Atklājumi.lv

Viltus zinātnes draudi: neloģisku rakstu „Dzeguze par „Cocoa Puffs” brokastu pārslām” publicēšanai apstiprina 17 zinātniskie žurnāli

Daudzi zinātnieki regulāri saņem surogātpasta vēstules jeb spamu ar piedāvājumiem par attiecīgu samaksu publicēt savus pētījumus brīvpieejas žurnālos.

Hārvardas universitātes (ASV) medicīnas pētnieks Marks Šraims (Mark Shrime) šādus sūtījumus e-pastā saņem regulāri – vismaz vienu vēstuli dienā, kas parasti piedāvā publicēt rakstus par „nieka 500 ASV dolāriem”. „Turklāt, ja surogātpasta filtrā nobloķē vienu sūtītāju, nekavējoties uzrodas cits,” norādījis Šraims.

Nebeidzamais surogātpasts no aizdomīgas izcelsmes sūtītājiem ir kaitinošs viesis e-pasta kastītē, tomēr tā nav lielākā problēma. Daudz vairāk šie sūtījumi liek satraukties par šādiem jautājumiem: pirmkārt, ko tieši šie žurnāli publicē; otrkārt, kurš tajos publicēto informāciju izmanto kā ticamu informācijas avotu?

Lai novērtētu situāciju, Šraims nolēma atsaukties uz brīvpieejas žurnālu piedāvājumiem publicēt zinātnisko rakstu. Tiesa, šim nolūkam Hārvardas pētnieks neizvēlējās kādu no saviem reālajiem pētījumiem, bet gan pavisam vienkārši izveidoja viltus rakstu, izmantojot randomtextgenerator.com - vietni, kur, izvēloties valodu, automātiski tiek ģenerēts teksts no nejauši izvēlētiem vārdiem. Raksta nosaukums bija "Cuckoo for Cocoa Puffs?" jeb „Dzeguze par „Cocoa Puffs” brokastu pārslām?”. Savukārt raksta apakšvirsraksts vēstīja: „Brokastu pārslu šokolādes ekstrakta ķirurģiskā un neiroplastiskā loma.” Arī raksta autori bija izdomāti personāži - Orsons Velss (Orson Welles) un Pinkertons A. LeBreins (Pinkerton A. LeBrain). Te jāatzīmē, ka O.Velss (1915-1985) ir slavenais amerikāņu režisors, kura reālistiskas reportāžas stilā iestudētais H.Velsa radiostāsts "Pasauļu karš", vairākiem miljoniem klausītāju to noturot par īstām ziņām, 1938.g. izraisīja paniku ASV ziemeļaustrumos, bet "Pinkertons A. LeBreins" ir nepārprotama atsauce uz pazīstamo, 1850.g. Alana Pinkertona dibināto privātdetektīvu aģentūru.

Viltoto zinātnisko rakstu pētnieks divu nedēļu laikā nosūtīja 37 žurnāliem, no kuriem 17 to pieņēma. Turklāt daži no tiem iesūtīto informāciju bija pat apstrādājuši un rakstam sagatavojuši atsauksmes, kurās tika slavētas pētījumā izmantotās „jaunās un inovatīvās metodes”. Tiesa gan, raksts žurnālos reāli vēl nav publicēts, taču izdevēji devuši solījumu to paveikt, līdzko autors samaksās nepieciešamo „apstrādes nodevu” - 500 ASV dolārus (ko viņš, protams, darīt nav iecerējis).

Turpinot eksperimentu, Šraims nolēma izpētīt, kur atrodas „brīvpieejas zinātnisko žurnālu” fiziskās mītnes, kā rezultātā atklājās, ka daudziem no šiem izdevumiem ir ļoti aizdomīgas oficiālās adreses. Vienā no tām realitātē atradās pat striptīza klubs.

Pētījuma iznākums, kad 17 žurnāli piekrita publicēt pilnībā absurdu teikumu savārstījumu no nejauši ģenerētiem teikumiem, liek aizdomāties par to, kas notiek situācijā, kad šiem žurnāliem tiek iesūtīts ticamāks, loģiskāks taču zinātniski nepatiess raksts. Ja šādi raksti nonāk pie cilvēkiem, kuri nav konkrētās zinātnes nozares speciālisti, piemēram, pie žurnālistiem, pastāv ļoti liela iespēja, ka viņi attiecīgo publikāciju uzskatīs par derīgu informācijas avotu un turpinās nepatiesās ziņas izplatīt tālāk.

„Kā zinātnieki, mēs zinām savu pētījumu apakšnozares top-līmeņa žurnālus, taču pat mēs nevaram vienmēr droši pateikt, vai kādas citas nozares žurnāls ir vai nav uzticams. Piemēram, žurnāls „The International Journal of Pediatric Otorhinolaryngology”, kurā tika publicēts mans pirmais raksts, ir īsts, ekspertu rediģēts izdevums, taču žurnāls „Global Journal of Pediatric Otorhinolaryngology” ir viltojums. Un to zinātu tikai manas nozares pārstāvji,” problēmas nopietnību skaidro Šraims.

Kas Šraimu saniknojis vēl vairāk, ir tas, ka viltus žurnāli par mērķauditoriju bieži vien izvēlas pētniekus no attīstības jeb tā sauktajām "3.pasaules" valstīm, kur 500 dolāri ir milzīga naudas summa. „Papētot žurnālu publikācijas tuvāk, redzams, ka liela daļa rakstu autoru nāk no valstīm ar zemiem ienākumiem. Žurnālu īpašnieki nodarbojas ar šo cilvēku krāpšanu, jo pētnieki, kas nāk darbojas universitātēs, kas nav starptautiski pazīstamas, nespēj publicēties prestižajos un populārajos žurnālos.”

Kā tad zinātniekiem saprast vai žurnāls, kas piedāvā publicēties ir īsts akadēmisks izdevums? Var izmantot, piemēram, ASV Nacionālās medicīnas bibliotēkas meklētāju "PubMed". Žurnālus (medicīnas un dzīvības zinātņu izdevumi), ko iekļauj šajā meklētājā, bibliotēkas speciālisti pārbauda, lai noteiktu vai tie atbilst zinātnisku izdevumu standartiem.Taču, kā norādījis Šraims, arī šī sistēma nav pilnīga, jo daudzi uzticami žurnāli tajā bieži vien nav iekļauti vai tiek iekļauti ar ievērojamu novēlošanos. Plašākas meklēšanas iespējas piedāvā „Google Scholar”, taču šai gadījumā nākas saskarties ar kvalitātes kontroles problēmu un piedāvāto publikāciju vidū iespējams sastapties arī ar informāciju no žurnāliem, kas apstiprināja rakstu "Cuckoo for Cocoa Puffs?".

Labāka iespēja, lai pārbaudītu avotu uzticamību, ir brīvi pieejamais saraksts ar krāpnieciskajiem viltus žurnāliem, kas tiek atjaunots katru gadu: scholarlyoa.com. Tomēr jāpatur prātā, ka krāpnieki nesnauž un tiek veidoti aizvien jauni un jauni viltus žurnāli, kurus nav iespējams uzreiz uzķert un laicīgi iekļaut „melnajos sarakstos”, tādēļ vienmēr rūpīgi jāpēta pieejamās informācijas izcelsme. Lai gan konkrētajā pētījumā uzmanība pievērsta medicīnas nozares viltus zinātniskajiem žurnāliem, ar līdzīgu krāpniecību iespējams sastapties teju visās zinātnes nozarēs.

Attēls: wikimedia.org.

Avots:

fastcompany.com

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.