Sadaļas

Dr.biol. Jēkabs Raipulis. Cilvēka dzimums no bio-psiho-sociālā aspekta

Referāts nolasīts 2017.gada 13. aprīlī LZA ĶBMZ nodaļas tematiskajā diskusijā “DZIMUMA ATTĪSTĪBA, NOZĪME SABIEDRĪBĀ UN PROBLĒMAS”

Temats izraudzīts tādēļ, ka apskatāmajā jautājumā saskaras bioloģiskā un sociālā mijiedarbība un atšķirīgie viedokļi par liekas visiem saprotamo, kas ir dzimums, kā tas veidojas un kāda tam nozīme indivīda dzīvē un paaudžu nepārtrautībā. Pamatīgu sajukumu šajā jautājumā rada bioloģiskā dzimuma, kas nosaukts par ‘dzimumu’ un sociālā dzimuma nosaukt par ‘dzimti’, kas ir gramatikas termins, ieviešana cilvēka dzimumu aprakstīšanā.

1. Dzimums kā dzīvības nepārtrauktības un evolūcijas nodrošinātājs.

Vairošanās un dzīves cikls

Dzimums ir tās morfoloģiskās struktūras (dzimumorgāni), fizioloģiskās funkcijas (pārošanās, sekss) un psihes īpašības (mīlestība), kuras nodrošina pēcteču radīšanu (vairošanos, reprodukciju), realizējot paaudžu nepārtrauktību. Cilvēka dzimuma funkcijās ietilpst iedzimtības informācijas nodošana no paaudzes uz paaudzi un mazuļu izdzīvošanas un apmācīšanas nodrošināšana. Nepārmantojas pazīmes, bet informācija par tām. Tātad pazīmei dzimums, līdzīgi kā jebkurai cilvēka pazīmei ir noteiktas funkcijas, un tās ir reprodukcijas jeb vairošanās nodrošināšanas funkcijas.

Sengrieķu filozofs Platons apcerē „Dzīres” liek kādai personai (Diotīmai) sacīt: „Mirstīgajiem dzemdēt nozīmē iegūt nemirstību...Mirstīgā daba cenšas kā vien varēdama būt mūžīga un nemirstīga, bet viņa var to panākt tikai dzemdēdama, tikai atstādama kaut ko jaunu vecā vietā.” (Platons, 1980, 93, 94)

Dzimuma realizēšanos motivējošie faktori

Vairošanās ir viena no dzīvības pamatvajadzībām, tāpat kā enerģijas uzņemšana ar pārtiku, ūdens uzņemšana ar dzeršanu, elpošana, reaģēšana uz dažādām iedarbībām. Dzimuma dziņa un seksuālā bauda, iemīlēšanās ir motivējošais faktors, lai nodrošinātu paaudžu nepārtrauktību, t.i., vairošanās vajadzību.

Dzimumiskā vairošanās sekmē ģenētisko daudzveidību kombinējoties populācijas (cilvēku kopas) gēniem, tā dodot iespēju organismiem pielāgoties mainīgiem vides apstākļiem un evolucionēt (pārveidoties). Tā ļoti konspektīvi var aprakstīt dzimumu un tā funkcijas. Taču nesenā pagātnē ir ieviests jauns termins ‘dzimte’, kas pretendē uz jaunas izpratnes ienešanu cilvēka dzimuma aprakstā.

2. Dzimuma determinācija un attīstība, dzimuma identitātes veidošanās un novirzes

Dzimuma ģenētiskā un hormonālā determinācija. Soļi no informācijas līdz pazīmei

Runājot par dzimumu, vienmēr ir jāatceras, ka tas ir salikta pazīme, kura sastāv no vairākām izpausmē, kuras veido kopējo cilvēka dzimuma funkcionēšanas un realizēšanās spēju. Kā jebkuras pazīmes veidošanās procesā primāra ir iedzimtība un uz tās bāzes veidojušās bioloģiskās īpašības un reakcijas un sociālie faktori ir virsbūve uz šīs bioloģiskās bāzes, tāpat arī dzimuma veidošanā procesam ir tikai viens virziens, tas ir no iedzimtības informācijas uz pazīmi, bet ne otrādi.

Sievišķo un vīršķo dzimumu nenosaka tikai viens vai nedaudzi gēni. To nosaka divu hromosomu – X un Y kombinācija dzimumšūnām saplūstot, no kurām katrā olšūnā ir pa X hromosomai, un pusē spermatozoīdu X, otrā pusē Y hromosoma: XX – sievišķā indivīda veidošanās informāciju, XY – vīrišķā indivīda veidošanās informāciju, kura realizējas mijiedarbojoties ar vides apstākļiem. Vienādā varbūtība, ka olšūnu apaugļos spermatozoīds ar X horomosomu vai Y hromosomu nosaka to, ka apmēram puse apaugļoto olšūnu (zigotu) saturēs XX hromosomas, puse – XY

Individuālās attīstības etapi, kuros ietilpst arī dzimuma pazīmju veidošanās, ir stingri iekodēti ģenētiskajā materiālā un nosaka visu to attīstības secību. Agrīnajā embrioģenēzē līdz 9. nedēļai izveidojas orgānu aizmetņi, tajā skaitā arī dzimumorgānu. XX dzimumhromosomu klātbūtne nosaka olnīcu veidošanos, XY – sēklinieku. Šie dzimumdziedzeri sāk izdalīt hormonus. Olnīcu izdalītie sievišķie hormoni nosaka attiecīgo sievišķo dzimumorgānu – olvadu, dzemdes un maksts veidošanos, sēklinieku izdalītie vīrišķie hormoni dzimumorgānu - sēklinieku maisiņa, sēklvadu un dzimumlocekļa veidošanos un arī smadzenēs centru (kodolu) nobriešanu, kas nosaka sievišķās vai vīrišķās identitātes veidošanās smadzeņu bāzi jau agrīnā embrioģenēzē, kā arī attiecīgo sekundāro dzimuma pazīmju attīstību un dzimumgatavības sasniegšanu pubertātes vecumā, t.i., pēcteču radīšanas spēju sākot ar pubertātes vecumu.

Visu šo dzimuma veidošanās etapus ietekmē dažādas vides iedarbības, kas var neizmainīt šo sarežģīto procesu, bet var arī būtiski traucēts. Ja kāds no dzimuma veidošanās etapiem nerealizējas, rodas dzimuma novirze. Šīs novirzes var būt gan morfoloģiskas, gan funkcionālas, gan psihiskas. Noviržu cēloņi var būt ģenētiskajā līmenī pārmantoti no vecākiem, vai nelabvēlīgu vides faktoru izrasīti attīstības traucējumi. Vide neveido dzimuma pazīmes, bet atraisa vai nomāc noteikto gēnu (iedzimtības informācijas) izpaušanos. Līdzīgi kā cilvēka valodu. Protams, neiedzimst konkrētās - latviešu, angļu u.c. valodas prasme, bet spēju to apgūt, ja bērns aug cilvēku vidē. Taču, ja attiecīgie valodas centri nav attīstīti, valodu nav iespējams apgūt.

