Atklājumi.lv

Sāk labot neoliberālo eksperimentu sagrauto izglītības sistēmu - vidusskolās atjaunos eksāmenu fizikā vai ķīmijā

Bija nepieciešami daudzi gadi un neskaitāmas augstākās izglītības speciālistu, nozaru pārstāvju un IZM birokrātu diskusijas, lai beidzot sāktu labot neprātīgo, lai neteiktu kaitniecisko lēmumu atteikties no obligātas eksakto mācību priekšmetu apguves vidusskolās, ko 1993.g. izlēma darīt toreizējās Godmaņa valdības Tautas izglītības ministrs, tagadējais eirokomisārs Andris Piebalgs. Š.g. 7. janvārī valdība, līdz ar citiem "Izglītības attīstības pamatnostādņu projektā 2014.-2020.gadam" iekļautajiem punktiem atbalstīja arī izglītības ministra V.Dombrovska un ekonomikas ministra D.Pavļuta izstrādāto priekšlikumu, sākot ar 2015./2016.m.g., ieviest piekto izvēles centralizēto eksāmenu fizikā vai ķīmijā.

Lai saprastu, kā Latvija nonāca situācijā, kad no tās skolām pazuda mācību priekšmeti, bez kuriem nav iedomājama nevienas attīstītas valsts ilgtspējīga pastāvēšana, nepieciešama neliela politekonomiska atkāpe. Laikā, kad Latvija un citas Austrumeiropas valstis atguva neatkarību no PSRS, rietumvalstīs jau labu laiku bija nostiprinājusies tā sauktā neoliberālā politika, kuras ietvaros tika uzsvērta nepieciešamība līdz minimumam mazināt valsts regulāciju ekonomikā, to nododot privātās rokās, neierobežota brīvā tirgus ieviešana, masveida privatizācijas, utt. Valstu suverenitāti neoliberālisms uzskata kā augstāk uzskaitīto rīcību traucēkli, tāpēc visiem spēkiem tiek veicināta tās degradācija un funkciju nodošana pārvalstiskām institūcijām.

Īpaši intensīvi neoliberālisma ekonomiskā politika ar tās ideoloģiskajiem uzstādījumiem par "indivīda tiesībām" (viena vai dažu indivīdu tiesības uz neierobežotu peļņu, jaunvalodā nosauktas par "brīvu kapitāla plūsmu", atbilstoši neoliberāļu ideoloģijai, ir lielākas nekā veselas tautas tiesības saglabāt savā rīcībā tās dzīvībai vitāli svarīgus resursus vai nodrošināt visiem pilsoņiem pamatpakalpojumus par to pašizmaksu) un "brīvā tirgus neredzamo roku" (t.i. - pieņēmumu, ka visas problēmas pašas no sevis novērsīs brīvais tirgus, ja vien tam ļaus netraucēti darboties) postpadomju periodā tika izmantota, lai t.s. "mīkstā" veidā neitralizētu un vēlāk neokoloniālisma manierē ar finansiāli ideoloģiskām metodēm pakļautu jaunradušos Rietumu tautsaimniecību potenciālos konkurentus - neatkarību atguvušās Austrumeiropas valstis, sagrautu to intelektuālā un industriālā potenciāla esošos pamatus (uzskaitījumu, cik daudz Latvijas zemes un uzņēmumu ir pārdots ārzemniekiem, sk. ŠEIT).

RSU asoc. prof., ekonomists D.Zelmenis savā 2013.g. 8.aprīļa rakstā Ir.lv, runājot par Latvijas izglītības sistēmas problēmām, šo procesu iezīmē šādi: "Kā zināms, 1990.gadu pirmajā pusē aizsākās un arī noslēdzās Latvijas tautsaimniecības deindustrializācija, kurai diemžēl nesekoja toreizējo varas pārstāvju solītā reindustrializācija. Prātā palicis toreizējā ekonomikas ministra Ojāra Kehra teiktais: „Jo ātrāk pazudīs šie sociālisma monstri, jo labāk Latvijas ekonomikai." Šie „sociālisma monstri" patiešām viens pēc otra „sekmīgi pazuda", taču Latvijas ekonomikai no tā vieglāk nav palicis. Arī Latvijas reindustrializācija joprojām kavējas."[1]

Kā vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc reindustrializācija nevarēja notikt, D.Zelmenis min A.Piebalga īstenoto izglītības reformu: "Aizvadītajos 20 gados šajā jomā ir sastrādāts ne mazums muļķību." (..) Manuprāt, ļoti rupju kļūdu izdarīja Andris Piebalgs, viens no pirmajiem atjaunotās neatkarīgās Latvijas izglītības ministriem, pieļaujot, ka vidusskolas abiturienti varēja izvēlēties, kādos priekšmetos kārtot gala pārbaudījumus." "Protams, ka šie abiturienti ar prieku izvēlējās nekārtot eksāmenus salīdzinoši grūtākajos mācību priekšmetos: matemātikā, fizikā un ķīmijā." Rezultātā, Zelmenis rezumē, mums nav ne attiecīgo tautsaimniecības nozaru, ne arī inženieru, kas to pastāvēšanu varētu nodrošināt, pie tam, daudzi no tiem, kurus vēl sagatavojam, Latvijā darbu neatrod un dodas uz ārvalstīm, kur tos saņem ar atplestām rokām. "(..) paradokss - nabadzīgā Latvija sponsorē bagātās un rūpnieciski vairāk attīstītās ES valstis, bez maksas piegādājot tām izglītotus inženierus?!"

