Atklājumi.lv

Statistisko vēža gadījumu pieaugumu skaidro ar kļūdainu diagnostiku

Ik dienas daudzi jo daudzi pacienti pasaules klīnikās un privātārstu praksēs saņem šokējošo ziņu, ka analīžu rezultāti diemžēl ir pozitīvi un viņu organismā ieperinājies ļaundabīgais audzējs. Ārsti sāk ārstēšanu, parakstot ķirurģiskas operācijas, ķīmijterapijas kursus, apstarošanu un ilgstošu, smagām blakusparādībām pārbagātu recepšu zāļu lietošanu. Tomēr, kā izrādās lielā daļā gadījumu tā ir nevajadzīga cilvēku pakļaušana dzīvībai un veselībai bīstamām procedūrām.

Ar šādu slēdzienu nākuši klajā amerikāņu ārsti H. Velšs un V. Bleks, kuru raksts 22. aprīlī publicēts "Journal of the National Cancer Institute" - vienā no pasaules vadošajiem zinātniskās vēža izpētes izdevumiem. Izmantojot datus no liela, randomizēta agrās diagnostikas pētījuma, pētnieki atklāja, ka vismaz 25% mammogrammās atklātie krūts vēži un apmēram 60% ar specifisko PSA marķieri noteiktie prostatas vēža gadījumi ir raksturojami kā viltus diagnozes. Plaušu vēža diagnozes, kas izdarītas pēc rentgenuzņēmumiem un krēpu uztriepēm, savukārt, ir neadekvātas 50% gadījumu. Turklāt autori domā, ka, pieaugot spirālveidā skenējošās datortomogrāfijas ierīcēs veikto testu īpatsvaram, viltus pozitīvo gadījumu skaits tikai pieaugs. Savu apgalvojumu viņi pamato, atsaucoties uz kādu pētījumu, kura ietvaros ar šī tipa iekārtu pārbaudīto cilvēku vidū gandrīz neatšķīrās smēķētājiem un nesmēķētājiem atklāto plaušu vēžu skaits. Autori domā, ka tieši diagnostikas kļūdas ir iemesls pēdējās trīs desmitgadēs vērojamajam piecu tipu (aizkrūts dziedzera, krūts, nieru, prostatas un ādas) vēža gadījumu pieaugumam ASV, tajā pat laikā praktiski nemainoties no šīm slimībām mirušo proporcijai.

Šokējošo situāciju pētnieki skaidro ar pieaugošo jauno diagnostisko metožu, tai skaitā datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses attēlatveides ierīču pieejamību, kas, kombinācijā ar nepietiekamu radiologu un onkologu pieredzi sīko jaunveidojumu adekvātā (kas, saprotams, vadoties tikai no attēliem un/vai neviennozīmīgiem proteīnu marķieriem ir visai grūts uzdevums) novērtēšanā, ietekmē nepareizu diagnožu skaitu.

Lai risinātu radušos problēmu, raksta autori iesaka gan pacientiem pašiem, gan profilaktiskās apskates veicošajiem ārstiem nopietnāk izvērtēt agrīnās diagnostikas nepieciešamību, kā arī pārskatīt slieksni, kuru sasniedzot, pamanītās nelielās izmaiņas tiek uzlūkotas par vērā ņemamu patoloģiju. Velšs un Bleks norāda, ka nepareizo diagnožu skaitu perspektīvā varētu samazināt ģenētikas un imunoloģijas iesaistīšana pamanītā jaunveidojuma tālākās attīstības paredzēšanā. Tomēr šobrīd minēto nozaru iespējas vēl nav tādas, kādas būtu nepieciešamas klīnisku lēmumu pieņemšanā, tāpēc risinājumi meklējami citās stratēģijās.

Attēlā: spirālveidā skenējošais datortomogrāfs Dž. Neru Vēža hospitālī Bopalā, Indijā.

Avots:
www.ncbi.nlm.nih.gov

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.