Kļūdains ir priekšstats, ka bērns piedzimst ar visu ko noteikusi iedzimtība, tālāko nosaka vide (audzināšana, paraugs, izglītība u.c. Vai kā uzskatīja Blēzs Paskāls (1623–1662), ka bērns ir kā balta lapa, kuru apraksta vecāki un skolotāji. Taču tā tas nav. Arī pēc dzimšanas indivīda iedzimtības informācijā ierakstītās attīstības programmas gēni realizējas, veidojot īpašības un pazīmes mijiedarbībā ar citiem gēniem un vidi. Vienkāršoti dzimuma veidošanās un funkcionēšanas procesu mijiedarbojoties iedzimtībai un videi varam aprakstīt kā četru dažādas pakāpes iedzimtības un vides mijiedarbību sistēmu, kurā daļu pazīmju lielā mērā nosaka tikai iedzimtība, daļu iedzimtā predispozīcija un vide mijiedarbojoties, un tādas, kuru veidošanos galvenokārt nosaka vide arī sociālā.

Dzimumnorišu regulācija

Populāros aprakstos skaidro, ka dzimumu nosaka dzimumorgāni, dzimuma identitāti – smadzenes, seksuālo orientāciju – sirds. To tulkojot ne tik abstrakti, dzimumorgāni ir ģenētiski ieprogrammētie fizisko un fizioloģisko dzimumfunkciju veicēji, piederības noteiktajam dzimumam izjūtas ir ģenētiski ieprogrammētās smadzeņu funkcijas mijiedarbībā ar dzimumsistēmu, bet saskarsmi starp indivīdiem veidošanos sekmē jūtas, arī smadzeņu aktivitātes, kas poētiski tiek nosaukta par sirds funkciju.

Visas ar dzimuma aktivitātēm saistītās izjūtas un funkcijas regulē smadzenēs noteikti rajoni vairāk vai mazāk viens ar otru mijiedarbojoties, turklāt primitīvākās izpausmes (instinktus, dziņas) izpauž (ekspresē) evolucionāri senāk veidojušies smadzeņu rajoni, cilvēkam raksturīgās (emocijas, jūtas) – veidojušies vēlāk. Atkarībā no tā, kurš smadzeņu rajons kontrolē noteiktās dzimuma izpausmes, tās ir maz ietekmējamas vai kontrolējamas ar apziņu. Dzimuma instinkts – iedzimta dzimuma dziņa, ir pamatsmadzeņu funkcija. Dzimuma identitātes potenciāls – noteiktā dzimuma apzināšanās, arī smadzenēs veidojas agrīnā embrioģenēzē pamatsmadzenēs un starpsmadzenēs, seksuālā orientācija – emocionālās pievilcības veidošanās, gādības par pēctečiem instinks (mātes mīlestība) – pamatā starpsmadzeņu funkcija. Dzimumu ietekmējošās sociālās iedarbības ir smadzeņu garozas, t.i., apziņas līmeņa aktivitātes.

Jo senākā smadzeņu rajonā ir šie dzimuma īpašības nosakošie centri (dzimuma dziņas, dzimuma identitātes), un jo agrāk embrioģenēzē tie veidojas, jo stabilāki un mazāk ietekmējami tie ir ar apziņu, audzināšanu arī vides iedarbībām pēc dzimšanas. Arī starpsmadzeņu funkcijas (emocionālās izpausmes un orientācijas) apziņai pakaļaujas ierobežoti, tomēr ar vides iedarbību un audzināšanu šīs aktivitātes var daļēji ietekmēt, jo daži emocijas regulējošie centri ir arī smadzeņu garozā. Tā tad evolūcijas procesā vairošanās funkcijas paplašinās. Primitīvās organismu grupās partneru izvēlē jebkurš pretējā dzimuma indivīds ir partneris, kad sasniegta dzimumgatavība. Attīstoties starpsmadzenēm, partneru izvēle kļūst selektīva, it īpaši poligāmām sugām, kurā mātītes izvēlas tēviņus pēc pazīmēm, marķieriem, kuri viņu „izpratnē” liecina, ka nākamajām paaudzēm tiks nodoti labāko īpašību „gēni”. Cilvēkam par svarīgu kritēriju kļūst apzināta partnera izvēle. Taču pirmējās smadzeņu aktivitātes, instinkti, dziņas, selektīvā pievilcība (iemīlēšnās) saglabājas un izpaužas un tikai daļēji pakļaujas apziņai, kurai šīs izpausmes īpaši sociāli veidojušās monogāmās ģimenes attiecībās ir jāievada vajadzīgajā gultnē.

3. Dzimte, sociālais dzimums, sociālais konstrukts

Dzimtes definīcijas

Dzimte (angļu: Gender, vācu: Gender, krievu: Гендер) ir sociālās vides un kultūras ietekmē veidojušos noteiktu īpašību sakopojums, kas nosaka sieviešu un vīriešu uzvedību sabiedrībā. Termins ‘gender’, ko latviski tulko kā ‘dzimte’, angļu valodā ieviests pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, lai nošķirtu cilvēka bioloģiskā dzimuma, ko nosaka iedzimtība, apzīmējumu (sex), no tā, kurš izveidojas uz šī bioloģiskā pamata sociālajā un kultūras vidē un var būt lielākā vai mazākā mērā bioloģiski predisponēts, bet atsevišķās noteiktās izpausmēs tikai sociāli noteikts. ‘Dzimte’ raksturo sociāli attīstījušās attiecības starp dzimumiem. Dzimtes apzināšanās norit socializācijas iespaidā — sociālo procesu ietekmē persona uzkrāj pieredzi, darbojoties un sazinoties ar citām personām, indivīds apgūst noteiktas normas un vērtības, kas ļauj viņam darboties kā sabiedrības loceklim.

”Dzimums – tas ir kails vīrietis un sieviete, genders/dzimte – jau apģērbti” uzskatāmībai raksta I.Drevals. Latviešu valodā vārdu ‘gender’ ir mēģinājums aizsāt ar valodniecības terminu ‘dzimte’. Ar to valodnieciskajai dzimtes semantikai sociālajā pielietojumā tiek piešķirta plašāka nozīme. Taču dažādos skaidrojumos šim terminam tiek piešķirta atšķirīga izpratne. LR Labklājības ministrijas skaidrojošajā vārdnīcā ‘dzimte’ definēta kā sociālais dzimums. Vēl citos avotos dzimte nosaukta par sociālu konstruktu, dzimtes identitāti.

