Atklājumi.lv

Attīstības vietā - barankas caurums

Klajā nācis kārtējais tukšvārdības, "pozitīvisma" un bezjēdzīgu frāžu pārpilnais par nodokļu maksātāju naudu "uzceptais" foliants - Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas 1. redakcija. Par šī makulatūras kluča bezjēdzību nepārprotamu liecību sniedz tā sauktās "ekspertu grupas" vadītāja prof. Roberta Ķīļa sacītais intervijā portālā politika.lv:
"Atzīšos, ka mani uztrauc absolūtā fokusēšanās uz zinātņietilpīgu ekonomiku un fundamentālās zinātnes atbalstīšanu. Izskaidrošu kāpēc. Es nenoliedzu, ka Latvijā ir izcili zinātnieki, bet vai tas ir masu līmenī, šaubos.

Jo izcilāki zinātnieki, jo lielāka iespējamība, ka viņi strādā starptautiskos zinātnes aprites tīklos. Tas ir neizbēgami. Citām valstīm, kas iespējams ir daudz turīgākas, ir lielākas iespējas šos gaišos prātus pārkontraktēt. Ar to jārēķinās. Zinātniskās zināšanas nav teritoriāli piesaistītas, tas vairāk ir globālais, varbūt reģionālais tīkls. Un vai varam garantēt, ka Latvija būs tā centrs? Pat tad, ja mēs kaut ko ģenerēsim, tas aizplūdīs pa tīkliem, kuriem nav robežu. Tāpēc man ir šaubas, vai uz zinātni liktais uzsvars nenonāk pretrunā ar to, ka zinātne un tās sasniegumi nav piesaistīti vienai valstij. Kā mēs varēsim piesaistīt zināšanu kopumu tieši Latvijai? Iespējams, to var panākt, padarot Latviju par vietu, kurā ir daži zināšanu koncentrācijas centri, kur tiek piesaistīti cilvēki no citām valstīm. Proti, veidot orientāciju nevis uz Latvijas zinātniekiem kā auditoriju, bet uz centru dibināšanu, kur strādā zinātnieki no dažādām valstīm.

Man ir vēl otrs apsvērums, kas ir vēl radikālāks. Ja mēs investējam inovācijās, augstajās tehnoloģijās, paies laiks, kamēr mēs panāksim tos, kas mums ir priekšā. Vai mums ir vērts sacensties ar Igauniju, Somiju, kuras izvēlējušās tādu pašu stratēģiju? Vai spēsim šīs valstis apsteigt?  Mana atbilde būtu "nē". Mums vajadzētu attīstīt informācijas tehnoloģijas tik daudz, cik tas ir vidējā pieciešamā līmenī. Tā, lai mēs nebūtu galīgi atpalikuši."

Šķiet, profesora izpratne par zinātnes nozīmi modernas un turīgas valsts tautsaimniecībā ir vairāk nekā vāja. Patiešām negribās ticēt, ka R. Ķīlis nezina, ka zināšanas teritoriāli piesaista ar zinātnes sasniegumus praksē ieviesošu ražotņu izveidi. Drīzāk gan jādomā, ka Ķīlis pārstāv Latvijas starptautisko konkurentu intereses, kuri jau tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas uzsāka mūsu valsts ekonomiskā potenciāla iznīcināšanu. Laikam ne jau nejauši "ekspertu" lokā nav aicināti cilvēki, kuri domā tā, kā mildronāta izgudrotājs, Organiskās sintēzes institūta direktors Ivars Kalviņš, kurš intervijā republika.lv 2006. gadā teica:

"Kad Latvijā tika iznīcināta rūpniecība, gaisā pakārta palika zinātne, kas bija virzīta uz ražošanu, un dramatiski samazinājās zinātnieku skaits. Aptuveni ceturtā daļa emigrēja, daudzi praktiķi aizgāja strādāt pilnīgi citās sfērās. Palika tie, kas nodarbojās ar teorētiskajām zinātnēm, un katrs sāka meklēt savu nišu. Bet ar 50-60 latiem mēnesī nevarēja izdzīvot, lai gan zinātnieki strādā nevis naudas dēļ, bet tāpēc, ka tas ir interesanti, ka vari pirmais pasaulē kaut ko izdarīt un tā saņemt gandarījumu. Taču aizvainojumu rada tas, ka tu spēj ļoti daudz dot savai valstij, bet tā neprot to paņemt, tāpēc jāstrādā citiem. Latvijā uzskata, ka mēs neesam vajadzīgi, bet agrāk Latvija nodrošināja, piemēram, aptuveni 95% no PSRS zāļu eksporta uz Japānu un izstrādāja 25% no visām PSRS zālēm. Cerību uz pozitīvām izmaiņām izglītībai un zinātnei dod Nacionālās attīstības plāns, kurā pirmoreiz veltīta uzmanība zinātnei un inovācijām, izglītībai un cilvēkresursu attīstībai. Pretējā gadījumā, šādi turpinot dzīvot, mēs pārvērtīsimies par vergiem attīstītāko valstu uzņēmējiem. Esam maza valsts un nedrīkstam būt pārāk lepni, mums jākooperējas, nevaram būt stipri visās nozarēs. Vienīgi ASV mērogos iespējams attīstīt visas zinātnes nozares. Mums jādomā par to, lai atražotu zinātnieku kapacitāti, lai būtu ne tikai pētnieki, bet arī zinātnieki profesori, kas sagatavotu studentus, kuri vēlāk kļūtu arī par skolotājiem, tādējādi tiktu nodrošināta kvalitatīva bērnu izglītība. Tas nepieciešams visās nozarēs. Bet ir zinātnes virzieni, kuros potenciāli esam tuvu pasaules līmenim. Tās arī jāuzskata par prioritārajām zinātnes nozarēm, un nav ko meklēt jomās, kur bez miljarda nav ko sākt. Bet farmācijā, materiālzinībās, nanotehnoloģijās, informācijas tehnoloģijās, biomedicīnā nevajag milzīgus dabas vai finanšu resursus. Mēs varam radīt ļoti lielu produkta pievienoto vērtību - medikamentu, kura viens grams maksā simtiem tūkstošu."

Profesoram Ķīlim tomēr šķiet, ka grams par simtiem tūkstošu tāds nieks vien ir, ar ko nav vērts ķēpāties. Tā vietā viņš piedāvā Latvijai "attīstīties" ar "kvalificētu cilvēku pārdošanu". R. Ķīlis gan tūlīt atzīst, ka viņš nezinot, kā to varētu realizēt - un patiešām, kā gan tas būtu iespējams šos jaunos speciālistus nenostādot cilvēka cieņu pazemojošas "preces" lomā?

Rezumē - attīstības plāna vietā mums piedāvā ārvalstīm izdevīgu cilvēktirdzniecību (augstu kvalificētie Latvijas speciālisti Rietumiem patiešām ir vajadzīgi) un barankas caurumu (klišejiskus bezseguma saukļus) pašu patēriņam.