Kāds bija A.Piebalga, cita starpā - savā laikā skolnieku augsti novērtēta fizikas skolotāja - iedvesmas avots, kad viņš izlēma parakstīt lēmumu par fizikas, ķīmijas un bioloģijas izņemšanu no vidējās izglītības standarta, to mēs diez vai jelkad uzzināsim. Ļoti iespējams, savu lomu, sniedzot "gudrus" padomus kā bez lietderīguma izvērtēšanas sagraut un pārtaisīt visu, kas palicis mantojumā no PSRS sistēmas, tajā spēlējuši arī tādi ārzemju latviešu speciālisti kā no ASV atmodas gados bieži uz Latviju braukušais ekonomists Guntars Ķeniņš-Kings, kurš, 7.maijā tajā pašā Ir.lv oponējot prof. D.Zelmenim, par šo Piebalga lēmumu izsakās visai izvairīgi, taču pārliecinoši labvēlīgi: "Piebalgs izrādījās gudrs vīrs, kurš, atbildes meklējot, nepārsteidzās, bet smēķēt smēķēja gan uz vella paraušanu. Viņš augstos amatos ir vēl šodien."[2] Ja dabaszinātņu izglītības faktiska iedragāšana, kas, kā 2013.g. aprīlī norādīja Latvijas Pedagogu domes valdes (LPD) priekšsēdētājs, LU vadībzinātņu doktors Andrejs Mūrnieks, joprojām, vēl pēc 20 gadiem, Latvijā rada grūtības ar studiju grupu komplektāciju atbilstošajās fakultātēs (2012./2013.mācību gadā tikai 8% no augstskolās uzņemto studentu skaita bija izvēlējušies studēt dabaszinības un matemātiku, bet 16% - inženierzinātnes. - IZM dati) [3,4], nebija pārsteidzība, tad jājautā, ko gan par tādu varētu uzskatīt? Valsts un pašvaldību finansējuma atņemšanu vidējai izglītībai un skolu privatizāciju?

Izglītības sistēma Ķeniņa-Kinga prāt nav jāuzlabo tā, lai tā kopumā dotu vidusskolu absolventus ar nopietnām, pasaules līmeņa pamatzināšanām gan humanitārajās, gan eksaktajās zinātnēs (matemātika, fizika, ķīmija, bioloģija). Viņaprāt pietiekami būtu atlasīt pāris simtu spējīgāko Latvijas skolnieku, kurus pēc Masačūsetas Tehnoloģiju institūta, u.c. tml. mācību iestāžu parauga atsevišķi apmācīt īpašās, elitārās skolās. Pārējie var teju apmierināties ar rakstīt un lasītprasmi, turpinot pildīt bezjēdzīgās sociologu, sabiedrisko attiecību speciālistu un juristu rindas. Šķiet, amerikānis nesaprot, ka šāda, nevienlīdzību veicinoša pieeja, ja arī zināmā mērā ir pamatota tik lielās un industriāli tehnoloģiski attīstītās valstīs kā ASV, tad Latvijā ar tās sagrauto rūpniecību neizbēgami lemta neveiksmei. Mūsu gadījumā risinājumam, ņemot vērā vietējos apstākļus, kultūras tradīcijas un vēsturisko pieredzi, jābūt balstītam nevis uz noslāņošanos un zelta elites izveidošanu, bet egalitāru zināšanu sabiedrību, kura balstās uz trim vaļiem - LU, RTU un LLU.

Jāatzīmē, protams, ka V.Dombrovska un D.Pavļuta spertais solis ir tikai ceļa sākums. Pozitīvi vērtējams arī cits IZM lēmums, kas paredz valsts diagnosticējošos pārbaudījumus 8., 9., 10. un 11. klasē – matemātikā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā un dabaszinībās. Šādi pārbaudījumi neapšaubāmi uzlabos eksakto zinātņu zināšanu līmeni pamatskolu un vidusskolu beidzēju vidū. Lai atceramies, ka vēl pavisam nesen ar zatleristu gādību IZM krēslā iekļuvusī Latvijas izglītības sistēmas staigājošā katastrofa - R.Ķīlis - bija paredzējis arī pamatskolās samazināt dabaszinību apguvei paredzēto mācību stundu skaitu. Tagad būtu nepieciešams doties tālāk un atjaunot obligātos eksāmenus visās trijās mācībās: ķīmijā, fizikā un bioloģijā. Izņēmumi varētu būt atsevišķas humanitārā novirziena vidusskolas, kuru absolventi tālāk dodas mācīties uz Kultūras akadēmiju, valodniekiem, vēsturniekiem... Lai gan arī šajās skolās no pašu šo mācību priekšmetu iekļaušanas standartā nedrīkstētu atteikties. Zināšanas par apkārtējo pasauli un tās likumībām vēl nevienam un nekad nav bijušas par lieku nastu.

Attēls: LLU arhīva foto.

Avoti:

[1] ir.lv
[2] ir.lv
[3] estudijas.lu.lv
[4] izm.izm.gov.lv

Brīvpieejas materiāls. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.