Manuprāt seksualitāte ir neveiksmīgs termins latviešu valodā. Tulkojumā no angļu valodas, sekss ir dzimums, kamēr latviešu valodā sekss, seksuāls ir saistīts ar dzimumdzīvi, tātad tikai vienā no dzimuma izpausmēm nozīmē. Seksualitāte ir atveidots no Freida libido. Medicīnas termīnu vārdnīcā (1977) vārda seksualitāte – Sexualitas (latīņu val.) – seksualitāte, dzimuma juteklība.

Šī nekonsekvence un ‘dzimtes’ lietošanā izraisa jukas vispār dzimuma izpratnē. Resursu centra sievietēm „Marta” (tālāk „Marta”) izdotajos materiālos par dzimumu rakstīts: „Kā sabiedrība iedala dzimumus un izturas pret tiem, nav iedzimts vai neizmaināms. Dzimumu galvenokārt veido sabiedrības normas un uzskati. Daudzi uzskata, ka tradicionāli sievišķīgais un vīrišķīgais ir iedzimts. Ir dzirdēts, ka tas esot gēnos, ka to piešķīrusi daba.” „Teorētiski tā ir izpratne par to, ka dzimums ir sociāla konstrukcija kulturālā sabiedrībā. Sievišķo un vīrišķo nosaka kultūra. Dzimums ir konstrukcija, kas veidojas sabiedrībā, kas visu laiku mainās” (Hanstrēma, 2012, 27). Šajā citātā nepārprotami ir teikts, ka runa nav par dzimti, bet ir par dzimumu – „dzimums ir sociāla konstrukcija”, to „veido sabiedrības normas un uzskati”, kas mainās sociālās vides ietekmē.

Vai ir divi bioloģiskie dzimumi?

No bioloģiskā viedokļa, t.i., spējas radīt pēcnācējus cilvēku sugas indivīdiem (arī citiem augstākajiem dzīvniekiem), ir tikai divu dzimumu - vīrišķā un sievišķā dzimumkontaktā. Pēdējā laikā gan sāk ieviest sociālajā skatījumā trešo dzimumu – „intersekss”. Ja mēs par bioloģisko dzimumu atzīstam tikai „anatomiskās iezīmes” kā to definē K.Sedlenieks vai „Marta”: „personas bioloģiskais dzimums (vīrietis, sieviete) [ir tas], ko parasti nosaka pēc dzimumorgāniem piedzimšanas brīdī”, tad visas pārējās dzimumu īpašības kā dzimuma dziņa, dzimuma identitāte u.c. dzimumu izpusmes ir dzimte jeb sociālais dzimums, kam nu nepavisam nevar piekrist. K.Sedlenieks (2016) izvirza sekojošo postulātu: „Sadalījums vīriešos un sievietēs nebalstās bioloģisko ķermeņu realitātē (jo bioloģiskie ķermeņi paši nav iedalāmi tikai divās skaidri definētās kategorijās), bet gan ir sociāli konstruēts.” Ar šo apgalvojumu Sedlenieks faktiski noliedz, ka ir bioloģiskais vīrietis un bioloģiskā sieviete, t.i. divi dzimumi. To itin kā neapstiprinot tas, ka aptuveni viens bērns no katriem diviem tūkstošiem piedzimst ar tā izveidotiem ārējiem dzimumorgāniem, ka „dzemdību speciālisti saviem spēkiem nevar pateikt – puika vai meitene”. Pirmkārt jau, ko saprast ar „ķermeņa realitāti”, vai tikai dzimumorgānus. Vai viss pārējais, kas piemīt cilvēka kā bioloģiskas būtnes dzimumam – hormonu funkcijas, smadzeņu darbība un galu galā arī hromosomas un gēni, nav šī būtība. Otrkārt, vai tad novirzes, defektus ar tik retu sastopamību, kuru rašanās cēlonis ir vai nu ģenētiskais vai iedzimtības informācijas realizācijas līmenī, tātad dignoze, ir jāliek par pamatu normālas sen evolūcijas procesā izveidojušās dzimumu struktūras noliegšanai. Turklāt šīs anomālijas nenodrošina dzimuma pamatfunkciju – vairošanos, jo šie indivīdi ir neauglīgi. Jāpiebilst, ka jebkurai salikti determinētai (noteiktai) pazīmei dabisko noviržu līmenis (sastopamība) ir ap vienu procentu (šizofrēnija, maniakāli depresīvā psihoze u.c.)

Kas tiek iekļauts interseksu kategorijā?

"Marta” izplatītajā metodiskajā rokasgrāmatā jauniešu dzimumizglītošanai rakstīts „Sabiedrībā valda labi zināms uzskats, ka heteroseksualitāte ir norma. Lielākā daļa cilvēku to uzskata kā normālu un vēlamu, un par to nešaubās. Tādējādi gan homoseksualitāte, gan biseksualitāte un citas seksualitātes tiek apslēptas.” (Hanstrēma, 2012) No dzimumspējas viedokļa minētās homoseksualitāti un biseksualitāti var pieskaitīt dzimuma normai, bet no reproduktīvā viedokļa tās ir novirzes, jo nerealizē reproduktīvo vajadzību. Psihologs Ē.Froms ”Mīlestības grāmatā” raksta: „Uz vīrišķā un sievišķā pretnostatījumu pamatojas arī cilvēku savstarpējās attiecības. Homoseksuālās novirzes gadījumā šo pretstatu vienību gūt neizdodas un tāpēc homoseksuālists cieš nekad nepārvaramas vientulības sāpes...”

LU Dzimtes izpētes centrs postulē: “Mūsdienu pieeja: nemeklēt vienotas sievišķības un vīrišķības definīcijas;  atteikties no binārās dzimumu klasifikācijas (hermofrodīti); aplūkot ‘dzimumus’ un ‘dzimtes’ kā viena koka divus galus, kur katram indivīdam ir iespēja definēt “savu sievišķību” un “savu vīrišķību”” Arī šī definīcija noliedz cilvēku dzimuma bināro dalījumu.

Dzimtes pazīmēs runā par vīrišķību un sievišķību, kuras tiek uzdotas kā viens no vīrieša vai sievietes dzimuma bioloģiskās determinētības apšaubīšanas argumetiem. Taču arī vīrišķību vai sievišķību nenosaka tikai sociālā vide. Tai pamatā ir arī liela bioloģiskā bāze.

I.Šuvajeva kungam imponē ideja par cilvēka daudzajiem dzimumiem – sākot no pieciem: vīrietis, sieviete, īstie hermafrodīti, femīnie (sievišķie) pseidohermafrodīti un maskulīnie (vīrišķie) hermafrodīti (ideju ņēmis no Annes Fausto-Sterlingas), kas itin kā ilustrē vairāk par diviem dzimumu pastāvēšanu. Taču ar to nepietiek. I.Šuvajevs turpina: “Tomēr skatot tīri naturāli, pamatotāk ir runāt par 30 dzimuma variācijām.” Rakstrīgi, ka definējot sociālos dzimumus, šajā starpdzimumu kategorijā tiek iekļauti tie indivīdi, kam nav spējas radīt pēctečus.

Tie ir indivīdi ar dažādām novirzēm no spējas radīt pēctečus. Diezin vai tos var skaitīt par atbilstošiem dzimuma prasībām, jo trūkst reprodukcijas spēju. Medicīnā ir uzskaitītas vismaz 15 dažādu cēloņu izraisītas anatomiskas un funkcionālas novirzes no normāla dzimuma, ar sastopamību no 1 uz 1000 jaundzimušajiem līdz 1 uz 150 000 jaundzimušajiem. Vidēji indivīdu ar kādu no dzimuma novirzēm, kuras skaita par interseksiem, ir 1 uz 100 jaundzimušajiem. Īstenībā par interseksiem varētu skaitīt tikai īstos hermafrodītus (hermus), kuriem ir viens vīrišķais dzimumdziedzeris (sēklinieks), viens sievišķais (olnīca). To gan ir aprakstīti tikai kādi 150 gadījumi vispār. Tikai leģendās tie rada pēctečus (grieķu androgīni), īstenībā viņi ir neauglīgi.

Katrs dzimums (vīršķais un sievišķais) ir saistīts ar citām organisma ārējām pazīmēm un funkcijām. Dzimuma izpausmes pārējās ķermeņa pazīmēs ir atšķirīgas dažādās putnu un zīdītāju sugās atkarībā no tā, kāda ir šo sugu vairošanās stratēģija. Poligāmām sugām, pie kurām pieder arī cilvēks, ir izteiktas ārējās dzimumatšķirības – apmatojuma, apspalvojuma krāsas, raksta, auguma izmēriem (tēviņi lielāki par mātītēm), piemēram, lauvu tēviņi un mātītes, buļļi un govis, gaiļi un vistas u.c., monogāmajām tēviņi un mātītes ārēji neatšķiras, piemēram, lapsas, vilki, šakāļi, giboni, siamangi u.c. Cilvēks bioloģiski ir poligāms un daudzās etniskajās grupās poligāmija ir pamata ģimenes tips, monogāmā ģimene ir sociāli izveidojusies.

Vai tiešām dzimums jāizvēlas uz izjūtu pamata?

„Marta” deklarē: „Mūsu bioloģisko dzimumu nosaka, mums piedzimstot, kad dakteris vai medmāsa, paskatoties uz mūsu dzimumorgāniem (penis vai vagīna), nodēvē jaundzimušo par zēnu vai meiteni. Bet kādēļ to, vai esi zēns vai meitene, jānosaka tikai pēc dzimumorgāniem? Kādēļ gan paši cilvēki nevarētu izvēlēties, ka būs zēni, meitenes, kaut kas pa vidam vai vispār neviens no minētajiem? Daži cilvēki ir mierā ar piedzimstot doto zēna vai meitenes apzīmējumu, bet citi – nē. Var būt gan tā, gan tā. Galvenais, lai pats cilvēks izvēlētos to, kā viņu uztver apkārtējie – kā zēnu, meiteni vai ko citu. Svarīgi cienīt citu cilvēku “dzimtes identitāti” un atbalstīt viņu izvēli.” (Hanstrēma, 2012) Tātad šajā definīcijā sociālais dzimums aprakstīts kā cilvēka uz psihisko vēlmju pamata sev piešķirts dzimums. Jāaizrāda vēl uz kādu pretrunu, ja dzimumu katrs var izvēlēties pēc savas iegribās, kādēļ tiek apgalvots, ka homoseksuālisti nevar mainīt savu orientāciju, jo tā esot ģenētiski noteikta.

Indivīda vēlmes, sajūtas, iegribas, kas ir pamatā dzimtes/dzimuma izvēlei, pieņemšanai, ir slidens rādītājs. Tā kā šīs vēlmes vai izjūtas rodas smadzenēs, tad tās var būt iedomātā, vēlamā pieņemšana par esošo, īsto. Labi zināms, ka vairākas psihiskās slimības ir par cēloni balsu dzirdēšanai, halucināciju redzēšanai vai reliģiskā ekstāze - vīzijām. Līdzīgi ar psihosomatiskajām saslimšanām, cilvēkam ir sāpes vai nepatīkamas sajūtas kādā ķermeņa daļā vai orgānā, kaut gan nekādu strukturālu vai funkciju patoloģisku izmaiņu nav. Kā piemērs dzimtes termina apstiprināšanai tiek minēti transseksuālie cilvēki (transpersona), kuru ķermenis ir viena dzimuma, bet izjūta, ka tas ir pretējā dzimuma vai hromosomas ir pretējā dzimuma. Šajā diagnozes grupā ietilpst pēc ārējām pazīmēm sievietes ar vīriešu hromosomu (Y pārī ar X) un sēkliniekiem, kurām neatbilstoša dzimumhromosomām ķermeņa veidošanos nosaka šūnu nejutības mutācija uz vīrišķo hormonu iedarbību. Viņas ir neauglīgas, jo nav olnīcu. Pie transpersonām pieskaita arī indivīdus, kuriem ir dzimumsistēmas un ķermeņa atbilstība, bet ar izjūtu, ka ir piederība pretējām dzimumam. Arī šim fenomenam ir eksperimentāls pamatojums. Dzimuma identitāti nosakošie smadzeņu kodoli rodas jau agrīnā embrioģenēzē vīrišķo vai sievišķo hormonu ietekmē. Ja šajā laikā hormonu līmenis ir izjaukts, arī identitātes izjūta var būt neatbilstoša ķermeniskajam dzimumam. Taču ne vienmēr uz izjūtu pamata ir skaidri nosakāms, ka mums vajadzētu būt pretējām dzimumam, it sevišķi bērnībā vai agrā jaunībā. Tagad, kad dzimuma maiņas operācijas vairs nav unikālas, ir īpaši svarīgi nekļūdīties pieņemot lēmumu. Ja cilvēks pieņem lēmumu uz izjūtu pamata, piemēram, mainīt dzimumu ar ķirurģisku operāciju, tā var būt traģiska kļūda. Šādi operētiem cilvēkiem, kuru jaunā statusa saglabāšana prasa intensīvu hormonālo stimulēšanu, bieži rodas smagas problēmas (nomāktība, depresija, vēlme atgriezties iepriekšējā dzimumā, paaugstināta vēža rašanās varbūtība, pašnāvību tieksme u.c.), turklāt zaudēta ir arī reproduktīvā spēja.

4. Bioloģiskais un sociālais dzimumums

Vai ir nodalāms bioloģiskais un sociālais dzimums?

Dažādu dzimuma izpausmju nevienādā maināmība. Sociālantropologs K.Sedlenieks (2016) raksta: „Sociālajās zinātnēs ar jēdzienu ‘dzimte’ parasti tiek saprastas sociāli/ktātulturāli konstruētās vīriešu un sieviešu īpašības, kamēr ‘dzimums’ anatomiskās iezīmes.” Pēc šīm definīcijām ‘dzimums’ ir cilvēka bioloģiskā sfēra, ‘dzimte’ – dzimuma sociālā sfēra. Biologi tātad par cilvēka dzimumu runā un to saprot kā bioloģisku pazīmi, sociologi, sociālantropologi kā par sociālu, kultūras fenomenu, sociālo konstruktu. Nav skaidri nodefinēts vai dzimte ir tas pats, kas sociālais dzimums, sociālais konstrukts, dzimtes identitāte, kas tiek lietoti runājot par parādībām, kas nodalītas no bioloģiskā dzimuma. Vai jāatsakās no līdzšinējās izpratnes, ka cilvēks ir bioloģiski sociāla būtne? Cik pamatots ir šāds dzimumu sadalījums? Vai tas ļauj precīzāk izprast dzimumu, un vai tas arī reāli tā ir?

Sociālā dzimuma jeb dzimtes definīcija nepasaka neko atšķirīgu no tā, kā biologi ģenētiķi izprot jebkuras cilvēka pazīmes attīstību, tajā skaitā arī dzimuma attīstību, realizējoties iedzimtības informācijai konkrētos vides (arī sociālās) apstākļos, kuri var iedzimto potenciālu realizēt pilnīgi vai arī ar dažādām modifikācijām. Tā realizējas visas cilvēka (arī citu dzīvo būtņu) pazīmes. Fiziskās un funkcionālās pazīmes mazāk ietekmē vides (arī sociālās) iedarbības, psihiskās un uzvedības – vairāk.

Ja lietojam terminu „sociālais dzimums” loģiski tālāk būtu turpināt – „vīrieša sociālais dzimums” un „sievietes sociālais dzimums”. Arī „sociālo dzimumu” aizstājot ar terminu „dzimte” vai „genders” negūstam īstu priekšstatu, par ko ir runa. Taču par šo sociālo dzimumu tiek runāts kā par vienu attiecībā uz abiem dzimumiem, tos sapludinot un izvirzot kā pāri stāvošu bioloģiskajam vīrieša vai sievietes dzimumam, nerēķinoties ar katra dzimuma īpašībām. Ja terminu „sociālais dzimums” mēs lietojam kā atšķirīgu kā nodalāmu no bioloģiskā, mēs sākam ignorēt vai pat noliegt šo bioloģisko. Šajā sakarībā mēs radam nebijušu precedentu un nepieciešamību pārskatīt visu cilvēka īpašību un pazīmju līdz šim lietoto terminoloģiju. Piemēram, bērns piedzimst ar vēl nenobriedušām smadzenēm, kuras pārmainās un attīstās sociālajā vidē. Vai mums būtu jāsauc smadzenes līdz dzimšanai par bioloģiskajām smadzenēm, vēlāk par sociālajām u.t.t. Sociālā dzimuma ieviešana tiek pamatota ar to, ka cilvēku sabiedrībā lielāka loma ir sociālajiem faktoriem un saprāts spēj atrisināt visas problēmas, pat atcelt dabas likumus, pēc kuriem funkcionē arī cilvēks.

5. Kas ir dzimuma un, kas dzimtes pamatvērtības?

Dzimums bioloģiskā izpratnē ir vērsts uz paaudžu nepārtrauktības nodrošināšanu (kopienas interesēm). Ir tikai divi dzimumi, kuri spēj nodrošināt reprodukciju – vīriešu un sieviešu. Nav trešā (hermafrodīti) vai vēl kādi citi dzimumi, tās ir dzimuma novirzes. Tās dziņas, vēlmes, kas nosaka dabā vairošanās sekmes un tiek regultētas ar dabisko izlasi, cilvēku sabiedrībā ir jāregulē ar saprātu, balstītu uz zinātniskajām atziņām par dabas likumībām.

Sociālais dzimums/dzimte uzstādījums ir vērsta uz indivīda vēlmju, iegribu, iedomu realizēšanu, apmierināšanu (indivīda interesēm). Dažādās novirzes no heteroseksuālām attiecībām arī aseksualitāte, tiek uzskatīta par dzimumu. Dzimtes izpratnē seksuālais tiek atšķirts no reproduktīvā. (Līdzīgi kā, piem., ja ēšana tikai baudas gūšanai, ne organisma apgādāšanai ar tam nepieciešamajām vielām funkciju nodrošināšanai. Ēšana tikai baudas dēļ, ne ķermeņa nodrošināšanai ar nepieciešamo tā funkcijām izpaužas ļoti drīz, bet sekss baudas dēļ nerealizējot vairošanās funkciju, katastrofāli izpaudīsies tikai pēc paaudzēm).

Dzimtes sociālais konstrukts ir sašaurināts līdz indivīda izjūtu, vēlmju, pat ķermeņa ārējo morfoloģisko pazīmju institutializēšanai, nerēķinoties ar sabiedrības, vispār sugas vajadzībām. Orientēšanās tikai uz sevi veicina egoisma attīstīšanos un altruisma un empātijas mazināšanos, tātad atbildību un pienākumus pret līdzcilvēkiem, kolektīvu un sabiedrību. Katrs indivīds savas specifiskās vēlmes un prasības cenšas padarīt par sabiedrībā vērā ņemamām vai nozīmīgām, bet to nepieņemšana vai noliegšana sauc par ksenofobiju vai homofobiju. Sociālā dominējošā loma ķermeņa funkcijās un uzvedībā paver durvis uz manipulēšanu ne tikai uzvedības sfērā, bet arī ķermeņa struktūru pārveidošanu ar operācijām u.c. Tiek pazaudēta atbildība par nākamo paaudžu pastāvēšanu (nākotnes aklums). Viens no lielākajiem ētikas speciālistiem Lielākais ētikas jautājumu speciālists Latvijā Augusts Milts rakstīja: “Mūsdienās nostiprinās daudzas tādas saskarsmes, sadzīves formas, kurās izteikts tagadnes hedonisms (homoseksuālisms, kopā dzīvošana bez bērniem un laulības, atteikšanās no bērniem sastopoties ar dzīves grūtībām un sarežģījumiem, personīgā karjera, uzņēmējdarbība bez valsts un sabiedrības interešu ievērošanas, kapitulācija grūtību priekšā pašnāvības veidā utml.” (Milts, 1999, 36).

