Sadaļas

Zinātnieki izstrādā insulīna kapsulas cukura diabēta slimniekiem

I un II tipa cukura diabēts neapšaubāmi ir globāla mēroga problēma. Cukura diabēts ir viena no sarežģītākajām hroniskajām somatiskajām saslimšanām – tā ārstēšana prasa dzīvesveida maiņu, regulārus ārsta apmeklējumus un insulīna injekcijas. Jau ilgus gadus zinātnieki meklē iespējas kā atvieglot slimnieku dzīvi un insulīna injekcijas aizstāt ar kapsulām, taču darbs bijis sarežģījumiem pilns. Visbeidzot kāds ASV zinātnieku pētījums vainagojies panākumiem, dodot cerību, ka jau tuvākajā nākotnē cukura diabēta slimniekiem insulīna injekcijas aizstās kapsulas.

Cukura diabētu iedala I un II tipa cukura diabētā jeb ar insulīnu saistītos metaboliskos un autoimūnos traucējumos. I tipa cukura diabēts rodas pazemināta insulīna daudzuma dēļ organismā (nepietiekama insulīna produkcija, imūnsistēmai iznīcinot beta šūnas aizkuņģa dziedzerī), bet II tipa diabēts – traucēta insulīna izmantošanas dēļ šūnās (insulīna rezistence). Statistikas dati rāda, ka pasaulē ievērojami izplatītāks ir II tipa cukura diabēts, ar ko sirgst aptuveni 80% cukura diabēta slimnieku.

Cukura diabētam var būt dažādi cēloņi. Mazāk izplatīto I tipa diabētu var radīt iepriekšēja slimošana ar aizkuņģa dziedzera slimībām vai autoimūnām saslimšanām, savukārt II tipa diabēts lielā daļā gadījumu rodas neveselīgas dzīvesveida dēļ – to veicina liekais svars, smēķēšana, arī paaugstināts asinsspiediens un paaugstināts triglicerīdu līmenis asinīs.

Cukura diabēta slimniekiem jāveic regulārs glikozes līmeņa monitorings asinīs un insulīna injekcijas tā līmeņa normalizēšanai, kas ir ne tikai sāpīga, bet arī visnotaļ neērta procedūra, ņemot vērā to, ka injekcijas jāveic regulāri. Turklāt papildus tam insulīna injekcijas nenodrošina efektīvu glikozes līmeņa regulāciju, kas var novest pie hiperglikēmijas un ar to saistītām nopietnām veselības problēmām, piemēram, kardiovaskulārajām slimībām un nieru mazspēju.

Lai atvieglotu cukura diabēta slimnieku dzīvi, pētnieki jau vairākas desmitgades strādā pie insulīna kapsulām, ar kurām nepieciešamo insulīna daudzumu varētu uzņemt daudz vieglāk un drošāk – vienkārši norijot kapsulu. Turklāt orāli uzņemts insulīns daudz labāk imitētu dabīgo ceļu, kādā notiek tā plūsma organismā.

Līdz šim visi mēģinājumi izveidot efektīvas insulīna kapsulas bija cietuši neveiksmes, jo pētnieki saskārās ar problēmu, ka cilvēku vēdera dobumā esošie enzīmi un skābes insulīnu noārda. Pat ja daļai insulīna izdodas izdzīvot un nokļūt zarnās, tas neabsorbējas asinīs zarnu sieniņu stingrā gļotu slāņa dēļ.

Tomēr nu parādījusies cerība, ka tuvākajā nākotnē insulīna kapsulas varētu kļūt par realitāti, jo Kalifornijas Santabarbaras universitātes (ASV) un Hārvarda universitātes (ASV) zinātnieku pētījums vainagojies panākumiem, un viņiem iepriekšminētās problēmas izdevies atrisināt, izmantojot joniskos šķīdumus (t.i. šķīdumus, kuri sastāv no ūdens vai kāda cita šķīdinātāja (piem. alkohola) un pozitīvi vai negatīvi lādētiem atomiem vai molekulām). Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā “Proceedings of the National Academy of Sciences of the United States of America”.

Organiskos un neorganiskos sāļus saturošie joniskie šķīdumi plaši tiek izmantoti ķīmijā un farmācijā. Insulīna kapsulu izstrādes pētījumā zinātnieki insulīnu izšķīdināja joniskajā šķīdumā, kas satur holīnu un gerānskābi, dēvētu par CAGE. CAGE efektivitāte ir pārbaudīta jau iepriekš, izmantojot to insulīna un antibiotiku ievadīšanā caur ādu.

“CAGE šķīdums ir labs insulīna orālai uzņemšanai trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tas pasargā insulīnu pret noārdīšanos enzīmu klātbūtnē. Otrkārt, tas mazina zarnu sieniņu gļotu slāņa viskozitāti. Treškārt, tas var tikt cauri stingrajiem zarnu sienu savienojumiem,” zinātnieku izvēli skaidrojis viens no pētījuma autoriem, Samīrs Mitragoti (Samir Mitragotri).

Pagaidām kapsulu efektivitāte testēta tikai uz žurkām – pēc kapsulu uzņemšanas, pētnieki dzīvniekiem mērīja glikozes līmeni asinīs 12 stundu garumā, izmantojot medicīnas iestādēs nopērkamos glikozes mērītājus. Iegūtie rezultāti parādīja, ka pat relatīvi maza deva par 45% samazināja glikozes līmeni asinīs. Straujš glikozes līmeņa kritums bija novērojams pirmajās divās stundās un vēlāk tas pazeminājās, zemāko punktu sasniedzot 12 stundas pēc kapsulas uzņemšanas. Insulīnu injicējot, kritums ir daudz straujāks un nedabīgāks. Papildus tam, kapsulas ir iespējams glabāt aptuveni 2 mēnešus istabas temperatūrā un pat 4 mēnešus ledusskapī, padarot tās ērtas lietošanā.

Pagaidām vēl zinātnieki turpina atklājuma testus, taču, ja arī turpmākie rezultāti būs pozitīvi, pastāv iespēja, ka jau tuvāko gadu laikā insulīna injekcijas paliks pagātnē un tās aizstās drošākās un ērtāk lietojamās insulīna kapsulas.

Avoti:

physicsworld.com
pnas.org
doctus.lv
medlineplus.gov

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS