrs, 2014 [skatīts 2014. g. 26. jūlijā].

Avots:

dabaszimes.lv

Etiķetes:{tortags,1000,1}