Biologu un dzimtes/genderistu izpratne par dzimumu

6. Vai ir kādi draudi termina dzimte ieviešanai izglītībā un likumdošanā?

Ir. Vēlreiz atgriežoties pie dzimuma un dzimtes definīcijas: dzimumšūnām ir sugas nepārtrauktības vajadzības nodrošināšanas funkcija, tātad vērsta uz nākotni, kuras pamatu nodrošina katras paaudzes reproduktīvā aktivitāte; dzimtes ideoloģija ir indivīda dziņu, iegribu, baudu vēlmju piepildīšana, nerealizējot dzīvības saglabāšanas pamatvajadzību – reprodukciju, ar to apdraudot sugas pastāvēšanu.

Ar sociālajiem konstruktiem visos laikos ir mēģināts labot bioloģiskā ķermeņa „nepilnības”, taču tikai tad tas ir izdevies, ja šīs pārveidības ietilpst dabiskās bioloģiskās mainības robežās. Piemēram, kā minējām monogāmā ģimene nav cilvēka sugai bioloģiski noteiktais vairošanās tips, cilvēku suga bioloģiski ir poligāma, tomēr sociālās prasības ir veidot monogāmu ģimeni, un to var realizēt, jo bioloģiskā reakcijas norma to pieļauj, kaut gan prasa vairāku bioloģisko dziņu pārvarēšanu, lai monogāmā ģimene būtu stabila mūža garumā.

Ne viena vien vēlme veidot cilvēku attiecības vai sociālās grupas, nerēķinoties ar cilvēka bioloģisko dabu, ir cietušas neveiksmi. Piemēram, Senajā Ēģiptē faraonu ģimenes, vēlēdamās parādīt savu dievišķumu un nodalītību no pārējiem cilvēkiem, pieļāva tikai laulības starp ģimenes locekļiem. Incesta radītā inbredā depresija bija par cēloni šo dzimtu izmiršanai dažu paaudžu laikā. Neviena vien sekta, komūna, komunistiska sabiedrība, kura dibināta uz pieņēmuma, ka visi cilvēki ir pārveidojami uz ideoloģiju pamata, nav bijusi dzīvotspējīga. Tāpat nav sevi attaisnojusi kastu sistēma Indijā, veidojot noteiktas noslēgtas sabiedrības grupas, noteiktu valsts funkciju veikšanai. Ķīnā un musulmaņu valstīs einuhu un hidžru – nepieskaramo izveidošana, kastrējot zēnus vai vīriešus, padarot viņus „nepilnvērtīgus” un bezierunu paklausīgus. Šie tiešām ir sociālie konstrukti, ko sociālantropologs min kā piemērus sociālā dzimuma pierādīšanai.

Cilvēka bioloģiskās dabas neatbilstība, vēlmei veidot ideālu sabiedrību, noveda pie idejām par cilvēku bioloģijas pārveidošanu, lai tie atbilstu iecerētajiem ideāliem. Tās jau izteiktas Platona un Kampanellas idejās par speciālistu izraudzītu pāru veidošanu, kuri radītu pēctečus ar izcilām īpašībām. Ņemot par pamatu Čarlza Darvina izstrādāto izlases teoriju, Frensis Galtons izveidoja eigēnikas teoriju, par izlases pasākumiem cilvēku sabiedrībā, lai atbrīvotos no iedzimtības slimībām un „uzlabotu” cilvēkus „nepilnvērtīgos” kastrējot un veicinot „pilnvērtīgo” laulības. Protams, šo ideju pārņēma politiķi, lai atbrīvotos no savām idejām nelabvēlīgiem oponentiem. Klasiskā eigēnika ir aizliegta savas nežēlības, zinātniskās nepamatotības, par atbrīvošanos no iedzimtības slīmībām un vēlmes „uzlabot” cilvēku. Jāsaka gan, ka eigēnikas idejas atdzimst ar gēnu inženierijas iespējām, bet ar tām pašām ētiskajām nepilnībām kā klasiskajai eigēnikai (Raipulis, 2012).

Šobrīd ir ļoti populāri dažādās publikācijās aizraujošos, bestselleros aprakstīt kā fanātiskas feministes cenšas realizēt atbrīvošanos no nekam nevajadzīgajiem vīriešiem iznīcinot Y hromosomu vai izveidot pašklonējošos ar hlorofilu šūnās, barojošos tikai ar saules enerģiju bezdzimuma, bezemociju ideālo cilvēku klonu Mišēla Valbeka opusos (Valbeks, 2008).

Protams, dažādas prāta rotaļas ir interesantas, taču pagaidām nav redzami tie izlases spēki, kas virzītu cilvēka bioloģisko attīstību kādas augstākas pilnības virzienā. Tikai ar vēlmi vai kādiem kosmiskiem spēkiem nekas nemainīsies cilvēka “pilnveides” virzienā. Katrā gadījumā, jo mēs samazinām to izlases spēku iedarbību, kuri veidojuši cilvēku sugu, jo mazāk bioloģiskais cilvēks virzīsies nozīmīgas pārveidošanās virzienā.

Dzimstības regulācija

Brīvā izvēle par reproduktīvo pamatvajadzību nodrošināšanu vai ne, t.i., paaudžu ataudzi, tuvina demogrāfisko krīzi. Kopš dzimstības regulāciju veic katrs indivīds vadoties no brīvas izvēles, atsakās no ģimenes veidošanas un bērnu radīšanas, izmantojot daudzveidīgās kontracepcijas metodes reproduktīvo funkciju aizstāj ar seksuālās baudas gūšanu, atzīstot karjeru svarīgāku par bērniem un ģimeni, viena dzimuma indivīdu kopdzīvi par līdzvērtīgu vīrieša un sievietes kopdzīvei, strauji krītas dzimstība un vairumā Eiropas valstu tā ir zemāka par mirstību. Izveidojas nelabvēlīga vecuma grupu attiecība, kurā ievērojamu vietu ieņem vecākā paaudze, kuru nespēj nodrošināt relatīvi nelielais vidējās paaudzes strādājošo daudzums. Sabiedrībā tiek radīta pārliecība, ka daudz kas cits dzīvē ir svarīgāks par ģimeni un bērniem. Tad, kad sabiedrība iemācījās regulēt dzimstību, atstājot to katra indivīda brīvai izvēlei un vairošanos motivējošo instinktu (seksu) pārvērta par augstākās baudas objektu un nodalīja no reproduktīvās funkcijas, tad tajās valstīs, kur ir šī liberālā attieksme pret dzimumu un reproduktīvo pamatvajadzību nodrošināšanu, populācijas vairs neatražo sevi (demogrāfiskā situācija Latvijā, ES valstīs, Japānā, Dienvidkorejā, Ķīnā u.c.).

Nepārtrauktais spiediens uz sabiedrisko domu, ka dzīvot brīvi, nesaistot savu dzīvi ar bērniem un ģimeni ir moderni un progresīvi, jauniešus noskaņo pret laulību un bērniem.

Ne mazāk bīstama sociāla situācija veidojas mainoties dzimumu attiecībai populācijās. Piemēram, Ķīnā, Dienvidkorejas un Indijas atsevišķos rajonos, kur priekšroku dodot zēniem, grūtniecību pārtrauc, ja konstatē, ka dzims meitene vai brutālāk, jaundzimušo meiteni nogalina. Jau šobrīd Ķīnā uz 100 meitenēm dzimst ap 118 zēnu, kā rezultātā pēc demogrāfu aprēķiniem 2020. gadā valstī būs par 35 miljoniem reproduktīvā vecuma vīriešu vairāk nekā sieviešu. Indijā vidēji ir 933 sievietes uz 1000 vīriešiem, bet 6 gadus vecu bērnu grupā 927 meitenes uz 1000 zēniem. Tas nozīmē, ka daudzi vīrieši nevarēs nodibināt ģimeni, kas kļūs par draudu sociālajai stabilitātei. (Raipulis, antropocentrisms).

7. Kādēļ ir šīs aktivitātes dzimtes jēdziena ieviešanai?

Dzimumaudzināšana vai seksuālā audzināšana?

Neskaidrību rada arī terminu lietošana dzimums un sekss un no tā atvasinātie vārdi, kuri tulkojot vai pārnesot no angļu valodas ir ieguvuši citu nozīmi.Dzimumaudzināšanas aizvietošana ar seksuālo audzināšanu, ko cenšas ieviest skolu programmās, grauj ģimenes stabilitāti.

Dodot cilvēkam brīvu izvēli pašam noteikt, kas viņš gribētu būt un pilnībā ignorējot to, kas viņš ir bioloģiski, no dabas, apdraud šādi domājošas grupas pastāvēšanu nākotnē. Šobrīd eiropejiskajās sabiedrībās, cilvēka individuālo brīvību un tiesību aizsegā, nereti īstas jūtas tiek aizstātas ar tīri fizioloģisku dziņu apmierināšanu, ko arī iesaka „dzimtes” popularizēšanas entuziasti. Tā, piemēram, “Martas” izplatītajā brošūrā „Jauniešu grupu audzināšanas” pamācībās lasām „…sekss var būt tikai iekāres dēļ, tāpēc, ka gribas;.. lai nodarbotos ar seksu, diviem cilvēkiem nav jābūt pārim, viņi pat var nepazīt viens otru, bet galvenais – viņiem abiem ir jāgrib nodarboties ar seksu.” (Hanstrēma, 2011). Promiskuitās (lat. promiscuus – jaukti, kopā) attiecības tiek aktualizētas, kā augstākā indivīdu neatkarības forma, t.i., neregulēti, nejauši dzimumsakari starp indivīdiem, bez atbildības pret partneri un pēctečiem.

Dzimuma un dzimtes terminu lietošana neievieš skaidrību, kad mēs runājam par bioloģisko vīrieti, kad par sociālo, jo cilvēks ir bioloģiski sociāla būtne. Mēs lietojot šos terminus, pat nevaram skaidri pateikt, kas tad tas ir par indivīdu, kurš piedzimst ar vīrišķajiem vai sievišķajiem dzimumorgāniem un, kad viņš kļūst par vīrišķo vai sievišķo indivīdu. Genderisma/dzimtes aktīvistu spēlēšanās ar terminiem visticamāk ir virzīta uz sabiedrības domas maiņu, lai spētu pieņemt visas seksuālās orientācijas un „minoritātes” kā normālu dzimumu, lai dažādas dzimuma un dzimuma uzvedības anomālijas kā homoseksuālismu, transseksuālismu, sadomazohismu, transvesismu u.c. atzītu par normu un propogandētu par seksuālās baudas gūšanas paplašināšanas lauku. Tāpat arī, lai legalizētu viendzimuma laulības ar tās cilvēktirdzniecības piedevu, surogātmāšu izmantošanu, lai geji iegūtu savus ģenētiskos bērnus.

Atzīstot minētās novirzes par normu, atkrīt nepieciešamība griesties pie ārsta vai psihologa, lai šīs novirzes koriģētu vai novērstu. Uz neskaidri formulētās dzimte bāzes tiek izteikti aplami secinājumi, ka dzimumu var veidot pat veikt dzimuma maiņu no viena uz otru ar vēlmi vai audzināšanu, ka dzimumu ir vairāk par diviem.

8. Kādas sekas sagaidāmas nepamatotajiem eksperimentiem ar dzimumu?

Pārspīlētā sociālā efekta ietekme uz dzimumu

Ja mēs skatāmies no bioloģiskās dzimuma izpratnes vai no sociālās, rodas jautājums, kuri dzimuma veidošanās priekšnosacījumi, izpausmes un aktivitātes ir primāri noteiktas, kuras sekundāri. Neapšaubāmi bāze ir bioloģiskā, kura ieliek noteiktos rāmjos sociālo un kultūras vēlmju, prasību realizācijas iespējas.

Dzimtes idejas paudēji nenoliedz bioloģiskā dzimuma pastāvēšanu, bet apšauba, ka ir tikai divi dzimumi, pieskaitot pie dzimumiem arī dažādas dzimuma anomālijas, modifikācijas un it īpaši dzimumu uzvedību uzskatot kā sociāli veidotus. Kļūda bioloģiskā un sociālā dzimuma izvērtēšanā ir tā, ka par bioloģisko dzimumu uzskata tikai anatomiskos dzimumorgānus, bet uzvedību, dažādas funkcijas par sociāli veidotiem, sabiedriskās vides un audzināšanas rezultātu.

Šībrīža situācija attiecībā uz dzimuma izpratni un manipulēšana, pakļaujoties tā saucamajām liberālajām tendencēm, atgādina padomju laikus, kad vairākus gadu desmitus bija aizliegta ģenētika, kā neatbilstoša marksistiskajai ideoloģijai. Tad šarlatāns Trofims Lisenko atsvaidzinot agrāko gadsimtu zinātniski aplamās un jau aizmirstās idejas par dzīvo organismu tiešu pielāgošanos (bez izlases darbības) asimilējot vides apstākļus un dzīves laikā iegūto derīgo īpašību pārmantošanos nākamajām paaudzēm, centās noliegt jau precīzi aprakstītos un eksperimentāli apstiprinātos pazīmju pārmantošanās mehānismus no paaudzes uz paaudzi un organismu pielāgošanās procesus mainīgajiem vides apstākļiem ar izlases darbību. Profesors A.Mauriņš 1948.gadā, kad aizliedza ģenētiku Padomju Savienībā rakstīja: „Reakcionārie „zinātnieki” – mendelisti-veismanisti-morganisti uzsāka sīvu cīņu pret progresīvo zinātni, kuras priekšgalā stāv padomju zinātnieki, tādi kā Lisenko. Šo cīņu nevar uzskatīt par vienkāršu bioloģisko diskusiju. Tā ir visas mirstošās kapitālistiskās pasaules cīņa pret jauno, topošo sociālisma pasauli.” Tātad svarīgi nav zinātnieku atklājumi, bet ideoloģija.

Murgainās Lisenko idejas „teorētiski” pamatoja galma filozofi un sociologi ar apgalvojumiem, par sociālā dominēšanu pār bioloģisko. Arī mūsdienu „modernās” idejas par dzimuma labilitāti un maināmību visskaļāk pauž tie, kas vāji zina bioloģiju, sociologi un filozofi. Nesen Latvijas TV 1.kanālā demonstrētajā amerikāņu dokumentālajā filmā „Gēnu vārdā” egēnikas kritika tiek ievirzīta gēnu, kā reāli esošas informācijas glabātāju noliegšanā.

Ko varam sagaidīt?

Modernās medicīnas un ģenētikas metodes, kuras paver lielas iespējas medicīnā un cilvēka ģenētiskā potenciāla pilnvērtīgākā realizācijā, paver arī iespējas dažādām nevajadzīgām manipulācijām ar savu ķermeni, dzimumu.

Uz to lielā mērā vedina dzimtes postulātu dažādās interpretācijas. Mūsdienu zinātne daudz ko iespēj arī ārpus nepieciešamā. Bet vai tās vienmēr vajag izmantot?

Mūsuprāt termina dzimte/genders ieviešana nav nepieciešama, jo vārds ‘dzimums’ pilnībā ietver visu to, kas vajadzīgs cilvēka dzimuma saprašanai.

Kopsavilkums:

1. Termins ‘dzimums’ tā pilnā izpratnē vēl aizvien saglabā savu pamatnozīmi un nav aizvietojams vai papildināms ar citu vārdu.
2. Termina ‘dzimte’ ieviešana neatrisina nevienu ar dzimumu saistīto problēmu, tikai rada iespēju dažādām nepamatotām spekulacijām, fantāzijām un aktivitātēm.
3. Dzimums kā reproduktīvās funkcijas, kas ir viena no dzīvības pamatvajadzībām, realizētājs, ir vērsts uz grupas (kopienas) nepārtrauktības saglabāšanu. Dzimte, kuras pamatnostādnēs ir indivīda pašizjūtu, vēlmju apmierināšanu, ir bez tālākas kopienas pastāvēšanas perspektīvas.
4. Ar terminu ‘dzimte’ un tajā ielikto jēgu ir vēlme pamatot dažādās ar dzimumu saistītās novirzes un sociālos dzimuma konstruktus atzīt par normu.
5. Dzimumaudzināšanas aizvietošana ar seksuālo audzināšanu un seksuālās baudas un promiskuitātes prioritārisms grauj stabilu attiecību un monogāmās ģimenes pamatu.
6. Brīvā izvēle radīt bērnus vai ne un sev vēlama dzimuma pēcteča prioritāra laišana pasaulē draud ar demogrāfisku krīzi un sociāliem konfliktiem.
7. Termina ‘dzimte’ dažādā izpratne un lietojums dokumentos var būt par pamatu nepareizam dokumentu pielietojumam.
8. Sociālo faktoru, sabiedriskās vides un sociālo konstruktu stādīšana pāri bioloģiski noteiktajām dzimuma funkcionēšanas robežām ir neētiska un var apdraudēt cilvēka sugas pastāvēšanu.
9. Bioloģijas, ģenētikas zināšanu nepietiekamība ir pamatā dažādu aplamu un nezinātnisku ideju izplatīšani it sevišķi bērnu un jauniešu audzināšanā.

Literatūra

1. Drosme, apzinība, rīcība, iesaiste: seksuālās aizskaršanas apturēšanā. Praktisks ceļvedis pašpaļāvības un patstāvības veicināšanā jauniešiem un tiem, kas strādā ar jauniešiem. Ceļvedis-DARI._Martapdf.pdf – Adobe Reader. Hanstrēma M. (2012)
2. Hanstrēma M. Metodikas rokasgrāmata meiteņu un zēnu grupu vadītājiem. Izvērtējot uz dzimumu stereotipiem balstītu dzimumu uztveri, 2011.
3. Latviešu valodas vārdnīca. (1986) R.: Avots.
4. Milts A. Ētika. (1999) Kas ir ētika? R.: Zvaigzne ABC.
5. Platons. Valsts. R.: Zvaigzne, 1982. 182 lpp.
6. Raipulis J. (2013) Kreativitāte un sabiedrības paradigma. Zinātnisku rakstu krājums: “Radoša personība” XI. R.: RPIVA, 66.-74.lpp.
7. Raipulis J. (2012) Eigēnika pagātnē un mūsdienās. Latvijas Universitātes raksti. Rīga LU 780.sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 220. – 227.lpp.
8. Sedlenieks K. (2016) Dzimtes problēma nebeidzas ar anatomisko formu. Jurista vārds. 2016.07.06. Nr23 (926), 52.-54.lpp.
9. Skaidrojošā vārdnīca. LR Labklājības Ministrija. http://www.lm.gov.lv/text/220  

J.Raipuļa, A.Cimdiņas un M.Baltiņa priekšlasījumu VIDEO:

© Atklajumi.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.